Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Saņem simt dukātu, laupītāj. Ar tevi mūžīgi ir vieni tēriņi!

— Man ir lieli izdevumi, kalpojot jūsu augstībai.

— Tavi netikumi prasa vairāk nekā tavi dienesta izdevumi, nelieti!

— Jūs maldāties šajā ziņā, monsenjor! Mans sapnis ir klusa, laimīga un pārtikusi dzīve kaut kur provincē kopā ar sievu un bērniem. Gribas savu mūža nogali sagaidīt kā krietnam ģimenes tēvam!

— Lauku dzīves mīļotājs! Nu ko, labojies, iekrāj kādu naudu, precies un sasniedz kluso ģimenes laimi. Kas tev traucē?

— Ak, monsenjor, mans nemierīgais raksturs. Un kura sieviete gan gribēs pie manis nākt par sievu?

— Tas tiesa! Bet gaidot laulības, metr Arno, rūpīgi aizzīmogojiet šo vēstuli un aiznesiet kardinālam. Un izmainiet savu izskatu, sapratāt? Un sakiet, ka jūsu biedrs mirdams jums ir uzticējis…

Lai nāk tava Valstība (latīņu). Tavs prāts lai notiek! (latiņu).

— Monsenjors var uz mani paļauties. Viltoti zīmogi un viltots kurjers šķitīs īstāki par īstajiem.

— Ak, sasodīts! — Monmoransī iesaucās. — Mēs aizmirsām pie­rakstīt Gīzu pilnvarotā pārstāvja vārdu. Kā viņu sauca?

— Vikonts d'Eksmess, monsenjor.

— Jā, jā. Atceries šo vārdu… Kas uzdrīkstas mani traucēt?

— Piedodiet, monsenjor, — steigšus atsaucās adjutants, ienākdams istabā. — No Itālijas ieradies augstmanis pie karaļa, viņš nāk no hercoga de Gīza. Man šķita, ka jāpaziņo jums par to… Jo vairāk tāpēc, ka viņš katrā ziņā grib tikties ar Lotringas kardinālu. Viņu sauc vikonts d'Eksmess.

— Tu rīkojies gudri, Gijom, — Monmoransī teica. — Atved šo kun­gu pie manis. Bet tu, metr Arno, paslēpies aiz portjeras un izmanto gadījumu, lai novērotu cilvēku, ar kurU tev, droši vien, vēl būs darīšana. Es viņu pieņemu tevis dēļ, esi vērīgs.

— Šķiet, ka es jau viņu sastapu pa ceļam, monsenjor, — Arno do­mīgs atbildēja. — Nenāks par ļaunu to pārbaudīt… Vikonts d'Eksmess?

Spiegs aizslīdēja aiz portjeras. Gijoms ieveda Gabrielu.

— Piedodiet, — jaunais cilvēks paklanījās, — ar ko man ir tas gods?

— Es esmu konetabls Monmoransī. Ko jūs vēlaties?

— Vēlreiz piedodiet. Man ir nosūtījums tieši pie karaļa.

— Viņa pašlaik Luvrā nav, bet viņa prombūtnē…

— Es pagaidīšu viņa majestāti, — Gabriels to pārtrauca.

— Viņa mejastēte ir Turnelas svētkos un atgriezīsies tikai vakarā. Vžii tad jūs nezināt, ka šodien ir monsenjora troņmantnieka kāzu diena?

— Zinu, monsenjor, man par to paziņoja ceļā. Taču es braucu caur universitāti, bet ne pa Svētā Antuāna ielu.

— Tad jums vajadzēja turēties pa straumei kopā ar pūli. Tas jūs būtu aizvedis pie viņa majestātes.

— Man vēl nav bijis tas gods tikt iepazīstinātam ar karali. Galmā es esmu svešinieks. Luvrā es cerēju sastapt Lotringas hercogu. Es lūdzu mani stādīt priekšā kardinālam un nezinu, kāpēc esmu atvests pie jums, monsenjor.

— Kardināls, kā jau garīga persona, dod priekšroku cīņas spēlēm, taču es, būdams karavīrs, cīnos realitātē. Tāpēc es esmu Luvrā, bet kar­dināla kungs — Turnelā.

— Tad es ar jūsu atļauju, monsenjor, došos pie viņa uz Turnelu..

— Ak, Dievs, jaunais cilvēk, atpūtieties mazliet. Acīmredzot jūs esat ieradies no tālienes, jādomā, no Itālijas, ja esat iebraucis pilsētā no uni­versitātes puses.

— Jūs uzminējāt, no Itālijas, monsenjor. Man nav iemesla to slēpt.

— Varbūt jūs sūta hercogs de Gīzs? Kā tad tam tur klājas?

— Atļausiet, monsenjor, man vispirms par to pavēstīt viņa majestātei un pamest jūs, lai izpildītu šo pienākumu.

— Ar Dievpalīgu, ja jau jūs tā steidzaties. Jūs esat nepacietīgs droši vien tāpēc, — viņš mākslotā labsirdībā piebilda, — ka gribat satikties ar kādu no mūsu skaistulēm. Vai ne, jaunais cilvēk?

Taču Gabriels uz to atbildēja tikai ar atturīgu paklanīšanos un devās projām.

— Pater noster, qui es in cadis\* konetabls caur zobiem nošņāca, kad aiz Gabriela aizcirtās durvis. — Vai tik tas nolādētais nenodomāja, ka es to gribēju pārvilināt savā pusē, uzpirkt, vai? It kā es nezinātu, ko viņš karalim ir atvedis! Zinu ne sliktāk par viņu pašu! Ja es to vēlreiz satikšu, viņš man dārgi samaksās par savu uzpūtību un nekaunīgo iz­turēšanos! Hei, Arno! Kur tas nelga palicis? Arī pazudis! Zvēru pie svētā krusta, šodien visi sazvērējušies laist muļķi, velns viņus rāvis. Pater noster…

Kamēr saniknotais konetabls lādējās, papildinot savas lamas, kā pa­rasti, ar lūgšanu tekstiem, Gabriels pustumšajā galerijā pārsteigts ierau­dzīja pie durvīm stāvot savu ieročnesēju, kam bija licis gaidīt pagalmā.

— Tas esat jūs, Martēn? Jūs nācāt man pretī? — viņš vaicāja. — Lūk, kas — brauciet ar Žeromu uz priekšu un gaidiet mani ar satītiem karogiem Svētā Antuāna un Svētās Katrīnas ielu stūrī. Kardināls varbūt nožēlos, ka mēs tos esam karalim pasnieguši tūdaļ visa galma klātbūtnē. Kristofs paturēs manu zirgu un pavadīs mani. Saprati?

— Jā, monsenjor, — Martēns atbildēja.

Apsteidzis Gabrielu, tas strauji noskrēja pa kāpnēm, it kā rādot, kā steidzas izpildīt pavēli. Tāpēc Gabriels, izejot no Luvras, bija nedaudz izbrīnīts, pagalmā vēlreiz sastopoties ar Martēnu. Tas bija bāls un līdz nāvei nobijies.

Musu tevs debesīs! (latīņū).

— Ko tas nozīmē, Martēn? Kas noticis? — Gabriels vaicāja.

— Ak, monsenjor, es nupat viņu redzēju, viņš pagāja man garām divu soļu attālumā. Viņš pat mani uzrunāja.

— Kas?

— Kas cits, ja ne sātans, spoks, rēgs, ja ne otrs Martēns!

— Atkal tas vājprāts, Martēn! Jūs laikam stāvus guļat un redzat slik­tus sapņus.

— Nē taču, tas nebija sapnis. Viņš runāja ar mani, monsenjor. Ap­stājās, skatījās uz mani ar savu velnišķīgo skatu, no kura es gluži vai sastingu, iesmējās savus briesmīgos smieklus un teica: „Nu ko? Mēs vēl joprojām kalpojam vikontam d'Eksmesam?" Ievērojiet, monsenjor, šo „mēs". „Esam atbraukuši no Itālijas ar karogiem, kurus ienaidniekam at­ņēmis hercogs de Gīzs?" Es negribot pamāju. Kā viņš to varēja zināt, monsenjor?

Viņš vēl teica: „Nevajag baidīties. Vai tad mēs neesam brāļi un drau­gi?" Bet izdzirdējis jūsu soļus, piebilda ar velnišķīgu ironiju, no kuras man mati sacēlās stāvus: „Mēs vēl tiksimies, Martēn, tiksimies," — un ieslīdēja šajā sienā, pareizāk sakot, mazajās durtiņās.

— Tu murgo! — Gabriels iesmējās. — Kā viņš to visu paspēja, ja mēs ar tevi pirms mirkļa tikāmies galerijā.

— Monsenjor, es no šīs vietas nekur neesmu aizgājis!

— Vēl kas no jauna! Ar ko tad es tur runāju, ja ne ar tevi?

— Laikam, monsenjor, ar viņu, ar manu nolādēto dubultnieku, ar manu ēnu.

— Mans nabaga Martēns, — Gabriels līdzjūtīgi sacīja. — Tev nav labi? Varbūt tev sāp galva. Mēs pārāk ilgi esam bijuši saulē.

— Nu, ja, — Martēns bija sašutis, — jūs jau atkal domājat, ka tie ir murgi. Bet man ir pierādījums, ka es nekļūdos. Es pilnīgi nemaz ne­zinu, ko jūs man pirms brīža likāt darīt, kā jūs pats sakāt.

— Tu esi aizmirsis, Martēn, — Gabriels samierinoši sacīja. — Labi, es atkārtošu to, mans draugs. Tev kopā ar Zeromu jābrauc uz priekšu un ar karogiem mani jāgaida Svētā Antuāna un Svētās Katrīnas ielu stūrī. Kristofs lai paliek pie manis. Vai atcerējies?

— Piedodiet, monsenjor, kā lai es atceros to, ko nekad neesmu zi­nājis?

— Lai kā tur būtu, tagad tu to zini, — Gabriels teica. — Ejam tur, kur palika mūsu zirgi, un ceļā! Uz Turnelu!