Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Gabriels gribēja doties pie Diānas de Kastro, bet viņam traucēja vie­su pūlis, kas bija apstājuši karali.

Indriķis II tikko bija paziņojis, ka vēlēdamies šo dienu beigt ar pār­steigumu dāmām, viņš ir licis galerijā iekārtot skatuvi, un uz tās tūlīt tiks izrādīta piecu cēlienu komēdija «Drosminieks", ko sarakstījis Žans An- tuāns de Bajifa kungs.

Šī vēsts, protams, tika uzņemta skaļi jūsmīgi. Kavalieri sniedza dā­mām roku un pavadīja tās uz blakus zāli, kur uz ātru roku bija uzbūvēts paaugstinājums.

Gabrielam neizdevās piekļūt Diānai tuvāk, un viņš iekārtojās tai aiz­mugurē, netālu no karalienes.

Katrīna Mediči pamanīja jauno cilvēku un pamāja tam. Nācās pieiet pie viņas.

— D'Eksmesa kungs, kāpēc mēs jūs šodien neredzējām turnīrā?

— Jūsu majestāte, dienesta pienākumi, kurus man uzticēja karalis, liedza man šo iespēju.

— Žēl gan, — Katrīna valdzinoši uzsmaidīja Gabrielam, — jūs taču esat viens no mūsu drosmīgākajiem un veiklākajiem jātniekam. Vakar jūsu dēļ pat karalis sagrīļojās seglos — ļoti rets gadījums. Man būtu bijis prieks vēlreiz kļūt par jūsu uzvaras liecinieci.

Gabriels klusuciešot paklanījās. Šo karalienes komplimentu samulsi­nāts, viņš nezināja ko atbildēt.

— Vai jūs zināt šo lugu, kuru mums gatavojas izrādīt? — Katrīna turpināja acīmredzamā labvēlībā pret skaisto un kautrīgo jaunekli.

— Es zinu tikai tās latīņu oriģinālu, — Gabriels atbildēja, — jo esmu dzirdējis, ka šī luga ir vienkāršots Terencija* komēdijas atdarinājums.

— Ja nemaldos, — karaliene piezīmēja, — jūs literatūrā orientējaties ne sliktāk kā rīkojaties ar šķēpu.

Tas viss tika sacīts pusbalsī un teikto pavadīja acu skats, ko par drū­mu nekādi nevarētu saukt. Bet noslēgtais, domīgais Gabriels skaistās itā­lietes rotaļīgo sarunas veidu neatbalstīja. Nejēga! Kā viņš varēja zināt, ka pateicoties tieši karalienes labvēlībai, viņš ne tikai sēdēs blakus Diānai, bet ari dabūs redzēt visspilgtāko viņas mīlestības pierādījumu — greiz­sirdību.

Patiešām, kad Prologs, saskaņā ar tradīciju, lūdza klausītājiem būt iecietīgiem, Katrīna pačukstēja Gabrielam:

— Apsēdieties man aiz muguras, skolotais kungs, lai nepieciešamības gadījumā jūs man varētu sniegt paskaidrojumus.

Hercogiene de Kastro sēdēja pie pašas ejas. Gabriels, paklanoties karalienei, paņēma ķeblīti un kautrīgi apsēdās Diānai blakus celiņa malā.

Komēdija varēja sākties.

Kā jau Gabriels karalienei sacīja, Terencija komēdija „Einuhs" bija pārstrādāta savam laikmetam atbilstošā naivā pedantismā. Tomēr mēs at­turēsimies to analizēt. Tikai atgādināsim, ka lugas galvenais varonis ir kāds viltus drosminieks, lielībnieks, kuru māna un vazā aiz deguna kāds veikls zellis.

Jau no paša sākuma daudzie Gīzu atbalstītāji, kas sēdēja zālē, gribēja vecajā lielībniekā redzēt Monmoransī, bet Monmoransī piekritēji galvenā varoņa mednieka stāstos dzirdēja mājienus par hercoga de Gīza god­kārību.

Tāpēc katra veiksmīga aina izvērtās trāpīgā satīrā un katra asprātība trāpīja mērķī. Gan vienas, gan otras partijas piederīgie smējās pilnā kaklā un rādīja ar pirkstu viens uz otru. Komēdija, kas risinājās skatītāju vidū, bija ne mazāk interesanta par to, ko uz skatuves spēlēja aktieri.

Terencijs — romiešu dzejnieks 2. gs.p.m.e.

Mūsu mīlētāji izmantoja to, ka abas naidīgās puses bija aizrāvušās ar lugas izrādi, un aplausu un smieklu aizsegā deva vaļu savām jūtām.

Vispirms abi nočukstēja:

— Diāna!

— Gabriel!

Tā viņiem bija svētā parole.

— Jūs grasāties iziet par sievu pie Fransuā de Monmoransī?

— Jūs baudāt karalienes īpašu labvēlību?

— Jūs taču dzirdējāt, ka viņa mani pasauca.

— Jūs zināt, ka šīs laulības grib karalis.

— Bet jūs tām piekrītat, Diāna?

— Jūs esat pārāk uzmanīgs pret Katrīnu, Gabriel.

— Tikai vienu vārdu! — Gabriels lūdza. — Tātad jums vēl interesē, kādas jūtas manī spēj izraisīt cita sieviete? Jums nav vienalga, kas notiek manā dvēselē?

— Tādā pašā mērā nav vienalga, — hercogiene de Kastro atbildē­ja, — kā jums nav vienalga, kas notiek manā dvēselē.

— Ak, Diāna, tādā gadījumā atļaujiet jums sacīt — ja jūs jūtat to pašu, ko es — tas nozīmē, ka jūs mani karsti mīlat!

— D'Eksmesa kungs, — Diāna māksloti vēsi atbildēja, — mans vārds ir hercogiene de Kastro.

— Bet jūs taču esat atraitne. Jūs esat brīva.

— Diemžēl, mans kungs.

— Kāpēc šī dziļā nopūta? Atzīstieties, ka jūs mani vēl mazliet mīlat. Nebaidieties, ka kāds var sadzirdēt, visi aizrāvušies ar tā plānprātiņa jo­kiem. Atbildiet man, Diāna, vai jūs mani mīlat?

— Klusu… Vai jūs neredzat, ka darbība iet uz beigām? — Diāna šķelmīgi pačukstēja. — Pagaidiet vismaz nākošo cēlienu.

Starpbrīdis ilga desmit minūtes — veselus desmit gadsimtus. Par lai­mi, Katrīna sekoja Marijai Stjuartei un nesauca pie sevis Gabrielu. Viņš nebūtu spējīgs pie viņas pieiet, un ar to būtu sevi pazudinājis.

Kad izrāde atsākās, Gabriels vaicāja:

— Tātad?

— Kas? — Diāna atsaucās, it kā būtu aizmirsusi visu uz pasaules. — Ak, jā, jūs man laikam jautājāt, vai es jūs mīlu? Bet es taču jau atbildē­ju — tikpat, cik jūs mani.

— Vai jūs, Diāna, saprotat, ko jūs runājat? — Gabriels iesaucās. — Vai jūs zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu?

— Ja jūs vēlaties, lai es to uzzinu, — jaunā aktrise turpināja izlik­ties, — jums man par to jāpastāsta.

— Tad nu klausieties, Diāna, un jūs redzēsiet, ka šo sešu gadu laikā, kamēr mēs bijām šķirti, visas manas domas tiecās pie jums. Tikai ie­braucis Parīzē, mēnesi pēc jūsu aizbraukšanas no Vimutjē, es uzzināju, kas jūs esat — karaļa un hercogienes de Valantinuā meita.

Bet mani šausmināja ne jau tas, ka jūs esat īsta princese, bet gan jūsu laulības ar hercogu de Kastro. Un tomēr slepena balss mani mie­rināja: „Tas nekas! Esi viņai blakus, kļūsti slavens, lai tavs vārds reiz nonāktu līdz viņai. Lai viņai ir iemesls jūsmot par tevi!"

Tā es domāju, Diāna, un iestājos hercoga de Gīza dienestā, redzē­dams viņā cilvēku, kas man palīdzēs ātri tikt pie slavas. Patiešām, nā­košajā gadā es kopā ar viņu nokļuvu aplenktajā Mecā un, cik spēdams, darīju, lai notiktu gandrīz vai neticamas lietas — aplenkums tika pār­rauts.

Tur, Mecā, es uzzināju par Ēdenes ieņemšanu, kas izdevusies karaļa armijai, un par jūsu vīra, hercoga de Kastro, bojāeju. Viņš pat nedabūja jūs vēlreiz redzēt, Diāna! O, man bija viņa žēl, bet kā es cīnījos pie Rentī! Pavaicājiet hercogam de Glzam. Es karoju pie Abvilas, Dinānas, Kambrezī novadā. Vārdu sakot, visur, kur dunēja ieroči, biju arī es. Ne­bija neviena slavas vainagota karagājiena, kurā es nebūtu piedalījies.

Tad es reiz atbraucu uz Parīzi, — Gabriels turpināja, — taču jūs, Diāna, bijāt klosterī. Mana piespiedu atpūta mani ļoti nogurdināja, taču drīz karadarbība atsākās.

Hercogs de Gīzs, vēlēdamies man parādīt godu, vaicāja, vai es negri­bu viņu pavadīt karagājienā uz Itāliju. Kā es to varēju negribēt!

Ziemā mēs pārgājām pāri Alpiem un iegājām Milānas apgabalā. Par- mai un Pjačencai tikām viegli cauri un, veikuši triumfālu gājienu Toskānā, sasniedzām Abruci kalnus. Taču hercogam de Gīzam sāk trūkt cilvēku un naudas. Un tomēr viņš iekaroja Kampli un aplenca Čivitellu. Tomēr armija bija novājināta, ekspedīcija nebija izdevusies.