Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Pusdienas bija mocības. Drūmais un nerunīgais Kostaki reti izmeta kā­du vārdu. Šoreiz viņš apmierinājās ar diviem vai trim vārdiem moldāvu valodā, un viņa balss katru reizi man lika notrīsēt.

Kad es piecēlos, lai ietu augšā, Smeranda, kā parasti, mani apskāva, un apskaudama viņa man teica to frāzi, kuru jau astoņas dienas no viņas nebiju dzirdējusi:

„Kostaki mīl Hedvigu."

Šī frāze mani vajāja kā draudi. Vēl istabā man likās: kāda liktenīga balss man čukstēja ausīs: „Kostaki mīl Hedvigu".

Bet Kostaki mila, to man jau teica Gregoriska, bija nāve.

Septiņos vakarā, kad jau sāka krēslot, es redzēju Kostaki ejam pāri pagalmam. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz manu pusi, bet es atmetos atpakaļ, lai viņš nevarētu mani redzēt.

Es biju nemierīga, jo, cik loga stāvoklis man ļāva viņam sekot, es re­dzēju, ka viņš devās uz stalli. Es uzdrošinājos atraut bultas durvīm un ieslīdēju blakusistabā, no kurienes es redzēju visu, kas notika.

Tiešām — viņš iegāja stallī. Pats viņš izveda iemīļoto zirgu, rūpīgi ap­sedloja kā cilvēks, kas piešķir vislielāko nozīmi vismazākajam sīkumam. Viņš bija tai pašā apģērbā, kurā es viņu ieraudzīju pirmoreiz. Tikai šoreiz viņa vienīgais ierocis bija zobens.

Apseglojis zirgu, viņš vēlreiz uzmeta acis manam logam. Tad, mani ne­redzēdams, viņš ielēca sedlos un, licis atvērt tos pašus vārtus, pa kuriem bija izjājis un pa kuriem vajadzēja atgriezties brālim, aizaulēkšoaja Hango klostera virzienā.

Mana sirds šausmīgi sažņaudzās. Liktenīga nojauta man teica, ka Kostaki devās pretī brālim.

Es paliku pie loga tik ilgi, kamēr varēju saredzēt ceļu, kurš ceturtdaļ- jūdzes attālumā izliecās un nozuda mežā. Ar katru bridi metās tumšāks, ceļš beidzot kļuva nesaredzams.

Es vēl paliku pie loga.

Galu galā pārmērīgais nemiers man piedeva spēkus un bija skaidrs, ka lejā zālē es saņemšu pirmās ziņas no viena vai otra brāļa. Es nokāpu lejā.

Pirmo skatienu es uzmetu Smerandai. Pēc viņas mierīgās sejas iz­teiksmes es redzēju, ka viņu nenomāca nekāda nojauta. Viņa rūpējās par vakariņām un abiem brāļiem ēdieni bija nolikti parastajās vietās.

Es neuzdrošinājos jautāt nevienam. Starp citu, kam es būtu varējis jau­tāt? Neviens pilī, atskaitot Kostaki un Gregorisku, nerunāja tajās valodās, kuras runāju es.

Pie mazākā troksnīša es nodrebēju.

Parasti deviņos visi sēdās pie vakariņu galda.

Es nogāju lejā pusdeviņos. Ar acīm es sekoju minūšu rādītājam, kura gaita uz plašā sienas pulksteņa ciparnīcas bija gandrīz vai saredzama.

Rādītājs šķērsoja attālumu, kas šķira ceturksni no deviņiem.

Pulkstenis nosita ceturksni. Atskanēja drūma un sērīga trīcēšana. Tad rādītājs atkal uzsāka kluso gājienu, un es no jauna redzēju, kā tas lēni un noteikti veic attālumu.

Dažas minūtes pirms deviņiem man likās, ka es dzirdēju zirga aulēkšus pagalmā. Smeranda arī dzirdēja, jo viņa pagrieza galvu uz loga pusi. Bet nakts bija pārāk tumša, lai viņa varētu kaut ko saredzēt.

O, ja viņa būtu uz mani paskatījusies, viņa būtu uzminējusi to, kas norisinājās manā sirdī.

Dzirdami bija tikai viena zirga rikši. Un tas bija ļoti vienkārši. Es ļoti labi zināju, ka atgriezīsies tikai viens vienīgs jātnieks.

Bet kurš?

Priekšistabā atskanēja soļu troksnis. Soļi bija lēni un likās spiedās man sirdī.

Atvērās durvis, es tumsā redzēju ēnu.

Šī ēna vienu brīdi apstājās uz sliekšņa. Mana sirds apstājās.

Ēna devās uz priekšu, un, dzirdot to, kā tā iegāja gaismas lokā, es uzelpoju vieglāk.

Es pazinu Gregorisku.

Vēl viens sāpju acumirklis un man sirds bulu salū/usi.

Es pazinu Gregorisku, bet viņš bija bāls kā nāve. Viņu redzot vien, varēja uzminēt, ka noticis kaut kas šausmīgs.

— Vai tas esi tu, Kostaki?

— Nē, māt, — dobjā balsī atbildēja Gregoriska.

— Ak, jūs, — viņa teica, — un no kura laika mātei būs jāgaida uz jums?

— Māt, — teica Gregoriska, uzmetis acis pulkstenim, — pulkstenis ir tikai deviņi.

Tiešām, tai brīdī pulkstenis nosita deviņi.

— Tas tiesa, — teica Smeranda. — Kur ir jūsu brālis?

Pret savu gribu es iedomājos, ka tas bija tas pats jautājums, ko Dievs bija uzdevis Kainam.

Gregoriska neko neatbildēja.

— Vai neviens nav redzējis Kostaki? — jautāja Smeranda.

Pārvaldnieks apjautājās visiem.

— Ap septiņiem grāfs bija stallī, pats apsegloja zirgu un devās uz Han- go pusi.

Šai brīdī manas acis sastapās ar Gregoriska acīm. Es nezinu, vai tā bija īstenība vai halucinācija, bet man likās, ka uz pieres viņam bija asiņu piliens.

Es pieliku pirkstu sev pie pieres, norādīdama uz vietu, kur es redzēju šo traipu.

Gregoriska mani saprata. Viņš izvilka mutautiņu un noslaucījās.

— Jā, jā, — murmināja Smeranda, — viņš būs sastapis kādu lāci, kādu vilku un, viņu vajādams, priecājas. Lūk, kāpēc dēls liek mātei gaidīt. Kur jūs viņu pamētāt, Gregoriska? Sakiet!

— Māt, — aizlūstošā, bet drošā balsī atbildēja Gregoriska, — mēs ar brāli neizgājām reizē.

— Labi, — teica Smeranda. — Lai padod galdā, sēstas pie vakariņām un aiztaisa vārtus. Tie, kas paliks ārā, tur arī gulēs.

Šīs pavēles divas pirmās daļas tika izpildītas. Smeranda ieņēma vietu, Gregoriska apsēdās pa labi, bet es — pa kreisi.

Tad sulaiņi izgāja, lai izpildītu trešo pavēli, tas ir, aiztaisītu pils vārtus.

Šai brīdi pagalmā izcēlās šausmīgs troksnis, un zālē pavisam sabijies ieskrēja sulainis, saukdams:

— Princese, grāfa Kostaki zirgs iegāja pagalmā viens pats un asinīm nošļākts.

— O, — nomurmināja Smeranda, pieceldamās bāla un draudīga, — tā kādu vakaru atgriezās viņa tēva zirgs.

Es uzmetu acis Gregorisku, viņš vairs nebija bāls, viņš bija zilgans.

Tiešām, grāfa Koproli zirgs kāduvakar atgriezās pils pagalmā, nošļākts ar asinīm, bet stundu vēlāk kalpi atrada un atnesa ievainojumiem klāto līķi.

Smeranda paņēma lāpu no sulaiņa rokām, devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja pagalmā.

Izbiedēto zirgu saturēja trīs vai četri kalpotāji, jo bija vajadzīgas viņu kopējās pūles, lai to nomierinātu.

Smeranda devās pie loga, apskatīja asinis, kas bija notriepušas seglus, un ar sava prāta dziļumu noteica ievainojumu:

— Kostaki nogalināts no priekšpuses, — viņa teica, — divkaujā. To izdarījis viens ienaidnieks. Bērni, meklējiet viņa miesas, vēlāk mēs meklē­sim slepkavu.

Tā kā zirgs bija atgriezies pa vārtiem, kas veda uz Hango pusi, visi kalpotāji metās ārā pa šiem vārtiem. Drīz vien varēja redzēt viņu ar lā­pām klīstam laukos un ienirstam mežā, kā skaistā vasaras vakarā redz dzirkstam jāņtārpiņus Nicas un Pizas līdzenumā.

Smeranda, it kā būdama pārliecināta, ka gaidīšana nebūs ilga, stāvēja un gaidīja pie vārtiem.

Pat neviena asara neritēja pa izmisušās mātes seju, tomēr varēja just, ka izmisums šņāca viņas sirds dziļumos.

Gregoriska stāvēja viņai aiz muguras, bet es — blakus viņam.

Izejot no zāles, vienu mirkli viņam radās nodoms man piedāvāt roku, bet viņš neuzdrošinājās. Apmēram pēc stundas ceturkšņa ceļa pagriezienā ieraudzījām lāpu, tad divas, beidzot — visas.

Tikai šoreiz tās nebija izklīdušas pa lauku, bet grupējās ap kopējo centru.

Drīz vien varēja redzēt, ka šis kopējais centrs bija nestuves, bet uz nestuvēm gulēja cilvēks.