Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Tas bija Kostaki, laulības pārkāpuma dēls, ko otrā laulība bija pa­darījusi likumīgu. Kā jūs redzējāt, Kostaki ir nesavaldāma radība, kam vienīgais likums ir paša kaislības un vienīgais svētums šai pasaulē — māte. Man viņš klausa, kā tīģeris klausa dīdītājam, ar mūžīgi aizturētu rūkoņu un neskaidru cerību kādureiz mani aprīt. Pils iekšienē, Brankovanu un Vaivadi dzīvoklī, es vēl esmu kungs. Bet, ticis ārā no šā iežoga, ticis plašā laukā, viņš top mežonīgais kalnu un mežu bērns, kas visus grib locīt zem savas dzelzs gribas. Kāpēc šodien piekāpās viņš, kāpēc piekāpās viņa ļau­dis? Es nezinu, varbūt vecs paradums, bijušās cieņas paliekas. Bet es neuzdrošinātos dot jaunus pierādījumus. Palieciet te, neatstājiet istabu, pagalmu, beidzot — mūra iekšpusi, un es atbildu par visu. Pasperiet soli 16* ārpus pils, un es ne par ko neatbildu. Tad es varu tikai ļaut sevi no­galināt, jūs aizstāvēdams.

— Vai es varētu, izpildot mana tēva vēlēšanos, turpināt ceļu uz kloste­ri?

— Mēģiniet, pavēliet, es jūs pavadīšu! Bet es palikšu guļot uz ceļa, un jūs… jūs nekad tur netiksit.

— Ko darīt?

— Japaliek te, jāklausa notikumu padomam un jāizmanto apstākļi. Ie­domājieties, ka jūs esat tikusi laupītāju perēklī un ka vienīgi jūsu drosme jūs var glābt, vienīgi jūsu aukstasinība var jums līdzēt. Mana māte, neska­toties uz to, ka visu savu mīlu veltī dēlam Kostaki, ir laba un sirsnīga. Jūs redzēsit, viņa jūs aizstāvēs pret Kostaki brutālajām kaislībām. Paļau­jieties viņas protekcijai. Jūs esat skaista, viņa jūs mīlēs. Starp citu (viņš mani uzlūkoja ar neizsakāmu skatienu), kas varētu jūs neieredzēt un neie- mīlēt? Nāciet tagad ēdamzālē, tur viņa mūs gaida. Neizrādiet ne apju­kumu, ne uzticību, runājiet poliski. Te neviens šo valodu neprot. Es pār­tulkošu jūsu vārdus mātei un, esat bez rūpēm, es neteikšu, ko nevajadzēs teikt. It sevišķi ne vārdu par to, ko es jums atklāju. Lai pat neviens neiedomājas, ka mēs saprotam viens otru. Jūs nezināt viltību un izlikšanos mūsu sirsnības starpā. Nāciet!

Es viņam sekoju pa kāpnēm, kuras apgaismoja sveķu lāpas, kas bija saspraustas sienās iemūrētās dzelzs rokās.

Bija acīmredzams, ka šo neparasto ilumināciju bija sagatavojuši manis dēļ.

Mēs iegājām ēdamzālē.

Tiklīdz Gregoriska atvēra durvis un moldāviski teica vienu vienīgu vār­du, kas nozīmēja, kā es to nojautu, svešiniece, man pretī iznāca liela sieviete.

Tā bija princese Brankovani.

Viņas baltie mati bija sapīti ap galvu, ko sedza Sibīrijas caunādas ce­purīte ar pušķi virsū, kas liecināja par viņas dižciltīgo izcelšanos. Viņa bija ģērbusies zelta cauraustā tunikā, nosētā ar dārgakmeņiem, turku au­duma garos svārkos, izrotātos ar tādām pat ādām kā cepurīte.

Rokās viņa turēja rožkroni ar dzintara zīlītēm, kuras viņa ļoti ātri ripi­nāja pirkstos.

Blakus viņai atradās Kostaki, tērpies mirdzošā un lieliskā ungāru uz­valkā, kurā viņš man izlikās vēl savādāks.

Zaļā samta svārks ar garām piedurknēm sniedzās līdz pat ceļiem, sar­kanā kašmira bikses un kājas ar zeltu izšūtās saljāna kurpes. Viņš bija kailu galvu un viņa garie mati, no pārlieka melnuma gandrīz vai zili, sedza viņa kailo kaklu, kuru klāja baltā zīda krekla tīkliņš.

Neveikli viņš mani sveicināja un moldāviski pateica man dažus vārdus, kuri man likās nesaprotami.

— Jūs varat runāt franciski, brāli, — teica Gregoriska, — dāma ir poliete un viņa saprot šo valodu.

Tad Kostaki pateica dažus vārdus franciski, kuri man palika tikpat ne­saprotami kā tie, kurus viņš teica moldāviski. Tad sirmā dāma, svinīgi izstiepdama roku, viņu pārtrauca. Man bija skaidrs: viņa paziņoja dēlam, ka viņa pati grib mani uzņemt.

Tad moldāvu valodā viņa iesāka runu, kuras saturu viņas sejas iz­teiksme labi izskaidroja. Viņa parādīja man, ka piedāvā vietu sev blakus, tad ar rokas kustību apzīmēja māju, it kā gribēdama teikt, ka tā bija manā rīcībā, pēc tam, cienīgi pirmā apsēdusies, viņa pārkrustījās un sāka lūgt Dievu.

Tad katrs ieņēma saskaņā ar etiķetē norādīto vietu. Gregoriska sēdēja man blakus.

Es biju svešiniece un tātad es darīju godu Kostaki, sēžot blakus viņa mātei Smerandai.

Tāds bija grāfienes vārds.

Gregoriska arī bija pārģērbies. Viņš bija tērpies ungāru tunikā tāpat kā brālis, tikai viņa tunika bija no citronkrāsas samta un bikses no zilā kašmira. Kaklā viņam karājās krāšņa goda zīme; tas bija sultāna Mah- muda Nisama attēls.

Pārējie mājas galda biedri ēda pie tā paša galda, katras tai vietā, kuru noteica viņa stāvoklis — starp draugiem vai kalpotājiem.

Pusdienas bija drūmas. Kostaki ne reizi neuzrunāja mani, lai gan viņa brālis, franciski runādams, pievērsa man visu uzmanību. Bet māte man piedāvāja pati visu ar to svinību, kura nekad viņu neatstāja. Viņa bija īsta princese, kā to jau bija teicis Gregoriska.

Pēc pusdienām Gregoriska griezās pie mātes. Moldāviski viņš paskai­droja viņai, ka man vajag būt vienai, ka man nepieciešama atpūta pēc tādas dienas pārdzīvojumiem. Ar galvu pamādama, Smeranda izteica piekri­šanu, pasniedza man roku, noskūpstīja mani uz pieres, kā būtu darījusi ar savu meitu, un novēlēja pavadīt labu nakti viņas pilī.

Gregoriska nebija vilies: šo vientulību es karsti vēlējos. Tāpat es pa­teicos princesei, kas mani pavadīja līdz durvīm, kur mani gaidīja divas sievietes, kas mani ieveda istabā.

Es viņu sveicināju, tāpat kā to darīja viņas abi dēli, un tad paliku viena tajā pašā istabā, no kuras pirms stundas bija izgājusi.

Dīvāns bija pārvērsts par gultu. Tā bija vienīgā pārvērtība, kas tur bija notikusi.

Palocīdamās es pateicos sievietēm. Es devu viņām zīmi, ka noģērbšos pati. Parādīdamas godu, viņas izgāja, kas man pierādīja, ka viņām bija pavēlēts paklausīt man visās lietās.

Es paliku šai lielajā istabā, kuru svece apgaismoja tikai daļēji, nekādi nevarēdama apgaismot visu istabu uzreiz.

Dīvaina gaismas spēle radās, cīnoties sveces gaismai ar mēness stariem, kuri spīdēja iekšā pa logu.

Bez durvīm, pa kurām es iegāju un kuras atvērās uz kāpnēm, vēl divas durvis vērās uz manu istabu.

Bet milzīgie aizbultņi, kas noslēdza šīs durvis no manas istabas puses, mani nomierināja.

Es piegāju pie durvīm, pa kurām iegāju. Šīs, tāpat kā pārējās durvis, bija labi noslēdzamas.

Es atvēru logu: priekšā bija bezdibenis.

Beidzot, atgriezdamās pie dīvāna, uz galda es atradu salocītu vēstulīti.

Es to atvēru un lasīju poļu valodā:

„Guliet mierīgi: jums ne no viena nav jābaidās, kamēr jūs paliekat pilī.

Gregoriska"

Es klausīju viņa padomama un, ļaudamās nogurumam vairāk nekā rū­pēm, apgūlos un iemigu.

Sākot no šā briža es iekārtojos pilī un no šā brīža sākās drāma, par kuru es jums tūlīt pastāstīšu.

Abi brāļi iemīlējās manī, ikviens saskaņā ar sava rakstura īpatnībām.

Otrā dienā Kostaki man teica, ka viņš mani mīl, paziņodams, ka es piederēšu viņam un nevienam citam, ka viņš drīzāk mani nogalināšot, ne­kā pieļaušot, ka es piederētu citam, lai kas tas arī nebūtu.

Gregoriska nekā neteica. Bet viņš mani apkrāva ar savas rūpības un uzmanības pierādījumiem. Visi spīdošās izglītības līdzekļi, visas Eiropas labākos galmos jaunībā iegūtās zināšanas tika laistas darbā, lai man pa­tiktu. Ak, tas nemaz nebija grūti: pirmo reizi izdzirdusi viņa balss skaņas, es jutu, ka tās glāstīja manu dvēseli. No pirmā viņa skatiena es jutu, ka šis skatiens spiedās man līdz sirdij.