Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Šajā brīdī pulkstenis nosita seši. Indriķis bija uzvarēts.

Viņš veikli un priecīgi nolēca no zirga, pasvieda pavadu zirgu puisim un paņēma uzvarētāju zem rokas, vēlēdamies pats to pievest pie kara­lienes. Sev par lielu pārsteigumu, viņš ieraudzīja gluži nepazīstamu seju. Tomēr viņa priekšā stāvēja dižciltīga izskata bruņinieks.

Karaliene, likdama ķēdi jauneklim ap kaklu un pieliekusies pie tā, ari nevilšus pievērsa viņam uzmanību un pasmaidīja tam. Viņš, zemu pa­klanījies, piecēlās, piegāja pie galminieku tribīnēm un, apstājies herco­gienes de Kastro priekšā, pasniedza tai ķēdi, uzvarētāja balvu.

Fanfaras skanēja tik apdullinoši, ka neviens nesadzirdēja vienā laikā izlauzušos saucienus:

— Gabriel!

— Diāna!

Nobālusi pārsteigumā un priekā, Diāna paņēma ķēdi ar trīcošām ro­kām. Visi nosprieda, ka svešinieks ir dzirdējis kā Indriķis solīja šo ķēdi hercogienei de Kastro un negribēja atstāt bez dāvanas tik skaistu dāmu. Viņa rīcību novērtēja kā ārkārtīgi galantu, kas liecināja par to, ka jau­neklis ir labi audzināts augstmanis. Pats karalis to uztvēra tieši tā.

— Aizkustinoša smalkjūtība, — viņš teica. — Lai arī saka, ka es visus savus augstmaņus zinu pēc vārda, tomēr man ir jāatzīst, ka es ne­spēju atcerēties, kur un kad esmu ar jums ticies. Un gribētu zināt, kā sauc cīnītāju, kas mani tikko uzvarējis.

— Valdniek, — Gabriels sacīja, — man ir tas gods pirmo reizi stā­ties jūsu majestātes priekšā. Līdz šim es visu laiku esmu pavadījis armijā un nupat ierados no Itālijas. Mans vārds ir vikonts d'Eksmess.

— Vikonts d'Eksmess! — karalis sacīja. — Ļoti labi, sava uzvarētāja vārdu es atcerēšos.

— Valdniek, — Gabriels teica, — jūs nav iespējams uzvarēt, un jūsu neuzvaramības pierādījumus es esmu atvedis sev līdz.

Viņš pamāja ar roku, un Martēns kopā ar diviem karavīriem ienesa arēnā itāļu karogus un nolika tos karalim pie kājām.

— Jūsu majestāte, — Gabriels turpināja, — šos karogus jūsu ka­raspēks izcīnīja Itālijā un tos jums sūta hercogs de Gīzs. Lotringas kar­dināls mani centās pārliecināt, ka jūs uz mani nedusmosieties, ja es šīs trofejas jums pasniegšu tik negaidīti galma un visas franču tautas priekšā. Man arī ir tas gods jūsu majestātei nodot vēstules no hercoga de Gīza.

— Pateicos, vikont d'Eksmes, — karalis teica. — Lūk, kādu pastu šķiroja kardināls! Jums nu gan ir spējas ar triumfu ierasties galmā! Ko es lasu! Četrus no šiem karogiem esat ieguvis jūs personīgi. Mūsu ra­dinieks de Gīzs uzskata jūs par vienu no saviem drosmīgākajiem cīnī­tājiem. D'Eksmesa kungs, prasiet man visu, ko vēlaties. Dieva vārds, es tūlīt izpildīšu jebkuru jūsu vēlēšanos!

— Jūsu majestāte, jūs esat pārāk laipns. Es pilnībā paļaujos uz jūsu augstsirdību.

— Jūs bijāt armijas kapteinis pie hercoga de Gīza, vikont. Vai jūs nevēlētos kļūt par kapteini mūsu gvardē? Es nezināju, ko lai nozīmē d'Avalona kunga vietā, kurš šodien mira, tik nelaimīgi krītot no zirga. Tagad es redzu, ka esmu atradis viņam cienīgu maiņu.

— Jūsu majestāte…

— Jūs esat ar mieru? Tātad izlemts. Rīt jūs varat sākt pildīt savus pienākumus. Tagad mēs atgriežamies Luvrā. Jūs man pastāstīsiet tuvāk par Itālijas karagājienu.

Gabriels paklanījās.

Indriķis deva zīmi braukt. Pūlis pašķīrās ar saucieniem: „Lai dzīvo karalis!" Diāna brīnumainā kārtā mazu brīdi atkal atradās blakus Gab- rielam.

— Rīt pie karalienes, — viņa nočukstēja un pazuda kopā ar savu kavalieri zem rokas.

Pie karalienes pieņemšanas bija vakaros, pēc vakariņām. Tā Gabrie- lam sacīja, piebilstot, ka pēc amata gvardes kapteinim ne tikai ir ļauts, bet noteikti jāpiedalās tādās pieņemšanās.

Viņam nenāca ne prātā izvairīties no šī pienākuma, tieši otrādi, viņš mocījās no domas, ka līdz tam laimīgajam brīdim vēl jāgaida garas div­desmit četras stundas.

Lai kaut kā īsinātu laiku, viņi kopā ar Martēnu devās meklēt pie­mērotu mājvietu.

Viņam palaimējās. Todien viņam vispār laimējās — brīvs izrādījās namiņš, kur kādreiz dzīvoja viņa tēvs, grāfs Montgomerijs. Gabriels tajā apmetās, lai gan māja bija pārāk grezna vienkāršam gvardes kapteinim.

Tomēr viņam tikai atlika pieprasīt zināmu summu no Montgomerijā ie­taupījumiem, un uzticamais Elio to atsūtīs. Gabriels gatavojās izsaukt uz Parīzi ari Aloizi.

Tātad Gabriela pirmais mērķis bija sasniegts. Viņš vairs nebija bērns, bet vīrietis, kurš prata sevi parādīt un ar ko ir jārēķinās. Pie senču sla­venā vārda viņš spēja pievienot paša izcīnītu slavu. Viņš bez ietekmīga atbalsta un bez jebkādām rekomendācijām, tikai ar zobenu un paša va­ronību savos divdesmit četros gados bija sasniedzis ievērojamu sabied­risko stāvokli.

Nu viņš varēja ar lepnumu stāties mīļotās priekšā un sagaidīt tos, kurus neieredzēja. Ienaidniekus viņam parādīs Aloīze, mīļotā viņu ie­raudzīja pati.

Gabriels aizmiga ar tīru sirdsapziņu un gulēja ciešā miegā.

No rīta viņš ieradās pie de Buasī kunga, Gabrielam bija tam jāpaziņo savi radu raksti. De Buasī kungs, godīgs cilvēks, kādreiz bija labs grāfa de Montgomerijā draugs. Viņš saprata, kāpēc Gabriels bija spiests slēpt savu īsto titulu un apsolīja glabāt Gabriela noslēpumu.

Pēc tam maršals d'Amvils iepazīstināja kapteini ar viņa rotu. Gabriels savu dienestu uzsāka ar Parīzes valsts cietumu inspekciju, šo nepatīkamo ikmēneša pienākumu, kas bija jāpilda gvardes kapteinim.

Viņš sāka ar Bastīliju un beidza ar Šatlē. Katrā cietumā komandants viņam parādīja ieslodzīto sarakstu, paziņoja, kurš miris, slims, pārcelts uz citu cietumu vai atbrīvots. Pēc tam notika kameru apgaita.

Bēdīga aina, drūms skats! Gabrielam šķita, ka apgaita ir jau bei­gusies, kad Šatlē komandants viņam savā reģistrācijas grāmatā parādīja gandrīz tukšu lappusi. Bija tikai viens pats ieraksts, kas ļoti izbrīnīja Gab­rielu:

„21.X… slepens ieslodzītais. Ja komandanta vai arī gvardes kapteiņa apgaitas laikā uzdrošināsies ierunāties, pārvest to uz stingrāku režimu, dziļākiem kazemātiem."

— Kas ir šis svarīgais ieslodzītais? Vai es varu to uzzināt? — Gab­riels vaicāja de Salvuazona kungam, Šatlē komandantam.

— To nezin neviens, — komandants turpināja. — Viņš pārnāca pie manis no iepriekšējā komandanta un tam arī no iepriekšējā. Redzat, ka viņa aresta datums nav uzrādīts reģistrācijas grāmatā. Jādomā, tas noticis jau Fransuā I laikā.

Esmu dzirdējis, ka viņš pāris reižu ir mēģinājis kaut ko sacīt, bet komandants, baidīdamies no soda par pienākumu neizpildīšanu, ir aiz­cirtis durvis un pārcēlis viņu uz sliktākiem dzīves apstākļiem.

Šeit vēl ir tikai viens kazemāts, briesmīgāks par to, kurā pašlaik atro­das šis noziedznieks un, ja viņš nokļūtu tur, tās viņam būtu beigas. Ne­šaubos, ka viņu gribēja nogalināt tieši šādā veidā, taču tagad ieslodzītais klusē. Protams, tas ir ļoti bīstams noziedznieks. Viņam nekad nenoņem ķēdes, viņa uzraugs katru stundu ieiet pie viņa, lai nebūtu iespējams ne­kāds bēgšanas mēģinājums.

— Bet ja nu viņš uzrunā uzraugu? — Gabriels vaicāja.

— Viņu apsargā kurlmēmais, kas ir dzimis Šatlē un nekad ārpusē nav bijis.

Gabriels nopūtās. Šis cilvēks, pilnīgi atrauts no dzīves un tomēr do­mājošs un elpojošs, viņam iedvesa dziļu līdzjūtību un dīvainas šausmas. Kādas atmiņas vai sirdsapziņas mokas, bailes no elles vai paradīzes at­turēja šo cilvēku no pašnāvības, sasitot savu galvu pret kazemāta mū­riem? Kas gan vēl turēja viņu pie dzīvības — cerība vai varbūt atriebības alkas?