Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Karaliene? Bet otra?

— Ir tikai viena, un tu to zini. Diāna. Uz redzēšanos.

— Uz redzēšanos, valdniek, un, Dieva dēļ, neesiet turnīrā pārgalvīgs. Jūs reizēm mani biedējat!

— Šīs spēles nav bīstamas… Uz redzēšanos, dārgā Diāna, — karalis atvadījās un aizgāja.

Tajā pašā brīdī sienas otrā pusē atvērās durtiņas, kas bija paslēptas aiz sienassegas.

— Nu gan jūs esat nopļāpājusi šodien, piķis un zēvele! — konetebls Monmoransī noņurdēja, ienākot istabā.

— Mans draugs, — Diāna pieceldamās atbildēja, — jūs redzējāt, ka vēl nebija ne desmit, vēl nebija pienākusi stunda, kuru es jums noliku, bet es jau steidzos viņu dabūt prom. Es ilgojos, lai ātrāk šī saruna bei­dzas, tāpat kā jūs, ticiet man…

— Tāpat kā es! Nu, nē, piķis un zēvele! Ja jūs, mana mīļā, iedo­mājaties, ka jūsu saruna bija pamācoša un uzjautrinoša… Starp citu, kas

tie par brīnumiem? Atteikt manam dēlam Fransuā jūsu meitas Diānas roku pēc tam, kad šī savienība man jau ir svinīgi apsolīta.

Es jums zvēru pie ērkšķu vainaga, varētu domāt, ka ārlaulības meita parādīs milzīgu cieņu Monmoransī dzimtai, piekrītot viņu ievest mūsu mājā! Viņu laulībām ir jānotiek. Dzirdiet, Diāna? Un par to parūpēsieties jūs!

Tas ir vienīgais veids, lai atgūtu līdzsvaru starp mums un Gīziem, velns lai tos sasper! Un tāpēc, Diāna, par spīti karalim, par spīti pā­vestam, es gribu, lai tas tā būtu!

— Bet mans draugs…

— Es taču jums teicu, — konetabls iekliedzās, — es to gribu!

— Tā jau arī notiks, mīļais draugs, — pārbiedētā Diāna steidzās viņu mierināt. !

Atgriezies savās istabās, karalis savu meitu nesatika. Sulainis ziņoja, ka hercogiene Diāna, nesagaidījusi viņa majestāti, devusies uz karaļa bēr-* nu apartamentiem un lūgusi, lai ziņo tai, tiklīdz karalis atgriezīsies.

— Labi, — Indriķis teica, — es pats viņu apciemošu. Nevajag mani pavadīt, es iešu viens.

Viņš šķērsoja lielo zāli, gāja pa garu gaiteni, tad, klusi atvēris durvis, apstājās un mazliet atbīdīja portjeru. Bērnu smiekli un saucieni noslāpēja viņa soļu troksni, un viņš nepamanīts varēja papriecāties par lielisko ska­tu.

Jaunā un valdzinošā līgava Marija Stjuarte stāvēja pie loga. Tai bla­kus — Diāna de Kastro, princese Elizabete un princese Margarita. Visas trīs, pļāpādamas bez mitas, kārtoja ieloces, pielaboja kādu matu šķipsnu, — vārdu sakot, piešķīra līgavas tērpam to nobeigtību, kā to prot tikai sie­vietes.

Otrā istabas stūrī brāļi Kārlis, Indriķis un visjaunākais, Fransuā, spiegdami un smiedamies ar visu spēku bija uzgūluši durvīm, kuras velti

pūlējās atvērt troņmantnieks Fransuā — jaunais līgavainis. Draugi ne­gribēja tam ļaut ieraudzīt līgavu. Zaks Amio, prinču audzinātājs, stūrī sarunājās ar princešu guvernantēm — de Konī kundzi un lēdiju Lenoksu.

Tādā veidā, šeit, karaļa apartamentos, varēja redzēt tos, kam lemta svarīga loma Francijas vēsturē tuvākajās desmitgadēs, kas būs pilnas kais­lību, slavas un ciešanu.

Troņmantnieks ir nākošais Fransuā II, Elizabete — nākošā Filipa II sieva un Spānijas karaliene, Kārlis — vēlākais Kārlis IX, Indriķis būs Indriķis III. Margaritai Valuā lemts kļūt par karalieni un Indriķa IV sievu, Fransuā būs Alansonas, Anžū un Brabantes hercogs. Mariju Stju­arti gaidīja divi karaļa kroņi un ērkšķu vainags dzīves galā.*

Slavenais Plutarha tulkotājs vēroja bērnu rotaļas skumju pilnām, bet vērīgām acīm, it kā ieskatoties Francijas liktenī.

— Nē, nē, Fransuā iekšā netiks, — mežonīgi kliedza Kārlis Maksi- miliāns, netālā nākotnē galvenais Bērtuļa nakts vaininieks.**

Viņam kopā ar brāļiem izdevās aiztaisīt aizbīdni un pilnīgi atņemt troņmantniekam cerības tikt istabā. Bet tas, nespēdams tikt galā ar trim bērniem, sita kājas pret zemi un žēlbjās.

— Nabaga Fransuā! Kā viņi to moka, — Marija Stjuarte sacīja.

— Nekustieties, troņmantnieka kundze, citādi es ar šo kniepadatu netikšu galā, — mazā šķelme Margarita iesmējās.

— Pabeigsim šo te, — sacīja maigā Elizabete, — un es ielaidīšu nabaga Fransuā par spīti tiem velnēniem. Es nespēju noskatīties viņa mocībās!

— Elizabet, tu mani saproti, — Marija Stjuarte nopūtās.

Nekas nevarēja būs apburošāks par šīm četrām skaistulēm, tik atšķi­rīgām savā starpā. Diāna — skaidrības un kautrības iemiesojums, Eli-

Marija Stjuarte — Francijas karaliene 1559.-1560. gadā un Skotijas karaliene 1560.-1568. gadā. Anglijas karaliene Elizabete II viņu so­dīja ar nāvi 1587. gadā.

Kārlis IX — Francijas karalis 1560.-1574. gadā. Viņa valdīšanas laikā 1572. gada 24. augustā, sv. Bērtuļa svētku naktī viņa māte Katrīna Mediči kopā ar hercogiem de Gīziem sarīkoja masu slak­tiņu hugenotiem katoļticības vārdā. Parīzē vien tika nogalināti divi tūkstoši cilvēku.

Elizabete — maigums un majestātiskums, Marija Stjuarte — valdzinošs lē­nīgums, Margarita — tieši pretēji, vējaini strauja.

Aizkustinātais un sajūsminātais karalis skatījās un nevarēja beigt jūs­mot par šo lielisko skatu.

Beidzot viņš nolēma kāpt pār slieksni.

— Karalis! — bērni iesaucās un pieskrēja pie tēva.

Tikai Marija Stjuarte atpalika mazliet no pārējiem, nemanāmi atda­rījās durvis un troņmantnieks iebrāzās istabā.

Tagad dzimtas jaunā paaudze bija pilnā sastāvā.

— Labdien, bērni, — karalis tos sveicināja, — priecājos, ka jūs visi esat sveiki un veseli. Mans nabaga Fransuā, tevi negribēja laist iekšā! Tas nekas, drīz tu varēsi tikties ar savu mazo sieviņu, cik gribēsi un kad sagribēsi. Jūs tik ļoti mīlat viens otru, mani bērni?

— Jā, valdniek, es mīlu Mariju! — kaismīgi iesaucās Fransuā un no­skūpstīja savas nākamās sievas roku.

— Monsenjor, — lēdija Lenoksa stingri aizrādīja, — dāmām ne­skūpsta roku visu acu priekšā, jo īpaši viņa majestātes klātbūtnē. Ko gan karalis nodomās par Marijas kundzi un viņas audzinātāju?

— Bet tā taču ir mana roka, — troņmantnieks atbildēja.

— Vēl nav jūsu, monsenjor, — guvernante iebilda, — un es gribu savu pienākumu izpildīt līdz galam.

— Nomierinies, — Marija čukstēja līgavaiņiem, kurš jau sāka dusmo­ties, — kad viņa aizgriezīsies, es tev atkal iedošu savu roku.

Karalis pie sevis nosmējās.

— Jūs esat ļoti stingra, milēdij… Bet jums ir taisnība, — viņš tūdaļ apķērās. — Bet jūs, messir Amio, vai esat ar saviem audzēkņiem apmie­rināts? Klausiet, kungi, savu skolotāju, viņš stāv tuvu senatnes gudrajiem vīriem…

Nu, bērni, man gribējās jūs redzēt pirms svinību sākuma, un es esmu priecīgs, ka man tas izdevās. Tagad, Diāna, es esmu jūsu rīcībā. Iesim, mans bērns.

Diāna zemu paklanījās tēvam un sekoja viņam.

Diānai de Kastro, kuru mēs redzējām kā meitenīti, tagad bija ap­mēram astoņpadsmit gadu.

Daba visus solījumus bija turējusi, piešķirdama' skaistumam valdzi­nošu pilnību. Viņas sejas daiļajos, dižciltīgajos vaibstos bija jūtama pir­matnēja skaidrība.

Pēc rakstura un prāta viņa joprojām bija tas pats bērns, kādu mēs to pazinām. Viņai vēl nebija pat trīspadsmit gadu, kad hercogs de Kastro, kuru viņa pirmo un pēdējo reizi redzēja savā laulību dienā, tika no­galināts Ēdenes aplenkuma laikā. Pa sēru laiku karalis jauniņo atraitni ievietoja Parīzes Svēto jaunavu klosterī.