Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Vai tā kungi? — griezdamies pie mums, redzami apmierināts jau­tāja policijas komisārs.

— Pilnīgi pareizi, — mēs atbildējām vienā balsī.

— Nu, labi! Noklaušināsim apsūdzēto.

Tad, uzrunādams cietumnieku, kas visas šīs lektīras laikā elpoja tik smagi, it kā viņu kāds žņaugtu, teica:

— Apsūdzētais, jūsu vārds, priekšvārds, vecums, dzīves vieta un no­darbošanās?

— Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — jautāja slepkava kā cilvēks, kuram visi spēki bija galā.

— Atbildiet: jūsu vārds un priekšvārds?

— Pjērs Žakemēns.

— Vecums?

— Četrdesmit viens gads.

— Jūsu dzīvesvieta?

— Jūs to labi zināt, jo mēs tur atrodamies.

— Vienalga, likums prasa, lai jūs atbildat uz šo jautājumu.

— Seržanta Nomales iela.

— Jūsu nodarbošanās?

— Akmeņlauzis.

— Jūs atzīstaties, ka izdarījāt noziegumu?

— Jā.

— Sakiet, kas jums lika to izdarīt, un kādos apstākļos tas notika?

— Kas lika to izdarīt… tas nav vajadzīgs, — teica Žakemēns, — tas ir noslēpums, kas paliks starp mani un to tur.

— Tomēr — nav seku bez cēloņa.

— Cēlonis, es jums saku, ka to jūs nesapratīsit. Kas attiecas uz ap­stākļiem, kā jūs sakāt, tad jūs gribat tos zināt?

— Jā.

— Labi, tos es jums pateikšu. Kad strādā zem zemes tādā tumsā, kā mēs strādājam, tad rodas, redziet, bēdas, kas grauž sirdi, un dažādas ļaunas domas…

— O! o! — pārtrauca policijas komisārs. — Jūs atzīstat iepriekšēju nodomu?

— Ak, es jums saku, ka atzīstu visu, vai nav diezgan?

— Jā, labi, runājiet!

— Ļaunā doma, kas man radās, bija — nogalināt Zannu. Tā man jau­cās pa galvu vairākus mēnešus. Sirds runāja prātam pretī, beidzot vārds, ko man teica kāds biedrs, lika izšķirties.

— Kāds vārds?

— Ak, tas bija tādā lietā, kas uz jums neattiecas. Šorīt es teicu Zannai: „Šodien es neiešu darbā. Es gribu priecāties kā svētkos. Es iešu spēlēt bumbu kopā ar biedriem. Rūpējies, lai pēc stundas būtu gatavas pus­dienas."

— „Bet…"

— „Tas ir tā, nekādas pretimrunāšanas! Pēc stundas lai būtu pusdie­nas, vai saproti?"

„Labi," teica Zanna. Un viņa izgāja gatavot ēdienu.

Pa to laiku es negāju vis spēlēt bumbu, bet gan paņēmu zobenu, kuru jūs redzējāt. Es pats to uzasināju uz smilšakmens. Es nokāpu pagrabā, un paslēpos aiz mucām, sev sacīdams: katrā ziņā viņa ies pagrabā ielaist vīnu. Un tad mēs redzēsim. Cik ilgi es tupēju te, pa labi aiz vīna mucas… nezinu. Es biju drudzī, sirds sita kā āmurs, un tumsa man likās sarkana. Un tomēr es dzirdēju kādu balsi, kas nemitīgi runāja manī, un man vis­apkārt vārdu, ko vakar teica mans biedrs.

— Bet, galu galā, kas tas ir par vārdu?! — uzstāja komisārs.

— Nav vajadzīgs. Es jau teicu, ka jūs to nekad nedabūsit zināt. Beidzot es izdzirdu drēbju švīkoņu un sojus. Es ieraudzīju drebošās sveces gaismā vispirms kājas, tad viduci, beidzot galvu… Viņas galva bija labi saredza­ma… Rokā viņa turēja sveci. „Ā," es sev teicu, „tas ir labi!.." Un pavisam klusu atkārtoju vārdu, ko bija teicis mans biedrs. Pa to laiku viņa nāca tuvāk. Goda vārds, varēja teikt, ka viņa baidījās, ka viņai bija nelabi! Viņai bija bail, viņa skatījās uz visām pusēm, bet es biju labi paslēpies, es nemaz nekustējos. Tad viņa nometās ceļos pie mucas, pielika pudeli un pagrieza krānu. Es piecēlos. Jūs saprotat — viņa bija uz ceļiem. Vīna tecēšana pudelē neļāva viņai sadzirdēt troksni, ko es varēju sacelt. Starp citu, es nesacēlu ne mazāko troksnīti. Viņa bija nometusies ceļos kā grēci­niece, kā notiesātā. Es pacēlu zobenu un — šņāks! Es pat nedzirdēju, vai viņa iekliedzās. Galva aizripoja. Tai brīdī es negribēju mirt, es gribēju glābties. Es iedomājos izrakt kādu bedri pagrabā un viņu tur aprakt. Es uzminu galvai, kura visu laiku ripoja, kamēr viss rumpis raustījās kramp­jos. Es biju jau sagatavojis ģipša maisu, ar ko noslēpt asinis. Tad es sagrābu galvu vai, labāk sakot, galva sagrāba mani. Skatieties!

Un viņš parādīja labo roku, kurai dziļš kodiens bija sakropļojis īkšķi.

— Kā! Galva jūs sagrāba? — teica doktors. — Pie joda, ko jūs runā­jat?!

— Es saku, ka viņa mani sakoda ar saviem skaistajiem zobiem. Es saku; viņa nemaz negribēja laist mani vaļā. Es viņu noliku uz ģipša maisa, ar kreiso roku atbalstīju pret sienu un pūlējos atsvabināt labo roku. Bet pēc brīža zobi atlaidās paši. Es atrāvu roku. Tad, redziet, tas varbūt ir muļķīgi, bet man likās, ka galva bija dzīva: acis bija plaši ieplestas. Es to skaidri redzēju, jo svece bija uz mucas, un lūpas — lūpas kustējās un teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga!"

Es nezinu, kādu iespaidu šī liecība varēja atstāt uz citiem, bet kas attiecās uz mani, tad man uz pieres parādījās auksti sviedri.

— Ā, tas ir par daudz! — iesaucās doktors. — Acis tevi uzlūkoja, lūpas runāja?

— Uzklausiet mani, doktors kungs, tā kā jūs esat ārsts, jūs nekam neticat, tas ir dabīgi. Bet es jums saku, ka galva, ko jūs tur redzat, vai jūs saprotat, es saku, ka tā galva mani ir sakodusi, es saku, ka galva man teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga." Un pierādījums, nu, labi! Tas ir tas, ka es gribēju bēgt pēc tam, kad biju viņu nogalinājis… Vai nav tiesa, Žanna?.. Un tai vietā, lai bēgtu, es aizskrēju pie mēra kunga un pats sevi nodevu. Vai tas tiesa, mēra kungs, vai tiesa? Atbildiet!

— Jā, Žakemēn, — labsirdīgi atbildēja Ledrī kungs, — jā, tā ir tiesa.

— Apskatiet galvu, doktor, — teica policijas komisārs.

— Kad es būšu aizgājis, Kuzēna kungs, kad es būšu aizgājis! — ie­saucās Žakemēns.

— Plānprātiņ! Vai tu baidies, ka viņa vēl varētu runāt? — teica dok­tors, paņemdams sveci un tuvodamies ģipša maisam.

— Dieva vārdā, Ledrī kungs, — teica Žakemēns, — sakiet, lai laiž mani projām, es jūs pazemīgi lūdzu!

— Kungi, — apstādinādams doktoru, teica mērs, - jums vairs nav ko runāt ar šo nelaimīgo. Atjaujiet, ka es lieku viņu aizvest uz cietumu. Li­kums pavēl konfrontāciju, parasti tikai ar noteikumu, ja apsūdzētais to var izturēt.

— Bet protokols? — teica komisārs.

— Tas jau ir gatavs.

— Vēl ir vajadzīgs apsūdzētā paraksts.

— Viņš to parakstīs cietumā.

— Jā, jā, — iesaucās Žakemēns, — cietumā es parakstīšu visu, ko jūs vēlēsities.

— Tad labi! — teica policijas komisārs.

— Žandarmi, aizvediet šo cilvēku! - teica Ledrī kungs.

— Ak, pateicos, Ledrī kungs, ļoti pateicos! — dziļā aizkustinājumā teica Žakemēns.

Un, paņēmis abus žandarmus pie rokām, ar pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tos rāva augšup pa kāpnēm.

Aizejot šim cilvēkam, reizē ar viņu aizgāja drāma. Tagad pagrabā bija redzamas tikai divas nejaukas lietas: līķis bez galvas un galva bez ķer­meņa.

Es savukārt pieliecos pie Ledrī kunga.

— Ledrī kungs, — es viņam teicu, — vai arī man būs atļauts aiziet, paliekot pilnīgi jūsu rīcībā?

— Jā, kungs. Bet tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu? 13*

— Ka parakstīt protokolu jūs atnāksit pie manis.

— Ar lielāko prieku, kungs, bet kad?

— Apmēram pēc stundas. Es jums parādīšu savu namu. Tas piederēja Skaronam, tas jūs interesēs.

— Pēc stundas, kungs, es būšu pie jums.

Es atsveicinājos un gāju augša pa kāpnēm. Sasniedzis augšējo pakā­pienu, es iemetu pēdējo skatienu pagrabā.