Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

„…Fransuā kāzas ar hercogieni Diānu de Kastro, karaļa un Diānas de Puatjē likumīgo meitu. Jūs atceraties, brāli, ka Diāna de Kastro trīs­padsmit gadu vecumā zaudēja vīru, hercogu Horāciju Farnezi, kurš pus­gadu pēc laulībām krita kaujā pie Ēdenes. Viņa šos piecus gadus ir pa­vadījusi Parīzē klosterī. Karalis pēc Monmoransī lūguma viņu atkal ir atsaucis uz galmu. Viņa ir brīnišķīgi skaista. Šī lieliskā sieviete tūdaļ pēc parādīšanās kļuva par visu mīluli un, pirmkārt, jau karaļa mīluli. Karalis, kas jau senāk viņai bija uzdāvinājis Šatelro hercogisti, tikko padarīja viņu par Angulemas hercogieni.

Vēl nav pagājušas ne divas nedēļas, kopš viņa ir šeit, bet viņas ie­tekme uz karali nevienam vairs nav noslēpums. Lieta ir aizgājusi pat tik tālu, ka hercogiene de Valantinuā, kura kaut kāda iemesla dēļ nevēlējās oficiāli skaitīties viņas māte, pašlaik ir greizsirdīga uz šo uzlēcošo zvaigzni par to. Nfonmoransī, protams, būtu ļoti izdevīgi ievest savā namā tik ie­tekmīgu personu. Bet jūs zināt to tik pat labi kā es, ka Diāna de Puatjē neatteiks neko viltīgajam lapsai. Karalis, no savas puses, labprāt būs ar mieru samazināt mūsu pārāk lielo ietekmi.

Tādā veidā ir gluži iespējams, ka tās nolādētās laulības patiešām tiks noslēgtas…" — Atkal jums dreb balss, Gabriel, — hercogs viņu pārtrau­ca. — Atpūtieties, mans draugs, ļaujiet, es pats izlasīšu vēstuli. Tā mani ārkārtīgi ieinteresējusi. Tas patiesi būs bīstams Monmoransī pārsvars pār mūsu ģimeni. Tomēr, cik es zinu, tas niekalbis Fransuā ir jau salaulāts ar kādu no de Fjēnu meičām. Dodiet man to vēstuli.

— Nē, patiešām, es jūtos lieliski, — Gabriels steidzās viņu pārlie­cināt, mēģinādams ātrāk izlasīt dažas nākošās rindas, — rnan nav grūti izlasīt vēstuli līdz galam! Palicis pavisam maz.

„… gluži iespējams, ka tās nolādētās laulības patiešām tiks noslēgtas. Tomēr ir viens apstāklis mums par labu. Jaunais Monmoransī ir slepeni salaulāts ar de Fjēnu. Pirms tam nepieciešama laulības šķiršana un pā­vesta atļauja tai. Fransuā devās uz Romu, lai izlūgtos atļauju. Jūsu uz­devums, mans dārgais brāli, apsteigt viņu un, izmantojot jūsu ietekmi uz pāvestu, panākt to, lai viņam pāvests atsaka šķirt laulību.

Neskatoties uz to, ka karalis atbalstīs šo šķiršanu, es jūs brīdinu. Es no savas puses rīkošos ar visu enerģiju. Nobeigumā es lūdzu Dievu, lai viņš dāvā jums garu un laimīgu mūžu."

— Nu, vēl nekas nav zaudēts, — hercogs de Gīzs piezīmēja, kad Gabriels nolasīja līdz beigām kardināla vēstuli. — Atsakot man karavīrus, pāvests varētu man dāvināt vismaz bullu.

— Jūs, šķiet, cerat, ka pāvests nedos Fransuā de Monmoransī laulī­bas šķiršanu ar Žannu de Fjēnu un pretosies paredzētajām laulībām? — Gabrielam notrīcēja balss.

— Ceru gan. Bet jūs taču esat ārkārtīgi satraukts, mans draugs! Jūs esat nenovērtējams cilvēks — cik dedzīgi jūs jūtat līdzi mūsu problēmām!

Es ari, nešaubieties ne mirkli, esmu jūsu rīcībā, Gabriel. Nu lūk, paru­nāsim mazliet par jums. Šīs kampaņas rezultāti man ir skaidri zināmi. Šķiet, ka jums neizdosies tajā gūt jaunas uzvaras. Vai nav pienācis laiks man atmaksāt jums parādu, lai tas mani vairs nenospiež. Kā es jums varu palīdzēt? Sakiet, esiet atklāts!

— Ak, monsenjor, jūs esat pārāk laipns, — Gabriels samulsa, — es pat nezinu…

— Jau piecus gadus jūs drošsirdīgi cīnāties manā armijā, — hercogs teica, — bet ne reizi vēl neesat saņēmis no manis nekādu atalgojumu. Jums taču nauda ir vajadzīga, velns lai parauj! Nauda visiem ir vajadzīga. Es jums to nedāvināšu un arī neaizdošu, bet došu kā atlīdzību par jūsu tēriņiem. Beidziet stīvēties pretī, un lai arī mēs visi jūtam naudas grū­tības, pats zināt…

— Jā, es zinu, monsenjor, ka jūsu lielajiem plāniem reizēm pietrūkst nelielas naudas sumas. Man pašam nauda ir tik maz vajadzīga, ka es pats grasījos jums piedāvāt dažus tūkstošus ekiju armijas vajadzībām…

— Tādā gadījumā es to pieņemu, jo, jāatzīst, nauda nebūs lieka. Bet vai tiešām es pilnīgi neko nevaru jūsu labā darīt, jūs, jaunais cilvēk, bez nevienas vēlēšanās? Vai jums, piemēram, tituli nekārojas?

— Pateicos sirsnīgi, monsenjor, arī tie man nav vajadzīgi. Kā jau es jums teicu, manu centienu mērķis nav ārējs spožums, bet tikai slava!

Ja jau jūs domājat, ka te es neko daudz vairs nevarēšu panākt un mana palīdzība jums nebūs vajadzīga, es ar lielu prieku karalim uz Parīzi uz jūsu dārgās Marijas Stjuartes kāzām aizvestu kara trofejas — Lom- bardijas un Abruci karogus.

Jūs mani ārkārtīgi aplaimotu, ja visa galma priekšā apliecinātu pa­vadvēstulē karalim, ka dažas no šīm trofejām esmu izcīnījis es personīgi, turklāt ne bez riska!

— To nav grūti izdarīt, un pie tam tas būs tikai taisnīgi, — hercogs de Gīzs teica. — Man būs žēl no jums šķirties, bet ja Flandrijā izcelsies karš, mūsu šķiršanās nebūs ilgstoša. Jo jūsu vieta taču ir tur, kur notiek cīņa! Kad jūs gribat braukt, Gabriel, lai laikus paspētu karalim pasniegt kāzu dāvanas?

— Jo ātrāk, jo labāk, monsenjor. Kāzas taču noliktas uz divdesmito maiju.

— Tas tiesa. Brauciet jau rit, Gabriel, arī tad jums būs jāpasteidzas. Ejiet gulēt, mans draugs, es pa to laiku uzrakstīšu ieteikuma vēstuli ka­ralim un atbildi brālim. Jūs to viņam iedosiet, bet mutiski pasacīsiet, ka es ceru satikties ar pāvestu un nokārtot mūsu problēmu.

— Var gadīties, monsenjor, — Gabriels sacīja, — ka mana atrašanās Parīzē nāks jūsu lietai par labu. Tādā veidā mana aizbraukšana būs jums izdevīga.

— Mūžīgā noslēpumainība, vikont d'Eksmes! Bet es jau pie jums es­mu pieradis, tāds nu jūs esat. Visu labu! Vēlu jums mierīgi pavadīt pē­dējo nakti manā nometnē.

— Rīt no rīta es atnākšu pēc vēstulēm un atvadīties no jums, mon­senjor. Es pie jums atstāšu savus cilvēkus. Atļaujiet man tikai paņemt līdzi divus no viņiem un manu ieročnesēju Martēnu — ar to man pietiks. Viņš man ir uzticams un drosmīgs. Visā pasaulē viņš baidās tikai no divām lietām — no savas sievas un savas ēnas.

— Kā tā? — hercogs iesmējās.

— Monsenjor, Martēns ir aizbēdzis no mājām, glābdamies no savas sievas. Viņa mājas ir netālu no Rjē, Artigā. Viņš to dievināja, bet tā viņu diezgan bieži iekaustīja. Viņš iestājās pie manis dienestā vēl pirms Mecas aizsardzības. Vai nu viņa sieva vai pats velns viņam laiku pa lai­kam parādās dubultnieka izskatā un sāk to mocīt. Jā, jā, pēkšņi viņš sev blakus ierauga otru Martēnu, kurš līdzīgs viņam pašam kā divas ūdens lāses. Tas Martēnam iedveš šausmas.

Vispār lodes viņam nenozīmē neko, viņš ir gatavs iet uzbrukumā un uzvarēt jebko. Divreiz viņš man ir izglābis dzīvību.

— Ņemiet taču savu izcilo zaķapastalu līdzi, Gabriel. Rīt no rīta esiet gatavs ceļam.

Agri no rīta Gabriels jau bija augšā. Visu nakti viņš bija nosapņojis vaļējām acīm. Tad viņš iegāja pie hercoga de Gīza pēc pēdējiem no­rādījumiem un 26. aprīlī sešos no rīta devās uz Romu, bet no turienes uz Parīzi Martēna un divu kalpu pavadībā.

20. maijs. Parīze. Luvra. Viņas gaišības senešala* de Brezē atraitnes, hercogienes Valantinuā, parasti sauktas par Diānu de Puatjē, istaba.

Pils tornī pulkstenis nosita deviņus. Diānas kundze, tērpta baltās drā­nās, bija koķeti atlaidusies uz melna samta dīvāna. Viņai līdzās uz krēsla sēdēja karalis Indriķis II.