Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Es gūstu mierinājumu tikai tāpēc, ka ievēroju gavēni un vairākas stundas dienā sevi situ ar pletni. Un tomēr es paredzu, ka miršu kā grēkus nenožēlojis grēcinieks.

— Martēn, tu labāk ceri, ka reiz tas viss beigsies un tu atkal kļūsi par iepriekšējo Martēnu, prātīgu un rāmu, — vikonts sacīja. — Bet līdz tam laikam klausi savu saimnieku un precīzi izpildi viņa norādījumus. Vai es tev varu dot pavadoni? Tu taču labi zini, ka tas ir liels noslēpums un ka to zini vienīgi tu.

— Esiet bez bažām, monsenjor, es darīšu visu, kas ir manos spēkos. Bet es par sevi neatbildu, brīdinu jūs.

— Patiešām, Martēn, man tas ir apnicis! Kāpēc tad tu neatbildi?

— Tāpēc, ka man gadās atmiņas zudums. Piemēram, es domāju, ka es esmu vienā vietā, bet esmu pavisam citā. Domāju vienu, bet daru kaut ko citu.

Reiz es paliku ilgāk Senžervē baznīcā, kur vismaz divas stundas skai­tīju lūgšanas ar lūgšanu krellēm rokās. Un kas notika? Es atgriezos un uzzināju, ka jūs man esat lūdzis aiznest zīmīti un ka es pat esmu atnesis atbildi. Bet otrā dienā Zasenta man pārmet, ka es pret viņu esmu pārāk vaļīgi izturējies. Un tā tas atkārtojās trīs reizes, monsenjor! Kā jūs do­mājat, kā tad es varu uz sevi paļauties? Laikam dažreiz manā ādā sēž kāds cits Martēna vietā..

— Labi, es pats par visu atbildēšu, — Gabriels nepacietīgi teica. — Līdz šim tu esi labi un precīzi izpildījis manus rīkojumus, tāpēc arī šoreiz visu izdarīsi kā nākas. Un zini, ka atbilde man atnesīs laimi vai arī iedzīs izmisumā.

— Ak, monsenjor, ja tikai atkal neuznāk tie velna joki!

— Tu atkal to pašu! — Gabriels viņu pārtrauca. — Man ir jāiet un arī tu pēc stundas dodies ceļā. Un vēl kas — tu zini, ka kuru katru dienu es gaidu no Normandijas ierodamies Aloizi. Ja viņa atbrauks ma­nas prombūtnes laikā, ierādi viņai istabu, kas ir blakus manai un uzņem to kā nama saimnieci. Atcerēsies?

— Atcerēšos, monsenjor.

— Tātad, Martēn — ātrums, noslēpuma glabāšana, bet galvenais — nezaudēt dūšu.

Martēns atbildēja ar dziļu nopūtu, un Gabriels izgāja no mājas.

Pēc divām stundām, norūpējies un izklaidīgs, viņš atgriezās, bet, ie­raudzījis Martēnu, tūlīt metās pie tā, izrāva tam no rokām ilgi gaidīto vēstuli, ar žestu atlaida viņu un sāka lasīt:

«Pateiksimies Dievam, Gabriel, karalis piekāpās, mēs būsim laimīgi Jūs droši vien jau esat dzirdējis par to, ka no Anglijas bija ieradies he­rolds, kurš mums pieteica karu karalienes Marijas vārdā, un arī par Flan- drijas plānoto lielo uzbrukumu. Šie divi Francijai varbūt tik nelabvēlīgie notikumi ir labvēlīgi mūsu mīlestībai, jo pastiprina jaunā hercoga de Gī- za ietekmi un mazina vecā Monmoransī izredzes. Karalis vēl šaubījās, bet es tā lūdzos…

Es teicu, ka jūs esat pie manis atgriezies, ka jūs esat varonīgs un dižciltīgs… es nosaucu jūsu vārdu… — lai notiek, kas notikdams! Karalis neko tieši neapsolīja, atbildēja, ka padomās, teica, ka valsts intereses ma­nas laulības tik tieši vairs neskar, ka no viņa puses būtu nepiedodami postīt manu laimi, ka viņš varēs atlīdzināt Fransuā de Monmoransī tā, lai tas būtu apmierināts. Viņš neko nesolīja, taču visu izdarīs. Ak, Gab­riel, jūs viņu iemīlēsiet, kā es to mīlu! Mans labais tētis, kurš pārvērtīs par īstenību mūsu sešus gadus ilgo sapni! Man ir tik daudz jums kas sakāms, bet uz papīra vārdi ir auksti un nedzīvi.

Mans draugs, atnāciet šovakar sešos pie manis pa Karaļa padomes sēdes laiku. Žasenta ievedīs jūs pie manis, un mums būs vesela stunda sarunām par spožo nākotni, kas atvērsies mūsu priekšā.

Es paredzu, ka jūs piedalīsieties Flandrijas kaujās. Diemžēl jums nāk­sies tur būt un pildīt savu karavīra pienākumu, lai izcīnītu mani, kas jūs tik maigi mīl. Ak, Dievs, es taču jūs ļoti mīlu. Kāpēc lai es tagad to no jums slēptu?

Atnāciet, lai es varu redzēt, vai jūs esat tik pat laimīgs kā jūsu Diāna."

— Jā, jā, laimīgs, ļoti laimīgs! — Gabriels skaļi iesaucās, izlasījis vēs­tuli. — Ko gan es vēl tagad varu vēlēties?

— Katrā ziņā, ne jau nu savas vecās audžumātes klātbūtni, — atska­nēja Aloīzes balss. Viņa visu laiku bija sēdējusi istabas tumšākajā kaktā.

— Aloīze! — Gabriels iesaucās, metoties viņas apkampienos. — Alo­īze, tas nav tiesa! Tevis man ārkārtīgi pietrūkst! Vai tu esi pie veselības? Tu nemaz neesi izmainījusies. Noskūpsti mani vēlreiz. Arī es neesmu pārvērties, vismaz sirdī ne. Es ļoti uztraucos, kāpēc tu tik ilgi kavējies. Kas tevi aizturēja?

— Lietavas bija izskalojušas ceļus, jūsu gašība. Ja nebūtu jūsu sa­trauktās vēstules, es nebūtu saņēmusies pie jums atbraukt.

— Tu labi darīji, ka steidzies šurp, Aloīze, ļoti labi darīji, jo laime vientulībā nav pilnīga laime! Redzi šo vēstuli, ko es tikko esmu saņēmis? Tā ir no Diānas. Viņa man raksta… Zini, ko man viņa raksta? Ka šķēršļi, kas traucēja mūsu mīlestībai, var tikt pārvarēti, ka karalis jau vairs ne­pieprasa no Diānas piekrišanu laulībām ar Fransuā de Monmoransī. Galu galā — ka viņa mani mīl.

Un tu esi šeit, es varu dalīties ar tevi savā priekā, Aloīze! Saki man, vai es neesmu sasniedzis augstāko svētlaimi?

— Bet ja nu tomēr, monsenjor, — Aloīze vaicāja, palikdama tik pat skumja un rāma, — ja nu jums nāktos atteikties no de Kastro kundzes?

— Tas ir neiespējami, Aloīze! Es taču tev saku — visi šķēršļi pazūd paši no sevis.

— Var pārvarēt grūtības, ko rada cilvēki, — audžumāte iebilda, — bet ne tās, kas nāk no Dieva, monsenjor. Jūs, protams, varat nešaubīties, ka es jūs mīlu un nežēlotu pat savu dzīvību, lai aiztaupītu jums jebkuras likstas.

Nu lūk, ja es jums sacītu — nemēģiniet uzzināt, kāpēc es jums to lūdzu, monsenjor, bet atsakieties no laulībām ar de Kastro kundzi, pār­trauciet ar viņu satikties, lai ko jums tas maksātu, apspiediet mīlestību savā sirdī, jo jūs abus šķir briesmīgs noslēpums, kuru neprasiet, lai es atklāju jūsu paša interesēs. Ja es ar tādu lūgumu nokristu jums pie kā­jām, monsenjor, ko jūs man tad atbildētu?

— Ja tu, Aloīze, neko nepaskaidrojot, prasītu no manis, lai es padaru sev galu, es tev paklausītu. Bet mīlestība manai gribai nav pakļauta, au- džumāt, jo tā taču arī nāk no Dieva.

— Augstais Kungs, tā taču ir zaimošana! — Aloīze iesaucās, salikusi rokas lūgšanā. — Bet tu redzi, viņš nesaprot, ko viņš runā! Piedod vi­ņam, grēciniekam!

— Aloīze, tu mani mulsini! Neturi mani tādā neziņā. Tev man viss jāizstāsta… Esmu līdz nāvei uztraucies. Runā, taču, es lūdzu tevi!..

— Jūs to pieprasāt, monsenjor? Jūs gribat, lai es jums atklāju noslē­pumu, kuru glabāt esmu zvērējusi Dievam, bet kuru pats Dievs man liek jums tagad izpaust?

Ziniet, monsenjor, jūs maldāties! Bet jūs nedrīkstat maldīties attiecībā uz jūtām, kas jums ir pret Diānu. Nedrīkstat, nekādā gadījumā! Jo es jums saku — tā nav kaislība, bet tikai dziļa pieķeršanās, draudzība un brālīga vēlēšanās būt viņai par aizstāvi, monsenjor.

— Bet tu, Aloīze, maldies, turklāt viņas pievilcīgais skaistums…

— Es nemaldos vis, mans kungs, — Aloīze steidzās viņu pārtraukt, — un jums tūdaļ būs man jāpiekrīt, jo es varu sniegt jums pierādījumu, kurš jums šķitīs tik pat neapstrīdams kā man. Nu tad ziniet, ir pieņē­mums, ka de Kastro kundze… saņemieties, mans bērns… ka de Kastro kundze ir jūsu māsa!

— Māsa! — Gabriels iesaucās un pielēca kājās kā atsperes mests. — Māsa! — viņš atkārtoja kā bez prāta. — Kā tad karaļa un de Valantinuā kundzes meita man var būt māsa?