Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Aiciniet Anglijas heroldu šurp, — karalis sacīja izbrīnīts, bet mie­rīgs.

Pēc Indriķa mājiena viņam apkārt sastājās prinči un troņmantnieks, viņiem aiz muguras pārējie Karaliskās padomes locekļi.

Parādījās herolds, kuru pavadīja tikai divi ieročnesēji. Viņš paklanījās sēdošajam karalim. Tas nevērīgi pamāja pretī.

Pēc tam herolds paziņoja:

— „Marija, Anglijas un Francijas karaliene, Indriķim, Francijas ka­ralim. Par sakariem un draudzību ar angļu protestantiem — mūsu ticības un tēvzemes ienaidniekiem, par piedāvājumu un solījumu palīdzēt viņiem un atbalstīt tos, mēs, Anglijas Marija, piesakām Francijas Indriķim karu gan uz sauszemes, gan uz jūras." Par šī izaicinājuma zīmi, es, Anglijas herolds Edvards Flemings, nometu jūsu priekšā savu kara cimdu.

Paklausot karaļa žestam, vikonts d'Eksmess pacēla sera Fleminga cimdu.

— Pateicos, — Indriķis vēsi vērsās pie herolda.

Tūdaļ, noāķēja savu lielisko ķēdi no tērpa un pasniedza Gabrielam, kurš to nodeva heroldam, tad, galvu atkal pieliecis, sacīja:

— Varat būt brīvs.

Tas, savukārt, dziļi paklanījās un izgāja. Pēc kādas minūtes atkal ska­nēja angļu taures un tikai tad karalis pārtrauca ieilgušo klusumu:

— Izskatās, — viņš teica konetablam, — ka jūs esat mazliet pār­steidzies, mums solīdams mieru un cenšoties mūs pārliecināt par kara­lienes Marijas labajiem nodomiem.

Tas atbalsts, ko mēs it kā sniedzam angļu protestantiem, ir tikai pie­klājīgs iegansts, kas piesedz mūsu māsas, Anglijas karalienes, mīlestību pret viņas vīru Filipu II. Karš ar diviem laulātajiem draugiem… Kas tur ir? Florimon, kas notiek?

— Jūsu majestāte, — atgriezies sacīja ceremonijmeistars, — ātrais kurjers no Pikardijas gubernatora kunga.

— Esiet tik laipns, kardināla kungs, — karalis laipni palūdza, — pār­skatiet sūtījumu.

Kardināls atgriezās ar vēstulēm un sniedza tās Indriķim.

— Nu, mani kungi, — Indriķis sacīja, pārskrējis ar acīm vēstulēm, — te ir citas ziņas. Filipa II karaspēks… koncentrējas pie Zivē, un kā mums vēsta Gaspārs de Koliņī, viņu priekšgalā ir Savojas hercogs. Cienīgs pre­tinieks! Jūsu radinieks uzskata, konetabla kungs, ka spāņu armija gata­vojas ieņemt Mezjēru un Rokruā, lai nogrieztu Marienburgu. Viņš stei­dzīgi prasa papildspēkus šo teritoriju apsargāšanai un pirmo uzbrukumu atsišanai.

Visus klātesošos pārņēma satraukums.

— De Monmoransī kungs, — karalis turpināja, mierīgi smaidot, — jums šodien nemaz neveicas ar pareģojumiem. Anglijas Marija klusē, jūs sacījāt, bet mums nupat krita ausis ciet no viņas tauru skaņām. Filips II… neko neuzdrošinās uzsākt un Nīderlandē viss ir mierīgi, jūs teicāt. Bet Spānijas karalim taču ir no mums tik pat maz bail, kā mums no viņa. Flandrijā acīmredzot arī ir liels satraukums. Nu gan, manuprāt, ir tas brīdis klāt, kad apdomīgie diplomāti dos vietu drošsirdīgiem kara­vadoņiem.

— Jūsu majestāte, — Ans de Monmoransī atsaucās, — es esmu Francijas konetabls un mieru pazīstu labāk nekā karu.

— Tas tiesa, — karalis atbildēja, — un tāpēc man patīk redzēt, kā atdzimst'jūsu varonīgais cīnītāja gars. Velciet laukā savu zobenu, es prie­cāšos par to. Ar to es gribēju sacīt, ka karš no šī brīža būs mūsu vienīgās rūpes…

Lotringas kardināla kungs, uzrakstiet savam brālim, hercogam de Gī- zam, lai viņš nekavējoties atgriežas šurp. Bet valsts iekšējo kā arī ģimenes lietu nokārtošanu nāksies uz kādu laiku atlikt… Kas attiecas uz Angu­lemas hercogienes laulībām, būs labāk, ja mēs tomēr pagaidīsim pāvesta šķiršanās atļauju.

Konetabls saviebās, kardināls nosmīnēja, bet Gabriels atviegloti no­pūtās.

— Kungi, — karalis turpināja, šķiet, nopurinājis laiskumu un mie­gainību, — kungi, mums ar skaidru galvu jāapdomā daudz svarīgu jautā­jumu. Pašlaik mēs beidzam, bet vakarā tiksimies vēlreiz. Tātad, līdz va­karam, un lai Dievs sarga Franciju!

— Lai dzīvo karalis, — korī iesaucās Karaļa padomes locekļi un iz­klīda.

Norūpējies konetabls atgriezās no sapulces. Metrs Arno de Tils vi­ņam iznāca pretī un klusi pasauca to:

— Monsenjor, tikai vienu vārdu…

— Kas noticis? — konetabls vaicāja. — Ak, jūs tas esat, Arno. Ko jūs no manis gribat? Šodien es nemaz neesmu noskaņots uz sarunām…

— Jā, es jūs saprotu, — Arno teica, — monsenjors ir apbēdināts par to, kā beidzās tā lieta ar Fransuā kunga un Diānas kundzes pre­cībām.

— Kā tad tu jau to esi uzzinājis, lielceļa laupītāj? Bet būtībā man ir vienalga, ka tas ir visiem zināms. Vējš ir labvēlīgs Gīziem, par to nav šaubu.

— Bet jau rīt tas pūtīs Monmoransī burās, — spiegs atteica. — Šo­dien karalis neatbalsta šīs laulības, bet rīt viņš var sacīt jau kaut ko citu. Taču mūsu galvenais šķērslis pašreiz nav karalis. Mums ceļā ir gadījies daudz nopietnāks traucēklis.

— Kas var būt nopietnāks traucēklis par karaļa nelabvēlību vai vē­sumu?

— Piemēram, Angulemas hercogiene, — Arno atbildēja.

— Tu esi kaut ko uzodis? — konetabls bija jūtami ieinteresējis.

— Bet ko tad es, pēc jūsu domām, darīju šis divas nedējas, mon­senjor?

— Jā, par tevi labu laiku nekas nebija dzirdams.

— Nu, redziet! — Arno lepni piebalsoja. — Jūs vēl man pārmetāt, ka es pārāk bieži iekļūstu policijas atskaitēs. Manuprāt, pēdējās divas nedēļas es strādāju klusi un piesardzīgi.

— Tas tiesa, — konetabls piekrita, — un es patiešām nobrīnījos, ka man nebija tevi jāizpestī ne no kādām nepatikšanām. Ja tu nespēlē, tad plītē, un ja nekaujies, tad nodarbojies ar izvirtībām.

— Pēdējo divu nedēļu īstais varonis tomēr nebiju es, bet jaunā gvar­des kapteiņa d'Eksmesa ieročnesējs, vārdā Martēns.

— Jā, jā, atceros gan, Martēns nomainīja Arno de Tilu ziņojumos, kurus es saņemu katru vakaru.

— Kurš nesen tika savākts uz ielas galīgi piedzēries?

— Martēns.

— Kurš sakāvās par blēdīšanos kauliņspēlē un ar zobenu ievainoja Francijas karaļa glītāko žandarmu?

— Arī Martēns.

— Visbeidzot, ko vakar pieķēra mēģinājumā nolaupīt metra Goržū sievu?

— Joprojām tas pats Martēns. Šis nelietis pats prasās uz karātavām. Laikam daudz labāks nav arī viņa saimnieks, vikonts d'Eksmess, kuru es tev uzticēju novērot. Viņš nemitīgi aizstāv savu ieročnesēju, cenšoties ie­stāstīt, ka Martēns ir mierīgs un krietns cilvēks.

— To pašu jau jūs savas labās sirds dēļ parasti sakāt par mani. Mar­tēns domā, ka viņam uzbrucis sātans. Bet īstenībā viņam esmu uzbrucis es.

— Kā? Ko tas nozīmē? Vai tu esi sātans? — konetabls pārmeta krustu. Jo viņš bija māņticīgs kā klostera mūks un neizglītots kā govju meita.

Arno uz to atbildēja ar sātaniskiem smiekliņiem un manīdams, ka konetabls ir pietiekami nobiedēts, teica:

— Nē, monsenjor, velns es neesmu. Lai jūs par to būtu drošs un nomierinātos, es lūdzu izsniegt man piecdesmit pistoļu. Ja es būtu velns, saprotiet pats, nauda man nebūtu vajadzīga un pats varētu sev palīdzēt grūtos brīžos.

— Tev ir taisnība, — konetabls atviegloti nopūtās, — saņem piec­desmit pistolus.

— Es tos esmu godam nopelnījis, iekarodams vikonta d'Eksmesa uz­ticību. Sātans es gan neesmu, bet mazliet burvis gan — atliek man uzvilkt īpašu tērpu, kas sastāv no tumša kamzoļa un dzeltenām biksēm, tūdaļ vikonts ar mani sāk runāt kā ar labu draugu, no kura nav nekādu no­slēpumu.