Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Herolds, kas bija palicis kora telpās, šo trīskārtīgo saucienu atkārtoja.

Par zīmi, ka nu karaļa dinastija beigusies un ka tagad karaļa virsnie­kiem jāizraugās cits karalis, ordeņa lielmestrs pārlauza uz pusēm savu zizli.

Atskanēja trompetes un iedūcās ērģeles.

Tad trompetes sāka skanēt arvien vājāk, ērģeles dūca arvien klusāk un klusāk, sveču gaisma nobālēja, apbedīšanas dalībnieku apveidi kļuva ne­skaidrāki, un ar pēdējo ērģeļu dūcienu, ar pēdējo trompešu skaņu viss pazuda.

Nākamajā dienā ar asarām acīs sargs stāstīja par karaļa apbedīšanu, kuru bija redzējis tikai viņš viens, un pareģoja, ka izpostītie kapi tiks atjaunoti vecās vietās un Francija, neskatoties uz Konventa dekrētiem un giljotīnas briesmu darbiem, atkal ieraudzīs monarhiju un Sendenī karaļus.

Nabaga vīram par šo pareģojumu bija jānotup cietumā un viņu tik tikko neaizsūtīja uz ešafotu. Bet trīsdesmit gadus vēlāk, 1824. gada 20. septembrī, aiz kolonnas, aiz kuras viņš bija redzējis parādību, turēdams mani pie drēbju stērbelēm, viņš teica:

— Nu, lūk! Lenuāra kungs, kad es teicu, ka mūsu karaļi atgriezīsies Sendenī, es taču neesmu kļūdījies?

Tiešām, šai dienā Ludviķi XVIII apbedīja ar tādu pašu ceremoniālu, kādu kapsētas sargs bija redzējis pirms trīsdesmit gadiem.

— Lūdzu, kā jūs to izskaidrosiet, doktora kungs?

Vai nu juzdamies pārliecināts, vai arī, kas vairāk ticams, ka strīdēšanās ar bruņinieku Lenuāru viņam likās ļoti apgrūtinoša, doktors klusēja.

Doktora klusēšana ļāva pilnu vaļu komentētājiem, arēnā metās abats Mūls.

— Tas viss mani pārliecina, ka mana sistēma ir pareiza, — viņš teica.

— Un kāda ir jūsu sistēma? — iejautājās doktors, priecādamies, ka varēs uzsākt polemiku ar mazāk bargu ķildinieku, nekā bija Ledrī kungs un bruņinieks Lenuārs.

— Ka mēs dzīvojam starp divām neredzamām pasaulēm, no kurām vienu apdzīvo elles gari, otru — debesu gari. Mums piedzimstot, divi ģēniji — viens labais, otrs ļaunais nostājas mums blakus un pavada mūs visu dzīvi. Viens čukst mums labu, otrs ļaunu, un nāves stundā uzvarētājs sagrābj mūsu dvēseli. Tā mūsu miesa kļūst vai nu par dēmona laupījumu vai par eņģeļu mitekli. Pie nabaga Solānžas uzvarēja labais ģēnijs, un tas bija viņš, Ledrī kungs, kas ar jaunās mocekles mēmajām lūpām jums teica ardievas. Pie laupītāja, ko bija notiesājis Skotijas tiesnesis, uzvarēja dē­mons, un tas bija viņš, kas pārmaiņus parādījās tiesnesim kaķa, durvju sarga un skeleta izskatā. Un pēdējā gadījumā tas bija monarhijas eņģelis, kas atriebās zaimotājam, un, tāpat kā Kristus, kas mēdza sevi atklāt pa­zemīgajiem, parādīja karalības nākamo restaurāciju nabaga kapsētas sar­gam. Un visu to lieliskā krāšņumā, jo šai fantastiskajai ceremonijai bija jāliecina par nākamo Ludviķa XVIII galma godību.

— Bet, abata kungs, — teica doktors, — katra sistēma dibinās uz pār­liecību.

— Bez šaubām.

— Bet šai pārliecībai, lai tā būtu patiesa, jābalstās uz faktiem.

— Tā ir arī mana pārliecība, kas balstās uz faktiem.

— Uz faktu, kuru jums pastāstīja kāds, kam jūs uzticaties.

— Uz faktu, kas notika ar mani pašu.

— Ak, abat! Stāstiet par šo faktu!

— Labprāt. Esmu dzimis tanī seno karaļu īpašumu daļā, ko šodien sauc par Francijas Salu. Mans tēvs un māte dzīvoja mazā ciematā, kurš atradās Villēkotrē mežu vidū un kuru sauca Flerī. Pirms manas dzimšanas maniem vecākiem jau bija bijuši pieci bērni: trīs zēni un divas meitenes, kas visi bija miruši. Notika tā, ka mana māte, palikusi stāvoklī, apsolīja mani ģērbt baltu līdz septītam dzīvības gadam, un tēvs — svētceļojumu pie Lježas Dievmātes.

Uz laukiem tādi solījumi nav reta parādība, un starp tiem ir tiešs sa­kars, jo baltā ir Sv. Jaunavas krāsa, bet Lježas Dievmāte nav nekas cits kā jaunava Marija.

Par nelaimi tēvs nomira mātes grūtniecības laikā. Bet māte, kas bija dievbijīga sieviete, tomēr nolēma izpildīt divkāršo solījumu: tūlīt pēc dzim­šanas viņa mani ietērpa baltā no galvas līdz kājām, un, tiklīdz varēja stai­gāt, uzņēmās, kā bija solījusies, ceļojumu kājām uz svētvietu.

Par laimi Lježas Dievmāte atradās tikai piecpadsmit vai sešpadsmit jūdzes no Flerī sādžas. Trijos paņēmienos māte bija turp nokļuvusi.

Tur viņa piedalījās īpašā dievkalpojumā un no priestera rokām saņēma zelta medaljonu, kuru uzkāra man kaklā.

Pateicoties šim divkāršajam solījumam, es biju brīvs no visām jaunības nejaušībām. Un, sasniedzis saprāta vecumu, vai nu reliģiozās audzināšanas vai medaljona iespaidots, es sajutu tieksmi kļūt garīdznieks.

Pabeidzis studijas Suasonas seminārā, 1780. gadā es tiku iesvētīts par priesteri un aizsūtīts par vikāru uz Etānu.

Pateicoties kādai nejaušībai, mani pieskaitīja vienai no četrām Etānas baznīcām, kura atrodas Dievmātes aizsardzībā.

Šī baznīca ir brīnišķīgākais piemineklis, ko romiešu laikmets novēlējis viduslaikiem. Aizsākta Roberta Stiprā laikā, tā bija pabeigta tikai div­padsmitajā gadsimtā. Vēl šodien ir apbrīnojami tās stiklojumi, kuri brī­nišķīgi saskanēja ar gleznojumiem un zeltījumiem, kas klāja kolonnas un rotāja kapiteļus.

Kā bērns es ļoti mīlēju šos brīnišķīgos granīta ziedus, kurus no desmitā līdz sešpadsmitajam gadsimtam zemes virsū izsauca ticība un Romas ve­cākās meitas pārklāja Francijas zemi ar baznīcu mežu. Šī augšana ap­stājās, kad ticība, Lutera un Kalvina mācību nogalināta, nomira cilvēku sirdīs.

Kā bērns es biju spēlējies Suasonas Svētā Jāņa baznīcas drupās. Es biju mielojis acis pie izgriezumu rotaļām, kuras atgādināja pārakmeņotas puķes, un tagad, kad es ieraudzīju Etānas Dievmātes baznīcu, es biju laimīgs, ka nejaušība vai drīzāk — Dieva prāts — man bija devis tādu ligzdu.

Tā savus laimīgākos mirkļus es pavadīju baznīcā. Es negribu teikt, ka tās bija tīri reliģiskās jūtas, kas mani tur turēja. Nē, tās bija labklājības jūtas, kādas pārdzīvo putns, kuru palaiž plašumā un brīvībā. Mans pla­šums izpletās no portāla līdz apsidam; mana brīvība bija notupties ceļos uz kāda kapa vai atbalstīties pret kolonnu un sapņot divas stundas no vietas. Par ko es sapņoju? Droši, tie nebija teoloģijas argumenti. Nē, es sapņoju par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kas plosa cilvēku kopš grēkā krišanas. Es sapņoju par skaistiem eņģeļiem ar baltiem spārniem un riebīgiem dēmoniem ar sarkanām sejām. Tas viss saules staros dzirkstī­ja no stikliem, un vieni atspoguļoja debess ugunis, otri zibšņoja elles liesmas. Beidzot Dievmātes baznīca bija mans dzīvoklis: tur es dzīvoju, domāju un lūdzos. Mazā presbitērijas mājiņa, kuru man bija norādījuši, nebija nekas cits, kā mana pieskāršanās vieta zemei, tur es tikai ēdu un gulēju. Lūk, viss!

Ļoti bieži es atstāju Dievmātes katedrāli tikai divpadsmitos vai vienos naktī.

To visi zināja. Kad es nebiju presbitērijā, es atrados Dievmātes baz­nīcā. Tur gāja mani meklēt, un tur mani arī atrada.

Pasaules troksnis loti reti nonāca līdz manīm noslēgtajā reliģijas, bet sevišķi poēzijas svētnīcā.

Tomēr šo notikumu vidū kāds notikums interesēja visus — mazus un lielus, garīdzniekus un vienkāršus mirstīgos. Etānas apkārtni postīja Kar- tuša un Pulatjē pēctecis vai, drīzāk, — sāncensis, kas sekoja savu priekš­teču pēdās.

Šā bandīta vārds, kas uzbruka visam, bet it sevišķi baznīcām, bija Larti- fajs.