Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Cik dārgi tu vērtē tās mantas, kuras gribi šonakt nozagt?

— Hm, hm! — mīlīgi uzlūkodams traukus, biķeri, ostensuāru un Jau­navas svārku, ierunājās laupītājs, — tūkstoš ekiju.

— Tūkstoš ekiju?

— Es labi zinu, ka tas maksā divtik. Bet no visa jāzaudē vismaz divas trešdaļas: velna žīdi tāpat ir zagļi.

— Nāc pie manis.

— Pie tevis?

— Jā, pie manis uz presbitēriju. Man ir tūkstoš franku, un tos es tev iedošu a konto.

— Un pārējos divus tūkstošus?

— Pārējos divus tūkstošus? Labi! Es tev apsolu, priestera goda vārds, ka es došos pie mātes; manai mātei ir kāds īpašums, es pārdošu dažus arpānus zemes, lai iegūtu pārējos divus tūkstošus frankus, un tos tev at­došu.

— Jā, un tu noteiksi kādu satikšanos, lai mani ievilinātu lamatās?

— Tu pats tam netici, ko saki, — es teicu, izstiepdams roku pret viņu.

— Jā gan! Tiesa, es tam neticu, — viņš drūmi atbildēja. — Bet tava māte, viņa taču ir bagāta?

— Mana māte ir nabadzīga.

— Tātad viņa tiks izputināta?

— Kad es viņai teikšu, ka ar viņas izputināšanu es glābju cilvēka dvē­seli, viņa man dos savu svētību. Starp citu, ja viņai vairs nebūs nekā, viņa nāks dzīvot pie manis, un man vienmēr pietiks diviem.

— Es piekrītu: iesim pie tevis.

— Labi, bet uzgaidi.

— Ko?

— Noliec atpakaļ tabernaklā lietas, kuras tu paņēmi, un noslēdz. Tas tev nesīs laimi.

Laupītājs sarauca uzacis kā cilvēks, ko pārņem ticība pret paša gribu: viņš novietoja atpakaļ tabernaklā svētos traukus un aizvēra to.

— Nāc, — viņš teica.

— Vispirms pārmet krustu, — es viņam teicu.

Viņš gribēja zobgalīgi iesmieties, bet smiekli aprāvās paši no sevis.

Tad viņš pārmeta krustu.

— Tagad seko man, — es viņam teicu.

Mēs izgājām pa maziem vārtiņiem. Pēc piecām minūtēm mēs bijām pie manis.

Visu ceļu, lai cik īss tas arī nebija, laupītājs bija ļoti nemierīgs, skatījās visapkārt un baidījās, vai es tikai nevedu viņu kādās slēptās lamatās. Nonācis pie manis, viņš apstājās pie durvīm.

— Nu! Tūkstoš franku? — viņš jautāja.

— Uzgaidi, — es atbildēju.

Es iededzināju sveci, atvēru skapi un izvilku maisiņu.

— Ņem, — es viņam teicu. Un pasniedzu maisiņu.

— Un kad es saņemšu pārējos divus tūkstošus?

— Lūdzu sešu nedēļu termiņu.

— Labi, es tev dodu sešas nedēļas.

— Kam es tos nodošu? Laupītājs brīdi pārdomāja.

— Manai sievai, — viņš teica.

— Labi.

— Bet viņa neuzzinās, no kurienes tie nāk, ne arī, kā tos esmu ieguvis?

— Viņa neuzzinās, un arī neviens cits. Un no savas puses tu apsoli nekad neuzbrukt ne Etānas Dievmātes baznīcai, ne arī citai, kura atrodas Svētās Jaunavas aizsardzībā?

— Nekad!

— Goda vārds?

— Lartifaja goda vārds.

— Ej, brāli, un negrēko vairs!

Es viņu sveicināju, dodams zīmi ar roku, ka viņš var iet. Bridi viņš vilcinājās, tad, uzmanīgi atvēris durvis, nozuda. Es nometos ceļos un lūdzos par šo cilvēku.

Es vēl nebiju pabeidzis lūgšanu, kad pie durvīm izdzirdu klauvēšanu.

— Iekšā! — atpakaļ nepaskatīdamies, es teicu.

Kāds, redzēdams mani lūdzam, ienāca un apstājās man aiz muguras. Kad, lūgšanu pabeidzis, pagriezos, es ieraudzīju Lartifaju nekustīgi un taisni stāvam pie durvīm ar naudas maisiņu padusē.

— Lūk, — viņš teica, — es atnesu tavus tūkstoš franku.

— Manus tūkstoš franku?

— Jā, un tev nav jāmaksā pārējie divi tūkstoši.

— Tomēr solījums, ko tu man devi, paliek?

— Nudien!

— Tātad tu nožēlo?

— Es nezinu, vai es nožēloju vai nē, bet es negribu tavu naudu, tas ir viss.

Un viņš nolika maisiņu uz galda malas.

Maisiņu nolicis, viņš apstājās, it kā gribēdams kaut ko jautāt. Es jutu, ka viņam bija grūti to izteikt.

— Ko jūs vēlaties? — es viņam jautāju. — Runājiet, draugs! Jūs iz­darījāt labu darbu, nekaunieties darīt vēl kaut ko labāku!

— Tu stipri pielūdz Dievmāti? — viņš man jautāja.

— Jā, ļoti.

— Un tu tici, ka ar viņas aizstāvību cilvēks, lai cik liels grēcinieks viņš ari nebūtu, var tikt glābts nāves stundā? Labi! Trīs tūkstoš franku vietā, kurus tev nav jāmaksā, dod man kādu relikviju, kādu rožukroņi, ko es varētu skūpstīt manas nāves stundā.

Es noņēmu no kakla medaljonu un zelta ķēdīti, kuru māte man bija pakārusi kaklā manas dzimšanas dienā un no kura es nekad nebiju šķīries. Es to nodevu laupītājam.

Piekļāvis lūpas medaljonam, laupītājs aizbēga.

Pagāja gads, es neko netiku dzirdējis par Lartifaju. Bez šaubām, viņš bija atstājis Etānu, lai darbotos citur.

Pa to laiku no mana kolēģa, Pelerī vikāra, es saņēmu vēstuli. Mana māte bija slima un aicināja mani pie sevis. Es dabūju atvaļinājumu un aizbraucu.

Pēc sešu nedēju rūpēm un lūgšanām manas mātes veselība atgriezās. Priecīgs par viņas labo stāvokli, es šķīros un atgriezos Etānā.

Es iebraucu piektdienas vakarā. Visa pilsēta bija saviļņota. Slavenais zaglis Lartifajs bija ticis apcietināts Orleānas apvidū un tur notiesāts uz nāvi. Pēc notiesāšanas viņu pārsūtīja uz Etānu, jo Etāna bija viņa no­ziedzību galvenais teātris, un te viņu vajadzēja pakārt.

Nāves sodu izpildīja tās pašas dienas rītā.

To es uzzināju uz ielas. Bet, iegājis presbitērjā, es uzzināju vēl ko citu: kāda sieviete no priekšpilsētas bija nākusi pie manis no vakara līdz rītam. Kopš Etānā ieradās Lartifajs, šī sieviete bija atnākusi vairāk nekā desmit reižu un jautājusi pēc manis.

Šī neatlaidība nebija nekāds brīnums. Par iebraukšanu es biju rakstījis, un mani gaidīja katru brīdi.

Priekšpilsētā es pazinu tikai vienu nabaga sievieti, kas tagad bija at­raitne. Vēl nenotīrījis ceļa putekļus, es nolēmu aiziet pie viņas.

No presbitērijas līdz priekšpilsētai bija tikai viens solis. Tiesa, pulks­tenis nosita desmit vakarā. Bet es domāju, ja vēlme mani redzēt bija tik liela, tad es ar apciemojumu netraucēšu arī tik vēlā stundā.

Tā es ierados priekšpilsētā un lūdzu man parādīt viņas māju. Tā kā visi viņu pazina kā svētu sievieti, neviens viņai neuzkrāva vīra noziegumus, ne arī vīra kaunu.

Es piegāju pie vārtiem. Slēģi bija vaļā, un pa logu rūtīm es redzēju nabaga sievieti nometušos ceļos pie gultas un lūdzam.

No plecu kustībām varēja redzēt, ka lūgdama viņa raudāja.

Es pieklauvēju.

Viņa piecēlās un steidzīgi atvēra durvis.

— Ak, abata kungs, — viņa iesaucās, — es uzminēju, ka tas esat jūs. Kad izdzirdu klauvējienus, es uzminēju, ka tas esat jūs. Ak, vai! Jūs nākat par vēlu: mans vīrs ir miris bez grēku sūdzēšanas.

— Vai viņš mira ar ļaunām domām?

— Nē, tieši otrādi! Es esmu pārliecināta, ka sirds dziļumos viņš bija ticīgs, bet viņš paziņoja, ka negrib citu priesteri kā tikai jūs, ka viņš iz­sūdzēs grēkus tikai jums un, ja neizsūdzēs jums, tad tikai Dievmātei.

— Viņš tā jums teica?

— Jā, un tā runādams, viņš skūpstīja Svētās Jaunavas medaljonu, kas zelta ķēdītē karājās viņam kaklā. Un visvairāk viņš prasīja, lai viņam ne­noņem šo medaljonu, jo ļaunam garam nebūšot nekādas varas pār viņa miesu.

— Un tas ir viss, ko viņš teica?

— Nē. Šķirdamies no manis un aiziedams uz ešafotu, viņš man teica, ka jūs atbrauksit šovakar un ka tūlīt jūs atnāksit pie manis. Lūk, kāpēc es jūs gaidīju.