Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Tiklīdz viņš pazuda no manām acīm, es nokritu ceļos un lūdzos, kā neprot lūgt jūsu neticīgajā zemē. Pulkstens septiņos es gaidīju, visas do­mas veltīdama Dievam un svētajiem holokostiem. Es piecēlos tikai tajā brīdī, kad pulkstenis sita septiņi.

Es biju bezspēcīga kā mirstošais, bāla kā mironis. Es uzsedzu lielu melnu plīvuru, nokāpu, turēdamās pie sienām, lejā pa kāpnēm un, ne­vienu nesastapusi, nonācu kapličā.

Gregoriska un tēvs Bazils, Hango klostera vecākais, mani gaidīja. Pie sāniem viņam karājās svētais zobens, vecā krustnešu relikvija, kas kopā ar Vilarduēnu un Flandrijas Boduēnu bija iekarojis Konstantinopoli.

— Hedviga, — ar roku piesizdams pie zobena, viņš teica, — ar Dieva palīgu, lūk, kas pārvarēs burvību, kura apdraud jūsu dzīvību. Tuvojaties droši, lūk, svētais tēvs, kas uzklausījis manu grēksūdzi, pieņems mūsu zvē­restus.

Ceremonija sākās. Varbūt nekur citur nebija vienkāršākas un vienlaikus svinīgākas ceremonijas. Priesterim neviens nepalīdzēja. Viņš pats uzlika mums uz galvas laulību kroni. Abi ģērbušies sēru tērpos, mēs apgājām

apkārt altārim ar sveci rokā. Tad garīdznieks, pateicis svētos vārdus, pie­bilda:

— Ejiet, mani bērni, un lai Dievs jums palīdz cīnīties pret cilvēces ienaidnieku. Jūs esat nevainīgi un jūsu pusē ir taisnība. Jūs dēmonu uz­varēsit. Ejiet, es jūs svētīju.

Mēs noskūpstījām svētās grāmatas un izgājām no kapličas.

Tad es pirmo reizi atbalstījos uz Gregoriska rokas un man likās, ka, pieskārusies šai drošsirdīgajai rokai, es pieskāros cēlai sirdij. Un dzīvība iešalcās manās dzīslās. Es biju droša, ka uzvarēšu, jo Gregoriska bija kopā ar mani. Mēs uzgājām augšā manā dzīvoklī.

Pulkstenis nosita pusdeviņi.

— Hedviga, — Gregoriska teica, — mums ir maz laika. Vai tu gribi iemigt kā parasti, un lai viss tad notiek miegā? Vai arī tu gribi palikt apģērbusies un visu redzēt?

Gregoriska izvilka pie krūtīm noglabātu svētīto buku, vēl pavisam mitru no svētā ūdens, un padeva to man.

— Ņem šo zaru, — viņš teica, — apguļoties gultā, skaiti lūgšanas Svē­tajai jaunavai un gaidi bez bailēm. Dievs ir ar mums. It sevišķi sargies izlaist no rokām šo zaru. Ar to tu varēsi pārvaldīt visu elli. Nesauc mani un nekliedz! Lūdz, ceri un gaidi!

Es apgūlos, sakrustoju rokas uz krūtīm, kur noliku arī svētīto zaru.

Kas attiecas uz Gregorisku, tad viņš paslēpās aiz altāra, par kuru es jau runāju un kurš atradās manas istabas kaktā.

Es skaitīju minūtes, un, bez šaubām, Gregoriska skaitīja tāpat.

Nosita trešo ceturksni.

Veserīša sitiena skaņa vēl viļņoja, kad es sajutu to pašu sastingumu, tās pašas bailes, to pašu ledaino aukstumu. Bet es pieliku pie lūpām zaru un šīs sajūtas pazuda.

Tad uz kāpnēm es skaidri sadzirdēju lēnu un vienmērīgu soļu troksni, kas tuvojās manām durvīm.

Tad lēni, bez trokšņa atvērās durvis, it kā tās būtu atgrūdis kāds pār­dabisks spēks, un tad…

Stāstītājas balss noslāpa kaklā.

— Un tad, — ar pūlēm viņa turpināja, — es pamanīju Kostaki, bālu, kādu es to biju redzējusi uz nestuvēm. No melnajiem, va|īgi uz pleciem nolaistajiem matiem pilēja asinis. Viņš bija ģērbies savā parastajā uzvalkā. Tikai uz krūtīm tas bija atpogāts un (āva redzēt asiņaino brūci.

Viss bija nedzīvs, viss bija miris… miesa, drēbes, gaita… tikai acis, drausmīgās acis bija dzīvas.

Savāda lieta, viņu ieraugot, es nesajutu lielākas bailes, bet otrādi, mana drosme pieauga. Bez šaubām, to man deva Dievs, lai es varētu cīnīties pret nelabo garu. Pie pirmā soļa, ko spoks paspēra uz manu pusi, es droši paskatījos viņa svina pelēkajās acīs un piesolīju viņam svētīto zaru.

Spoks pūlējās tuvoties, bet kaut kāds lielāks spēks viņu apturēja uz vietas. Viņš apstājās.

— O, — viņš murmināja, — viņa neguļ, viņa zina visu.

Viņš runāja moldāvu valodā, un tomēr es sapratu, it kā šos vārdus viņš būtu teicis tādā valodā, kuru es saprotu.

Mēs ar spoku atradāmies viens otram pretī, un es nevarēju atraut acis no viņa acīm. Tad, galvu nepagriezusi sānis, es redzēju, ka Gregoriska ar zobenu rokā kā eņģelis sargātājs nāca no aizkakta altāra. Ar kreiso roku viņš pārkrustījās, un, zobenu izstiepis pret spoku, lēni devās uz priekšu. Tas, ieraudzījis brāli un šausmīgi smiedamies, savukārt izrāva zobenu. Bet tiklīdz viņa zobens pieskārās svētajam dzelzim, spoka rokas nošļuka gar ķermeni.

Kostaki izmisumā nopūtās.

— Ko tu gribi? — viņš vaicāja brālim.

— Dzīvo Dieva vārdā, — teica Gregoriska, — es tevi zvērinu, atbildi!

— Runā, — zobus griezdams, atbildēja spoks.

— Vai tas biju es, kas tevi gaidīja?

— Nē.

— Vai tas biju es, kas tev uzbruka?

— Nē.

— Vai tas biju es, kas tev sita?

— Nē.

— Tu pats meties virsū manam zobenam, tas ir viss. Tātad Dieva un cilvēku acīs es neesmu vainojams brāļa slepkavībā. Tātad tu neesi dabūjis dievišķo, bet gan elles misiju. No kapa tu izgāji ne kā svētais, bet kā nolādētais spoks, un tu atgriezīsies savā kapā.

— Ar viņu, jā! — pūlēdamies mani sagrābt, iesaucās Kostaki.

— Viens pats! — savukārt iesaucās Gregoriska. — Šī sieviete pieder man!

Un, izteicis šos vārdus, viņš ar svēto dzelzi pieskārās vēl neaizdzijušai brūcei.

Kostaki iekliedzās, it kā tur būtu pieskāries ugunīgs zobens, un, uz­likdams kreiso roku uz krūtīm, atkāpās soli atpakaļ.

Tai pašā laikā, ar kustību, kas likās kā salieta ritmā ar brā|a kustību, Gregoriska paspēra soli uz priekšu. Tad acis cieši pievērsis miroņa acīm, uzlicis zobenu uz brāļa krūtīm, viņš sāka lēno gājienu, drausmīgu un svi­nīgu. Tas atgādināja notikumu ar Donu Zuanu un komandoru. Spoks, svētā zobena, Dieva cīnītāja, nepārvaramās gribas spiests, kāpās atpakaļ. Otrs, neteikdams ne vārda, viņam sekoja. Abi bija izmisuši, abi zilgani, bet dzīvais grūda mirušo sev pa priekšu un spieda viņu atstāt šo pili, kas bija viņa miteklis pagātnē, jo tagad kaps bija viņa nākamais miteklis.

O! tas bija šausmīgs skats, es jums zvēru!

Un tomēr, es pati, aizkustināta no kāda augstāka, neredzama, nepa­zīstama spēka, labi nesaprazdama, ko daru, piecēlos un sekoju viņam. Mēs nogājām lejā pa kāpnēm, kuras apgaismoja tikai Kostaki zvērojošās acu zīlītes. Tā mēs pārgājām pāri galerijai un pagalmam. Tādā pat gaitā mēs izgājām pa vārtiem: spoks atmuguriski, Gregoriska ar izstieptu roku, es viņam iepakaļ.

Šis fantastiskais gājiens ilga veselu stundu, jo mirušo vajadzēja aizvadīt uz kapu. Tikai Kostaki un Gregoriska negāja pa parasto ceļu, bet taisnā līnijā, maz domādami par šķēršļiem, kuri likās vairs nepastāvēja: zem viņu kājām zeme izlīdzinājās, strauti izžuva, koki pašķīra ceļu, klintis pavirzījās sāņus. Tas pats brīnums, kā viņiem, norisinājās arī man. Tikai visa debess man likās pārklāta ar melnu šķidrautu, mēness un zvaigznes bija pazu­dušas, un es redzēju vienīgi mirdzošās vampīra acis.

Tā mēs sasniedzām Hango, tā mēs pārgājām pāri arbūzu dārza žogam, kas bija apvilkts apkārt kapsētai. Kapsētā iegājusi, es ieraudzīju Kostaki kapu, kas atradās bālākus viņa tēva kapam. Es nezināju, ka kaps atrodas tur, un tomēr es to pazinu.

Tai naktī es zināju visu.

Pie vaļējā kapa malas Gregoriska apstājās.

— Kostaki, — viņš teica, — vēl tu neesi visu zaudējis un kāda debesu balss man saka, ka tu vari tikt atpestīts, ja tu nožēlo. Vai apsoli atgriezties kapā? Vai apsoli nekad vairs no tā neiziet? Vai beidzot, apsoli kalpot Dievam, kā tu līdz šim kalpoji ellei?