Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Pabeidzis lūgšanu, es piecēlos.

— Lartifaj, — es klusu teicu pakārtajam, — es esmu darījis visu, lai glābtu tavu dvēseli. Svētlaimīgā Dievmāte izdarīs pārējo.

— Āmen! — teica mans biedrs.

Šai brīdī mēness stars apgaismoja līķi it kā ar zelta dzirkstīm. Diev­mātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti.

— Iesim — es teicu bendem, — te mums vairs nav ko darīt.

— Abata kungs, — vaicāja nabaga vīrs, — vai jūs nebūtu tik labs parādīt man pēdējo laipnību?

— Kādu?

— Pavadīt mani mājās. Tik ilgi, kamēr es nejutīšu noslēgtas durvis starp mani un šo trakuli, es nevarēšu būt mierīgs.

— Nāciet, draugs!

Mēs atstājām Esplanādi, bet mans biedrs pēc katriem desmit soļiem tomēr atskatījās, lai redzētu, vai pakārtais tiešām atrodas savā vietā.

Nekas nekustējās.

Mēs iegājām pilsētā. Es pavadīju vīru līdz viņa mājai. Es pagaidīju, kamēr viņš apgaismoja savu māju, tad aiztaisīja durvis, teica ardievas un pateicās caur durvīm. Es atgriezos mājās pilnīgi mierīgs — kā miesīgi, tā garīgi.

Nākamajā dienā, kad es pamodos, man teica, ka ēdamzālē mani gaidot zagļa sieva.

Viņas seja bija mierīga un gandrīz vai priecīga.

— Abata kungs, — viņa sacīja, — es nāku jums pateikties: vakar, kad Dievmātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti, man parādījās mans vīrs un teica: „Rīt no rīta tu aiziesi pie abata Mūļa un pateiksi, ka, pateicoties viņam un Dievmātei, es esmu glābts."

— Mīļais abata kungs, — teica Aljets, — es ļoti cienu jūs un dievinu Kazotu. Es pilnīgi piekrītu jūsu ļauno ģēniju iespaidam. Bet ir kaut kas tāds, ko jūs piemirsāt un kam es esmu piemērs, tas ir, ka nāve nemaz nenogalina dzīvību. Nāve ir tikai cilvēka miesas pārvēršanās veids, tas ir viss. Nomirst tikai atmiņa. Ja atmiņa nenomirtu, ikviens atcerētos savas dvēseles pārceļošanu no pasaules sākuma līdz mūsu dienām. Filozofijas akmens nav nekas cits kā šis noslēpums. Šo noslēpumu bija atradis Pita­gors, un no jauna to atrada Senžermēns un Kaliostro. Šo noslēpumu, savukārt, zinu arī es, un tāpēc, kad mana miesa nomirs, — es to atceros, kā tas noticis četras vai piecas reizes. Un kad es saku, ka mana miesa nomirs, es maldos, jo ir dažas miesas, kuras nemaz nemirst, starp tām arī mana.

— Aļjeta kungs, - vaicāja doktors, — vai jūs gribat man dot kādu atļauju?

— Kādu?

— Atvērt jūsu kapu pēc jūsu nāves.

— Pēc mēneša, diviem, gada, desmit, divdesmit gadiem, kā jums labpa­tiksies. Tikai esat piesardzīgi… jo ļaunums, kādu jūs nodarīsit manam lī­ķim, var sabojāt otru miesu, kurā mana dvēsele būs iegājusi.

— Tātad jūs ticat šai muļķībai?

— Es esmu pārliecināts, lai ticētu. Es esmu to redzējis.

— Ko jūs redzējāt? Dzīvus mirušos?

— Jā.

— Redzēsim, Aljeta kungs! Tā kā ikviens ir izstāstījis savi stāstu, pastāstiet arī jūs! Dīvaini, kas būs visticamākais sabiedrībā?

— Ticams vai nē, doktor, bet tā ir patiesība. Es braucu no Strasbūras uz Luešas peldvietu. Vai jūs zināt ceļu, doktor?

— Nē, bet tas nav svarīgi, turpiniet!

— Tātad es ceļoju no Strasbūras uz Luešas peldvietu, un dabīgi, ka es braucu caur Bālu, kur es izkāpu no karietes, kas uztur satiksmi, un nolīgu ormani.

Ticis kroņa viesnīcā, kuru man bija ieteikuši, es apjautājos pēc karietes un ormaņa, un lūdzu viesnīcniekam, lai viņš uzzina, vai pilsētā nav vēl kāds, kas grib doties pa to pašu ceļu. Tad uzdevu piedāvāt šādai personai manu sabiedrību, kas, dabīgi, darīja ceļošanu patīkamāku un lētāku.

Vakarā viņš atgriezās, atradis to, ko es biju lūdzis: kāda Bālas tirgotāja sievu, kas bija zaudējusi savu trīs mēnešus veco bērnu, ko viņa pati bija zīdījusi, un pēc šā zaudējuma saslimusi. Tāpēc viņai bija ieteikts lietot Luešas ūdeņus. Tas bija šīs ģimenes pirmais bērns, jo viņi bija precējušies tikai pirms gada.

Viesnīcnieks man stāstīja, ka tikai ar lielām grūtībām i/devies pierunāt sievu šķirties no vīra. Viņa gribēja vai nu palikt Bālā, vai arī lai viņš katrā ziņā brauc līdzi uz Luešu. Bet no otras puses, viņas stāvoklis ne­kavējoties prasīja ūdeņus, bet veikala stāvoklis — lai viņš paliek Bālā. Tāpēc, beidzot, viņa nolēma braukt kopā ar mani jau nākamajā rītā. Viņu pavadīja istabene.

Kātoju priesteris no kāda tuvējā mazā ciema mūs pavadīja un ieņēma karietē ceturto vietu.

Nākamajā dienā, astoņos no rīta, kariete piebrauca pie viesnīcas. Prie­steris jau bija iekšā. Tad iekāpu ari es, un mēs aizbraucām paņemt dāmu un viņas istabeni.

Mēs noskatījāmies uz laulāto draugu atvadīšanos, kas sākās istabās, tur­pinājās veikalā un beidzās tikai uz ielas. Bez šaubām, sieva kaut ko tumši nojauta, jo viņa nevarēja nomierināties. Varēja gandrīz vai domāt, ka viņa nebrauca vis tikai kādas piecdesmit jūdzes, bet gan devās ceļojumā apkārt zemeslodei.

Vīrs bija mierīgāks, bet tomēr bija vairāk saviļņots, kā tas, saprātīgi ņemot, līdzīgas šķiršanās gadījumā bija vajadzīgs.

Beidzot mēs aizbraucām.

Dabīgi, ka priesteris un es labākās vielas atdevām ceļotājai un viņas istabenei, tas ir, mēs atradāmies priekšā un viņas — dibenā.

Mēs devāmies pa Solēras ceļu un pirmo nakti gulējām Mundišvilī. Mū­su ceļabiedrene visu dienu bija nomocījusies un bažījusies. Vakarā, redzē­dama kādu karieti braucam uz Bālu, arī viņa gribēja doties atpakaļ. Viņas istabenei tomēr izdevās pierunāt kundzi turpināt ceļu. Otrā dienā mēs devāmies ceļā pulkstens deviņos no rīta. Diena bija īsa. Mēs rēķinājām, ka netiksim tālāk par Solēru.

Uz vakara pusi, kad mēs sākām jau redzēt pilsētu, mūsu slimniece nodrebēja.

— Ak! — viņa teica, — apturiet, mums kāds dzenas pakaļ.

Es izliecos pa durtiņām.

— Jūs maldāties, kundze, — es atbildēju, — ceļš ir pilnīgi tukšs.

— Savādi, — viņa uzstāja. — Es dzirdu zirgu pakavu dipoņu.

Es nodomāju, ka būšu slikti apskatījies.

Es izliecos no karietes vēl vairāk.

— Nav neviena, kundze, — es viņai teicu.

Viņa paskatījās pati un redzēja, ka ceļš bija tukšs.

— Es maldījos, — viņa sacīja un atkrita karietes dibenā. Un viņa aiz­vēra acis kā sieviete, kas grib koncentrēt visas domas uz sevi.

Trešajā rītā mēs devāmies cejā piecos. Šoreiz diena bija gara. Mūsu vadītājs aizgāja Bernē gulēt tai pašā stundā kā vakar, tas ir, piecos. Mūsu ceļa biedrene, it kā atmozdamās no miega, kādā viņa bija iegrimusi, iz­stiepa roku pret kučieri un teica:

— Ormani, apturiet, šoreiz es zinu droši, mums dzenas pakaļ.

— Kundze maldās, — atbildēja kučieris. — Es redzu tikai trīs zem­niekus, kas krusto ceļu un mierīgi brauc savās darīšanās.

— O! bet es dzirdu zirga aulēkšus.

Šie vārdi bija izteikti ar tādu pārliecību, ka es negribot paskatījos atpa­kaļ.

Tāpat kā vakar ceļš bija absolūti tukšs.

— Tas nevar būt, kundze, — es atbildēju, — es neredzu nevienu jāt­nieku.

— Kā tas var būt, ka jūs neredzat jātnieku, kad es redzu cilvēka un zirga ēnu?

Es paskatījos virzienā, kur rādīja viņas roka, un tiešām ieraudzīju zirga un jātnieku ēnu. Bet es velti izmeklējos ķermeni, kas varēja mest šo ēnu.

Es pateicu par šo savādo parādību priesterim. Viņš pārmeta krustu.

Pamazām ēna kļuva skaidrāka, bet pēc acumirkļa kļuva mazāk redzama un pazuda pavisam.