Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Tiešām, nekas nebija patiesāks. Es novēroju Aljetu. Viņš bija ģērbies netīrā, noputējušā, novalkātā un notraipītā uzvalkā. Viņa cepure, ar mirdzošām kā lakota āda malām, uz augšu bija pārmērīgi plata; viņš valkāja melnas ratīna vadmalas bikses, melnas, vai labāk sacīt, rudas ze­ķes, ieapaļās kurpes, līdzīgas tām, kādas valkāja karalis, kura valdīšanas laikā viņš bija dzimis.

Kas attiecās uz viņa miesu, tad viņš bija resns, maza auguma, plecīgs, sfinksas figūra, rētains, ar lielu muti, kur trūka zobu, uz ko norādīja dziļš lūpu iegrimums, ar gariem, dzelteniem, retiem matiem, kas plīvoja viņam ap galvu kā oreols.

— Viņš runā ar abatu Mūļu, — es teicu Ledrī kungam, — ar to, kas jūs šorīt pavadīja mūsu ekspedīcijā, vai ne? Par to mēs vēl runāsim.

— Kāpēc par to mēs runāsim? — ziņkārīgi mani novērodams, jautāja Ledrī kungs.

— Tamdēļ ka, atvainojiet, bet man likās, ka jūs ticējāt, ka atšķeltā galva var runāt.

— Jūs protat novērot. Labi! Tas tiesa, es ticu! Jā, to mēs vēl pār­runāsim, un ja jums patīk klausīties tādas lietas, tad jūs dabūsit dzirdēt tādu labi daudz. Bet pāriesim pie abata Mūļa…

— Viņam jābūt, — es viņu pārtraucu, — ļoti apburošam cilvēkam. Viņa balss maigums mani pārsteidza, kad viņš atbildēja uz komisāra jau­tājumiem.

— Jauki! Šoreiz atkal jūs uzminējāt pareizi. Mūls jau četrpadsmit ga­dus ir mans draugs, un viņš ir pašreiz sešdesmit gadus vecs. Jūs redzat, viņš ir tikpat rūpīgs un tīrs, cik Aljets ir netīrs un nosmērējies. Tas ir sabiedrības pirmās šķiras cilvēks, cēlies no Senžermēnas priekšpilsētas un ticis uz priekšu. Tas ir viņš, kas laulā Francijas pēru dēlus un meitas. Šo precību gadījumos viņš parasti uzraksta mazu runu, ko abas puses liek iespiest un kā dārgumu glabā ģimenē. Viņam vajadzētu būt par Kler- monas bīskapu. Bet vai jūs zināt, kāpēc viņš tas nav? Tāpēc, ka vviņš kādreiz bija Kozota draugs, beidzot tāpēc, ka, tāpat kā Kozots, viņš tic augstākiem un zemākiem gariem, ļauniem un labiem ģēnijiem, kā Aljets viņš vāc kopā grāmatas. Jūs atradīsit pie viņa visu, kas bija rakstīts par parādībām un spokiem, ķēmiem, nakts spokiem un gariem. Lai gan viņš ļoti maz runā par šīm lietām, kuras nav ticības atzītas, tomēr šis cilvēks ir pārliecināts, ka visā ārkārtējā, kas notiek šajā pasaulē, darbojas vai nu ļaunie elles, vai labie debesu gari. Jūs redzat, viņš klusēdams uzklausa, ko viņam saka Aljets, šķiet, aplūko kādu lietu, ko viņa sarunu biedrs nemaz neredz, un reižu reizēm atbild ar lūpu kustībām vai galvas mājienu. Reižu reizēm, mūsu starpā, viņu pēkšņi pārņem tumši murgi, viņš trīc, dreb, groza galvu, soļo šurpu un turpu pa salonu. Tādā gadījumā viņām jāļauj pilnīgu vaļu. Tad būtu ļoti bīstami viņu atmodināt, es saku atmo­dināt, jo man liekas, ka tad viņš atrodas mēnešsērdzības stāvoklī. Starp citu, viņš pamostas pats, un, jūs redzēsit, tai gadījumā tā ir apburoša pamošanās.

— O! Bet sakiet taču, — es iebildu Ledrī kungam, — man liekas, ka viņš izsauca garus, par kuriem jūs nupat runājāt?

Un es rādīju saimniekam ar pirkstu uz īstu ceļojošo naktsspoku, kas piebiedrojās abiem runātājiem un bez mazākās piesardzības kāju nolika starp puķēm, par kurām, kā likās, viņš varēja bradāt pāri, tās nesamī- dams.

— Tas ir, — viņš man teica, — vēl viens mans draugs, bruņinieks Lenuārs…

— Mazās Augustīna ielas muzeja vadītājs?..

— Tas pats. Viņš vai mirst no bēdām par viņa muzeja izvazāšanu, par kuru no 1792. līdz 1794. gadam viņu tik tikko nenošāva. Restaurācija lika to slēgt, pavēlēdama nodot pieminekļus ēkām, kurām tie pieder, un ģi­menēm, kurām ir tiesības tos pieprasīt. Par nelaimi, pieminekļu lielākā daļa bija sagrauta, daudzas ģimenes izdzisušas, tā kā interesantākie gabali no mūsu senās skulptūras un tātad mūsu vēstures, ir aizvazāti nezin kur. Tā mirst mūsu vecā Francija. Drīz paliks tikai fragmenti, un drīz vien nepaliks pat ne fragmenti. Un kas ir tie, kas tos sagrauj? Tie ir tie paši, kam tos vajadzēja visvairāk sargāt.

Un Ledrī kungs, būdams liberālis — kā visi šajā laikmetā, — nopūtās.

— Vai tie ir visi jūsu viesi? — es jautāju Ledrī kungam.

— Varbūt vēl ieradīsies doktors KuZēns. Es par viņu neko nesaku, es domāju, ka par viņu jums jau ir savs spriedums. Tas ir cilvēks, kas visu dzīvi ir nodarbojies ar izmēģinājumiem ar cilvēcīgo mašīnu, it kā viņam būtu darīšana ar mehānismu, nemaz neiedomādamies, ka šai mašīnai ir dvēsele saprast sāpes, un nervi — tas izjust. Tas ir bonvivans, kas ir noārstējis labu skaitu mirušo. Viņš, sev par laimi, netic nekādiem gariem. Tas ir viduvējs gariņš, kas sevi iedomājas asprātīgu tāpēc, ka viņš ir trokš­ņains, un par filozofu tāpēc, ka ir ateists. Tas ir viens no tiem cilvēkiem, ko pieņem, ne lai pieņemtu, bet tāpēc, ka viņi nāk pie jums. Uzmeklēt viņus pašu mājās nekad nenāk ne prātā.

'— O, kungs, cik es labi pazīstu šo sugu!

— Vajadzēja ierasties vēl vienam draugam, kas ir daudz jaunāks par Aljetu, abatu Mūļu un bruņinieku Lenuāru, bet kas kopā ar Aljetu inte­resējas par kāršu likšanu, ar Mūļu — par demonoloģiju, ar bruņinieku Lenuāru — par senatni. Viņš ir staigājoša bibliotēka, katalogs kristīgā miesā, ko jums vajadzēja pazīt!

— Bibliofils Jakobs?

— Tieši tā!

— Un viņš nebūs?

— Vismaz viņš nav nācis, un tā kā viņš zina, ka mēs parasti pus­dienojam pulkstens divos un nu jau tuvojas četriem, neiespējams, ka viņš ierastos. Viņš pašlaik meklē kādu grāmatu, kas 1570. gadā iespiesta Am­sterdamā, pirmo izdevumu ar trim tipogrāfijas kļūdām pirmajā, septītajā un pēdējā lappusē.

Šajā bridi atvērās durvis un uz sliekšņa parādijās Antuāna māte.

— Kungi, galds ir klāts! — viņa paziņoja.

— Pie galda, pie galda, kungi! — savukārt aicināja Ledrī kungs, atvēr­dams durvis uz dārzu.

Tad, pagriezies pret mani, viņš teica:

— Tagad jums jāaplūko vēl kāda dārza daļa. Starp viesiem, kurus jūs redzējāt un par kuriem es jums pastāstīju, vienu viesi jūs neesat redzējis, un par to es jums neesmu stāstījis. Viņš ir pārāk atrāvies no zemes lietām, lai dzirdēto rupjo saucienu, kuram, kā redzat, klausa mūsu draugi. Meklē­jiet, tas ir jūsu uzdevums! Kad jūs atradīsit viņas imaterialitāti, viņas caur- spidību, eine Erscheinung, kā saka vācieši, jūs viņu pasauksit un papūlē­sities viņu pārliecināt, ka dažreiz vajag arī ieēst, lai varētu dzīvot. Jūs piedāvāsit viņai savu roku un atvedīsit pie mums! Ejiet!

Es paklausīju Ledrī kungam, uzminēdams, ka apburošais gars, ko es redzēšu pēc dažām minūtēm, man sagādās kādu patīkamu pārsteigumu. Es devos uz priekšu dārzā, skatīdamies visapkārt.

Meklēšana nevilkās ilgi. Drīz es pamanīju to, ko meklēju.

Tā bija liepu ēnā apsēdusies sieviete, kurai es nevarēju saskatīt ne seju, ne stāvu: seju tāpēc, ka tā bija pagriezta uz tīruma pusi, stāvu tāpēc, ka to ietina plata šalle.

Viņa bija ģērbusies melnās drēbēs.

Es viņai tuvojos, bet viņa pat nepaskatījās. Manu soļu troksnis likās neaizsniedza viņas ausis: varētu teikt, ka tā bija statuja.

Un tomēr viss, ko es novēroju pie viņas, bija graciozs un lepns.

Jau no tālienes ievēroju, ka viņa bija gaišmate. Saules stars, kas zagās caur liepu lapām, rotājās viņas matos, kas mirdzēja kā zelta oreols. Tuvāk pienācis, es ievēroju viņas matu smalkumu, kas varēja sacensties ar tiem zīda diedziņiem, ko rudens pirmās vēsmas nēsā gaisā. Viņas kakls, apbu­roši garš, kurš vienmēr ir daiļš, ja ne skaists, mazliet noliekts balstīja galvu uz labās rokas, kuras elkonis atspiedās uz krēsla atzveltnes, kamēr kreisā roka nokarājās gar sāniem, pirkstu galiem plūkādama baltās rozes ziedlapiņas. Izliektais gulbja kakls, saliektā roka, gar sāniem nolaistā roka, tas viss bija blāvi balts. Varētu gandrīz vai teikt, ka tas bija no Parosas marmora, bez vēnām virspusē un bez pulsa iekšpusē. Vīstošā roze bija krāsaināka un dzīvāka par roku, kas to turēja.