Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

— Klausieties, — savādā svinīgumā teica bālā dāma, — tā kā visi te ir izstāstījuši pa stāstam, tad arī es gribu pastāstīt. Doktor, jūs nevarēsit teikt, ka stāsts nav patiess, — tas būs par mani pašu… Jūs dabūsit zināt, kāpēc es esmu bāla.

Šai brīdī mēness stars ieslīdēja caur loga aizkariem un, rotādamies uz dīvāna, ietina viņu zilganā gaismā, tā ka viņa likās kā uz kapa noguldīta melnā marmora statuja.

Neviena balss atbildēja šim priekšlikumam, bet klusums, kas valdīja zālē, liecināja, ka ikviens to gaidīja ar vislielāko nepacietību.

— Es esmu poliete, dzimusi Sandomirā, tai zemē, kur leģendas top par ticības sastāvdaļu, kur tic ģimenes ieražām, varbūt pat tikpat stingri kā Evaņģēlijam. Pie mums nav nevienas pils, kurai nebūtu spoks, nevienas būdiņas, kurai nebūtu savs gars. Gan bagāti, gan nabagi, kā pilīs, tā būdās pazīst gan draudzīgos, gan naidīgos garus. Reizēm šie gari sanāk naidā un kaujas savās starpā. Tad ceļas noslēpumainie trokšņi gaiteņos, šausmī­gā rūkoņa vecos torņos, drausmīga sienu drebēšana, ka visi aizbēg kā no jūsu pilīm, tā no būdām, un gan zemnieki, gan muižnieki steidzas pēc svētā krusta vai svētām relikvijām, jo tie ir vienīgie aizsarglīdzekļi pret dēmoniem.

Bet tur ir divi likumi, vēl šausmīgāki, vēl negantāki un nepielūdzamāki — tirānija un brīvība.

1825. gadā Krievijas un Polijas starpā notika viena no tām cīņām, kad liekas, ka visas tautas asinis ir novājinātas, kā bieži novājinās ģimenes asinis.

Mans tēvs un abi brāļi bija sacēlušies pret jauno caru un bija stājušies zem Polijas vienmēr sakautā un vienmēr no jauna paceltā neatkarības karoga.

Kādudien es uzzināju, ka jaunākais brālis ir kritis. Nākamajā dienā dabūju zināt, ka vecākais brālis ir nāvīgi ievainots.

Beidzot, kādudien, kad ar bailēm es klausījos tuvojošās kanonādes troksnī, es redzēju piejājam tēvu simt jātnieku priekšgalā. Tās bija nožēlojamas paliekas no tūkstoš vīru pulka, ko viņš komandēja.

Tēvs ieslēdzās pilī ar nodomu ļaut sevi apglabāt pils drupās.

Mans tēvs, kas nekad nebēdāja par sevi, baidījās par mani. Tiešām, tēvam viss grozījās tikai ap nāvi, jo viņš bija apņēmies dzīvs nepadoties ienaidnieka rokās, bet mani gaidīja verdzība, negods un kauns.

Mans tēvs, no simt cilvēkiem, kas viņam vēl bija palikuši, izvēlējās desmit, pasauca pārvaldnieku, nodeva viņam visu zeltu un dārglietas, kuras mums piederēja un, atcerēdamies, ka pēc otrās Polijas sadalīšanas mana māte, gandrīz vēl bērns, bija atradusi nepieejamu patvērumu Sahastras klosterī, jūdzes attālumā no Karpatiem, pavēlēja viņam aizvest mani uz šo klosteri. Ja jau šis klosteris bija viesmīlīgi uzņēmis māti, bija jādomā, ka tas būs tikpat viesmīlīgs arī meitai.

Neskatoties uz to, ka mans tēvs mani ļoti mīlēja, mūsu šķiršanās bija īsa. Pēc visiem novērojumiem krievi varēja parādīties pils tuvumā jau nā­kamajā dienā.

Es apģērbos amazones tērpā, kādā parasti pavadīju medībās brāļus. Man apsegloja vislabāko zirgu. Tēvs ielika seglos paša pistoles, Tulas fa­briku meistardarbus, apskāva mani un deva pavēli aizceļot.

Nakti un nākamo dienu mēs jājām divdesmit jūdzes gar kādas upītes krastu, kura, kā daudzas tādas bezvārda upītes, ietek Vislā. Šis pirmais cēliens mūs aizveda projām no krievu varas draudiem.

Rietošās saules staros mēs ieraudzījām dzirkstošās Karpatu kalnu snie­gotās virsotnes.

Otrās dienas vakarā mēs sasniedzām to pakāji. Beidzot, trešās dienas rītā, mēs iejājām kādā Karpatu kalnu aizā.

Mūsu Karpatu kalni nelīdzinās jūsu Rietumu civilizētajiem kalniem. Viss, kas dabā ir dīvains un lielisks, paveras acīm visā krāšņumā. Kalnu mūžīgā sniega apklātās virsotnes zūd mākoņos. Bezgalīgie priežu meži nolūkojas ezeru gludajā spogulī. Aukstie ezeri, laivas nekad nav tos vagojušas, zvejnieku makšķere nekad nav saduļķojusi to kristālu, dziļu kā debesu zilgme. Tur reti atskan cilvēka balss, dziedādama kādu moldāvu dziesmu, kurai atbild mežonīgo dzīvnieku kliedziens. Dziesmas un kliedzieni pa­modina atbalsi, kura pati brīnās, sapratusi, ka dzīvo.

Jūdžu jūdzēm zem koku tumšajām velvēm nekad neparādās cilvēka kā­ja, kuru vientulība ik uz soļa atver mūsu garam brīnumu pēc brīnuma. Tur briesmas draud no visām pusēm, bet nekad nerodas bailes — tik dižas ir šīs briesmas. Te tās ir auksto avotu kaskādes, kas, lēkādamas no klints uz klinti, pēkšņi ielaužas šaurā stidziņā, pa kuru jūs ejat un kuru izminušas zvēru un mednieku kājas. Te atkal milzīgs koks, kuru sagrauzis laiks un kurš atdalās no zemes un gāžas ar briesmīgu rīboņu, nodre­binādams zemi. Te atkal negaisi, kas visu ietin mākoņos, no kuriem, kā strūklas locīdamās, šaujas zibeņu uguns čūskas.

Tad, tāpat kā jūs atrodaties milzu kalnu priekšā un bezgalīgos mežos, jūs tagad redzat savā priekšā neaprobežoto stepi, īstu jūru ar bangām un negaisiem, plašos un sausos klajumus, kur skats pazūd bezgalīgā apvārsnī. Tad jūs sagrābj nevis bailes, bet gan visu būti saviļņo sērīgums, dziļa melanholija, grūtsirdība, kuru nekas nevar izkliedēt, jo lauku izskats, cik tālu aizklīst skatiens, ir vienmēr viens un tas pats. Divdesmit reizes jūs pārejat uz līdzīgas nogāzes, velti meklēdami ceļu, kuru būtu minušas cilvē­ku pēdas. Jūs jūtat tādu vientulību tuksneša vidū, jūs iedomājaties, ka dabā jūs esat viens vienīgs, un jūsu grūtsirdība pārvēršas izmisumā. Jums liekas, ka iet uz priekšu ir pilnīgi veltīgi, jo vienalga, nekur netiksi. Jūs nesastopat ne ciemus, ne pilis, ne būdiņas, ne mazākās cilvēka klātbūtes pēdas. Tikai dažreiz jums ceļu aizšķērso kāds ezers ar zaļiem ūdeņiem, bez niedrām, bez krūmiem, iemidzis aizu starpā kā otrā Nāves jūra, pār kuru, jums tuvojoties, spārnos paceļas, gari kliegdams, kāds purvu putns. Tad jūs griežaties atpakaļ, uzrāpjaties pakalnā, un tā tas turpinās, līdz ir beigusies šī bangojošā ķēde.

Bet, aizgājuši no šīs stepes, ja pagriežaties uz dienvidiem, jūs atkal redzat grandiozu ainavu. Tad jūsu priekšā paceļas augsto kalnu ķēde, visgleznainākā, viskrāšņākā izskatā. Tās pušķotas mežiem un apjoztas strautiem. Ar ūdeni un ēnām ainavā rodas dzīvība. Vientuļā mājiņā dzird zvanu. Pa kalna nogāzi lokās karavāna. Beidzot, rietošās saules staros kļūst redzamas, kā baltu putnu bars, cita pret citu atbalstījušās, mājiņas, kuras liekas sapulcējušās, lai aizsargātos pret kādu nakts uzbrukumu. Jo reizē ar dzīvību radušās briesmas, bet te vairs nav jābaidās, kā, pārejot pilno kalnu grēdu, no lāču un vilku bariem, bet gan jācīnās ar moldāvu laupītāju ordām.

Mēs tuvojāmies mērķim. Desmit ceļojuma dienās nekas sevišķs neno­tika. Mēs jau varējām saredzēt Pionas kalna virsotni, kura paceļas pāri visai milžu ģintij un uz kuras dienvidu nogāzes atrodas Sahastru klosteris. Pagāja vēl trīs dienas, un mēs bijām tur.

Bija jūlija beidzamās dienas, vērsmaina diena un ap pulkstens četriem mēs ar neizsakāmu baudu sākām ieelpot vakara vēsumu. Mēs jau atra­dāmies aiz Nianco pils drupām un sākām nolaisties līdzenumā, kuru sa­redzējām kalnu starpā. No tās vietas, kur atradāmies, mēs jau ar acīm varējām sekot Bistricas straumei un ziediem rotātajiem krastiem. Mēs jā­jām pa bezdibeņa malu, kura dziļumā tecēja upe, šai vietā vēl tik maza kā strautiņš. Tas nebija pat ne tik plats, lai varētu iet pāri divi zirgi.