Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Draugs, — es teicu bendem, viņu cieši uzlūkodams, — te kaut kas nav labi. Nupat jūs man prasījāt, ko es gribu te darīt tik vēlu. Tagad es jums prasīšu no savas puses: ko jūs te darāt?

— Ak, abata kungs, nudien, būtu labāk, ja es jums to pateiktu grēk­sūdzē vai citā reizē. Labi. Es jums to pateikšu citā reizē. Bet uzgaidiet!..

Un viņš paspēra soli atpakaļ.

— Kas ir?

— Vai viņš tur kustās?

— Nē, esiet mierigs, nelaimīgais ir gluži miris.

— O! gluži miris… gluži miris… vienalga! Es jums teikšu, kāpēc es nācu šurp, un, ja es meloju, viņš jums pateiks taisnību.

— Stāstiet!

— Jāteic, ka šis neticīgais neko negribēja dzirdēt par grēku sūdzēšanu. Vienīgi laiku pa laikam viņš sacīja: „Vai abats Mūls ir atgriezies?" Viņam atbildēja: „Vēl ne." Viņš nopūtās. Viņam piedāvāja paēst, viņš atbildēja: „Nē! Abatu Mūļu… un nevienu citu!"

— Jā, es to zinu.

— Pie Ginē torņa viņš apstājās. «Paskatieties," viņš man teica, „vai jūs neredzat, nākam abatu Mūļu?"

„Nē," es viņam atbildēju. Un mēs turpinājām ceļu.

Pie kāpnēm viņš apstājās vēlreiz.

„Vai abats Mūls nenāk?" viņš jautāja.

„Nē! Ja jums saka! Nekas tā neizved no pacietības, kā cilvēks, kas atkārto vienu un to pašu jautājumu."

„Lai notiek!" viņš teica.

Es viņam apliku auklu ap kaklu. Es noliku viņa kājas pret kāpnēm un teicu: „Kāp!" Viņš kāpa, nelikdams sevi otrreiz lūgt. Bet, uzkāpis divas trešdaļas, viņš teica:

«Uzgaidiet, es gribu pārliecināties, vai neredz abatu Mūļu."

«Apskatieties," es viņam teicu, „tas nav aizliegts."

Tad viņš pēdējo reizi paskatījās cilvēku drūzmā un, jūs neredzēdams, nopūtās. Es domāju, ka viņš ir izšķīries un ka vajadzēja viņu tikai pagrūzt. Bet viņš saprata manu kustību.

«Uzgaidi," viņš teica,

„Kas vēl?"

„Es gribētu noskūpstīt Dievmātes medaljonu, kas man karājas kaklā."

„Ak to," es viņam teicu, „tas ir taisnīgi. Skūpsti!"

Un es pieliku medaljonu pie viņa lūpām.

„Kas vēl?" es viņam jautāju.

„Es gribu, lai mani aprok ar šo medaljonu."

„Hm! Hm!" es iebildu, „man liekas, ka visas pakārtā mantas pieder bendem…" „Tas uz mani neattiecas, es gribu, lai mani aprok kopā ar medaljonu."

„Es gribu! Es gribu! Ko jūs runājat!"

Man zuda pacietība. Viņš bija gatavs: aukla ap kaklu, otrs auklas gals pie āķa.

„Ej pie velna!" es viņam teicu.

Un es atrāvu kāpnes. Viņš palika karājoties starp zemi un šķērskoku.

„Dievmāte, esi žē…"

— Goda vārds! tas bija viss, ko viņš paguva pateikt. Aukla vienlaikus sažņaudza cilvēku un vārdu. Tai pašā brīdī, jūs zināt, kā to dara, es satvē­ru auklu, uzlēcu viņam un pleciem, un — knakš! knakš! viss bija galā. Par mani nevar sūdzēties, un es jums galvoju, ka viņš nemaz nav cietis.

— Bet tas vēl nemaz neizskaidro, kāpēc tu nāci šurp.

— O! lūk, to izstāstīt ir visgrūtāk.

— Labi! Es tev to teikšu: tu atnāci paņemt medaljonu.

— Nu, jā! Mani kārdināja velns. Es teicu: „Labi! Tu gribi: tas viegli pasakāms; bet kad pienāks nakts, esi mierīgs, tad mēs redzēsim." Un kad pienāca nakts, es izgāju no mājām. Kāpnes es biju atstājis tuvumā. Es zināju, kur tās atrodamas. Es veicu garāku pastaigu, gāju pa visgarāko ceļu, un, kad redzēju, ka līdzenumā vairs nebija neviena cilvēka un ne­dzirdēju nevienu troksni, es tuvojos karātavām, uzcēlu kāpnes, uzkāpu, pievilku pakārto klāt, atāķēju ķēdīti un…

— Un kas notika?

— Goda vārds, ticiet vai neticiet: tai brīdī, kad es noņēmu medaljonu, pakārtais sagrāba mani, izvilka galvu no slīdošā mezgla, iebāza tur manu galvu un, goda vārds, nogrūda mani gluži tāpat, kā es biju nogrūdis viņu. Lūk, kas par lietu!

— Neiespējami! Jūs maldāties.

— Bet jūs mani atradāt pakārtu, vai ne?

— Jā.

— Labi! Es jums galvoju, pats nu gan neesmu pakāries. Tas viss, ko varu jums teikt.

Es brīdi pārdomāju.

— Un kur ir medaljons?

— Nudien! Meklējiet zemē, tam nevajag būt nekur tālu. Kad es sajutu, ka esmu pakārts, es to izlaidu no rokām.

Es piecēlos un pametu acis apkārt. Mēness stars to apgaismoja, it kā gribēdams man palīdzēt.

Es to pacēlu un piegāju pie nabaga Lartifaja līķa un uzliku medaljonu viņam kaklā.

Brīdī, kad medaljons pieskārās krūtīm, pār visu viņa miesu pārskrēja it kā trīsas, un skaudrs, gandrīz vai sāpīgs kliedziens izlauzās no viņa krūtīm.

Bende palēca atpakaļ.

Šis kliedziens apskaidroja manu garu. Es atcerējos, kas bija rakstīts svētos rakstos par velnu izdzīšanu un kā nelabie gari mēdz iekliegties, atstādami apsēstā miesas.

Bende drebēja kā lapa.

— Nāc šurp, draugs, un nebaidies, — es viņam teicu.

Vilcinādamies viņš tuvojās.

— Ko jūs no manis gribat? — viņš teica.

— Lūk, līķis jānoliek savā vietā.

— Nekad! Jauki! Lai viņš mani vēlreiz pakārtu!?

— Jums nedraud nekādas briesmas, draugs, es galvoju par visu.

— Bet, abata kungs, abata kungs!

— Nāciet, es jums saku!

Viņš paspēra vēl vienu soli tuvāk.

— Hm! — viņš nomurmināja. — Es nemaz neuzticos.

— Un jūs maldāties, draugs. Tik ilgi, kamēr uz miesa būs šis me­daljons, jums nav ko baidīties.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka ļaunajam garam nebūs nekādas varas pār viņu. Šis me­daljons viņu aizsargā, jūs bijāt to atņēmis viņam. Un tūlīt ļaunais gars viņu dzina darīt |aunu, bet tagad labais eņģelis, kas viņu bija atstājis, ir atkal atgriezies, un jūs redzējāt, ko darīja ļaunais gars.

— Tad tas kliedziens, ko mēs dzirdējām…

— Viņš iekliedzās, kad redzēja, ka laupījums viņam izsprūk no rokām.

— Tiešām, — teica bende, — tas var būt.

— Tā tas ir.

— Tad es viņu nolikšu pie āķa.

— Nolieciet! Taisnībai jāļauj notikt. Vajag, lai sods tiktu izpildīts.

Nabaga vīrs tomēr vēl vilcinājās.

— Nebaidieties, — es viņam teicu, — es galvoju par visu.

— Vienalga, — atbildēja bende, — neizlaid mani no acim, un pēc mazākā kliedziena nāc man palīgā.

Viņš tuvojās līķim, turēdams to pie pleciem, viegli pacēla un aizvilka līdz kāpnēm, visu laiku runādams.

— Esi mierīgs.

— Nebaidies, Lartifaj, — viņš runāja, — es tev neatņemšu medaljonu. Jūs mani neizlaidīsit no acīm, vai ne, abata kungs?

— Nē, draugs, esi mierīgs!

— Es tev negribu atņemt tavu medaljonu, — laipni turpināja bende, — nē, esi mierīgs: kā tu esi vēlējies, tevi apraks kopā ar to. Tiesa, abata kungs, viņš nemaz nepakustējās.

— Jūs to redzat.

— Tevi apraks kopā ar medaljonu. Līdz tam laikam es tevi nolieku tavā vietā, kā to vēlas abata kungs, jo manis dēļ, tu saproti!..

— Jā, jā, — es viņam teicu un negribot pasmaidīju. — Nu, dari ātrāk!

— Nudien! Gatavs, — atlaizdams ķermeni, viņš teica un vienā rāvienā nolēca zemē.

Ķermenis, stīvs un nekustīgs ķermenis, šūpojās virvē.

Es nometos ceļos un sāku skaitīt lūgšanas, kuras man bija prasījis Lar- tifajs.

— Abata kungs, — nomezdamies man blakus ceļos, teica bende, — jūs taču būsit tik laipns un skaitīsit lūgšanas drusku skaļāk, lai arī es tās varu līdzi skaitīt?

— Kā! Nelaimīgais! Tu tās esi aizmirsis?

— Es domāju, ka nekad neesmu tās mācējis.

Es piecas reizes noskaitīju Tēvreizi un piecas reizes „Ave", kuras ben­de apzinīgi atkārtoja pēc manis.