Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS

Sēru gājiens uz priekšu virzījās ļoti lēnām, bet tomēr virzījās. Pēc des­mit minūtēm tas bija pie vārtiem. Ieraudzīdami māti, kas gaidīja mirušo dēlu, nesēji instinktīvi noņēma cepures, tad klusi ienāca pagalmā.

Smeranda sekoja nesējiem, un mēs sekojām Smerandai. Tā sasniedzām lielo zāli, kur novietoja mirušo.

Tad ar augstākā mērā cēlu kustību viņa pabīdīja visus pie malas, un, tuvodamās līķim, nometās tā priekšā ceļos, atbīdīja matus, kuri aizklāja viņa seju, un sausām acīm ilgi viņā nolūkojās. Tad, atpogājusi moldāvu tērpu, viņa atbīdīja asinīm notriepto kreklu.

Ievainojums bija krūšu labajā pusē. Dūriens bija izdarīts ar taisnu, ab­pus griezīgu asmeni.

Es atcerējos, ka tai pašā dienā biju redzējusi pie Gregoriska sāniem garo medību nazi, ko viņš izmantoja kā bajoneti pie savas karabīnes.

Pie viņa sāniem es šo ieroci vairs neredzēju. Tas bija pazudis.

Smeranda paprasīja ūdeni, samērcēja mutautiņu un izmazgāja brūci.

Maigas un tīras asinis krāsoja ievainojumu.

Skats, kas norisinājās mani acu priekšā, bija reizē kaut kas briesmīgs un cēls. Sveķaino lāpu piedūmotā plašā istaba, mežonīgās sejas, niknumā mirdzošās acis, savādie apģērbi, māte, kas pēc karstām asinīm rēķināja, kad varēja būs iestājusies nāve, lielais klusums, kuru tikai reižu reizēm pārtrauca laupītāju šņukstēšana par savu vadoni, tas viss bija, es atkārtoju, reizē cēls un briesmīgs.

Beidzot Smeranda piespieda lūpas dēla pierei, tad, atmesdama atpakaļ garās matu pīnes, kas bija atrisušas, teica:

— Gregoriska!

Gregoriska nodrebēja, pašūpoja galvu un, pārvarēdams nespēku, at­bildēja:

— Māt!

— Nāc šurp, dēls, un uzklausi mani!

Drebēdams Gregoriska paklausīja.

Jo tuvāk viņš nāca līķim, jo vairāk tumšsarkanās asinis sāka plūst no brūces. Par laimi Smeranda vairs neskatījās uz to pusi, jo, redzot šīs ap­sūdzošās asinis, viņai nebūtu bijis vajadzīgs meklēt slepkavu.

— Gregoriska, — viņa teica, — es zinu, ka tu un Kostaki viens otru nemīlējāt. Es zinu, ka tu esi Vaivadi no tēva puses, un viņš — Koproli.

Bet no mātes puses jūs abi esat Brankovani. Es zinu, ka tu esi Rietumu pilsētu cilvēks, un viņš Austrumu kalnu cilvēks. Bet tomēr jūs esat nākuši no vienām un tām pašām miesām un tāpēc esat brāļi. Tāpēc es gribu zināt, vai mēs guldīsim dēlu blakus tēvam, nedzirdējuši solījumu, ka slep­kava tiks sodīts, kas ļaus man kā sievietei mierīgi raudāt.

— Kundze, sauciet mani par slepkavu un pavēliet! Es jums zvēru, ka nepaies ne stunda, un viņš mitēsies dzīvot.

— Zvēri, Gregoriska, zvēri zem manu lāstu draudiem, vai saproti, dēls?! Zvēri, ka slepkava samaksās ar nāvi, ka tu neatstāsi akmeni uz akmens viņa mājai. Ka viņa māte, bērni, brāļi un sieva vai līgava aizies bojā no tavas rokas. Zvēri un zvērēdams piesauc visas debess dusmas uz sevi, ja neizpildīsi šo svēto apņemšanos. Ja tu neizpildīsi šo zvērestu, tevi pavadīs posts, draugu nicināšana, mātes lāsti.

Gregoriska izstiepa roku pār līķi.

— Es zvēru, ka slepkava mirs, — viņš teica.

Pa šā zvēresta laiku, kura īsto jēgu saprast varēja tikai es un mirušais, es redzēju vai man likās, ka es redzēju notiekam brīnumu. Mirušā acis atvērās un skatījās uz mani tik dzīvi, kādas es viņas nekad nebiju re­dzējusi, un es jutu, it kā viņa acu stari būtu taustāmi un it kā karsta dzelzs spiestos man līdz sirds dziļumiem.

Tas bija vairāk, nekā es spēju izturēt. Es noģību.

Kad pamodos, es gulēju savā istabā. Viens no divām sievietēm mani uzraudzīja.

Es jautāju, kur atrodas Smeranda. Man atbildēja, ka viņa atrodas pie sava dēla līķa.

Es jautāju, kur atrodas Gregoriska. Man atbildēja, ka viņš atrodas Hango klosterī.

Par bēgšanu vairs nevarēja būt runa. Vai Kostaki nebija miris?

Par precībām vairs nevarēja būt runa. Vai es drīkstēju precēt brāļa slepkavu?

Tā savādos murgos pagāja trīs dienas un trīs naktis. Nomodā vai mie­gā, es vienmēr redzēju divas kvēlojošas mirušā acis: tā bija šausmīga vīzija.

Trešajā dienā bija jānotiek Kostaki apbedīšanai.

Tās dienas rītā Smeranda man atsūtīja sēru tērpu. Es apģērbos un nogāju lejā.

Māja likās tukša: visi mājnieki atradās kapličā.

Es devos uz sapulcēšanos vietu. Tai brīdī, kad man vajadzēja kāpt pāri slieksnim, Smeranda, ko es nebiju redzējusi trīs dienas, pārkāpa slieksni un pienāca pie manis.

Viņa bija līdzīga sāpju tēlam ar lēnām kā akmens tēla kustībām. Viņa uzspieda ledainās lūpas man uz pieres, un balsī, kas likās nāca no kapa, viņa izteica parastos vārdus: „Kostaki mīl."

Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu uz mani atstāja šie vārdi. Šis mīlas apliecinājums, teikts tagadnē, kad to vajadzēja teikt pagātnē, — „jūs mīl" tai vietā, lai teiktu, „jūs mīlēja." Šī mīlestība, kas nāca no kapa meklēt mani dzīvē, atstāja uz mani drausmīgu iespaidu.

Tai paša laikā mani sagrāba savāda sajūta, it kā es tiešām būtu bijusi mirušā sieva un nevis līgava dzīvajam. Šķirsts mani pievilka pret manu gribu, kā čūska pievelk apstulboto putnu. Ar acīm es meklēju Gregorisku.

Es viņu ieraudzīju bālu, atspiedušos pret kolonnu. Viņš skatījās uz augšu. Es nevaru pateikt, vai viņš mani redzēja.

Mirušajam apkārt stāvēja Hango klostera mūki un dziedāja grieķu ce­remoniāla dažreiz harmoniskos, biežāk vienmuļīgos psalmus. Es arī gri­bēju lūgt, bet lūgšana nomira man uz lūpām. Mans gars bija tā samulsis, ka man likās — es piedalos kaut kādā dēmonu sanāksmē un nevis prie­steru pulcēšanās vietā.

Kad pacēla līķi, es gribēju sekot, bet spēki man neklausīja. Kājas man ļodzījās un es atbalstījos pret durvīm.

Tad pie manis pienāca Smeranda un deva zīmi Gregoriskam. Viņš pa­klausīja un tuvojās. Tad Smeranda griezās pie manis, runādama moldāvu valodā.

— Māte man pavēl atkārtot vārdu pa vārdam to, ko viņa teiks, — bilda Gregoriska.

Tad Smeranda runāja atkal. Kad viņa beidza, atsāka Gregoriska.

— Lūk, mātes vārdi, — viņš teica.

„Jūs apraudiet manu dēlu, Hedviga, jūs viņu mīlējāt, vai ne? Es pa­teicos par jūsu asarām un jūsu mīlu. No šā laika jūs esat mana meita, it kā jūs būtu bijusi Kostaki laulātā draudzene. No šā laika jums ir dizmtene, māte un ģimene. Liesim asaras, kādas pienākas mirušiem, tad kļūsim abas tā cienīgas, kura vairs nav… Es, viņa māte, jūs, viņa sieva! Ardievu! Ejiet pie sevis! Es sekošu manam dēlam līdz viņa pēdējai atdu­sas vietai. Pēc atgriešanās es ieslēgšos ar manām sāpēm, un jūs mani redzēsit tikai tad, kad es tās būšu uzvarējusi. Esiet mierīga, es tās nogali­nāšu, jo es negribu, lai tās nogalina mani."

Uz Gregoriska pārtulkotajiem Smerandas vārdiem es varēju atbil- dēt tikai ar nopūtu.

Es uzkāpu savā istabā. Bērinieki attālinājās. Es viņus redzēju pazūdam ceļa pagriezienā. Taisnā gājienā Hango klosteris atradās tikai pusjūdzi no pils, bet dabas šķēršļi spieda izlocīt ceļu, un, ejot pa ceļu, tas bija apmē­ram divu stundu attālumā.

Bija novembra mēnesis. Dienas bija kļuvušas aukstas un īsas. Pulkstens piecos jau bija tumšs.

Ap pulkstens septiņiem es redzēju parādāmies lāpas. Tur atgriezās bē­rinieku procesija. Mironis atdusējās tēvu kapos. Viss bija galā.

Es jums jau teicu, kādā savādā apmātībā es atrados kopš liktenīgajiem notikumiem, kuri mums lika tērpties sērās, un it sevišķi kopš es biju re­dzējusi aizveramies un atveramies mirušā acis. Šovakar, dienas pārdzī­vojumu nogurdināta, es biju vēl bēdīgāka. Es klausījos, kā pils torņa pulkstenis nosita stundas, un es kļuvu jo bēdīgāka, jo vairāk ātri skrejošais laiks tuvojās mirklim, kad bija miris Kostaki.