Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

„Lūk, kas var glābt konetablu," — viņa nodomāja.

— Bet nu, kundze, — Gabriels nobālis stingri sacīja, — esiet tik laipna un zvēriet pie šī krucifiksa, ka hercogiene de Kastro ir Indriķa II meita! Jūs klusējat? Kāpēc jūs klusējat, hercogien?

— Tāpēc, ka apzvērēt es to nevaru.

— Ak, Dievs! Diāna tā tad ir mana tēva meita? — Gabriels pār­jautāja.

— To es nesaku. Un nekad neteikšu! — de Valantinuā kundze ie­saucās. - Diāna de Kastro, protams, ir kara|a meita.

— Vai tiešām? Ak, hercogien, cik jūs esat laipna. Bet piedodiet, var­būt šie vārdi ir sacīti savtīgos nolūkos? Zvēriet, zvēriet taču. Lūdzu jūsu meitas dēļ, dariet to!.

— Nezvērēšu! — hercogiene atcirta. — Kāpēc man jāzvēr?

— Bet pirms brīža taču jūs zvērējāt ziņkārības dēļ, bet tagad, kad lieta skar divu cilvēku dzīvības, kad jūs varat tos paglābt no bojāejas,

jūs sakāt: „Kāpēc man jāzvēr?" *

— Jūs dzirdējāt, ko es teicu, kungs? Es nezvērēšu! — Diāna atteica auksti un apņēmīgi.

— Bet ja es tomēr apprecēšu de Kastro kundzi, un ja viņa patiešām ir mana māsa, jūs domājat, ka debesu sods nenāks pār jūsu galvu?

— Pār manu ne, — Diāna teica, — jo es neko neapzvērēju.

— Tas ir briesmīgi, tas ir briesmīgi! — Gabriels iesaucās. — Neaiz­mirstiet, ka es varu visiem stāstīt par jūsu sakaru ar grāfu de Mont­gomeriju, par to, kā jūs krāpāt karali…

— Jums nav pierādījumu, — Diāna de Puatjē indīgi nosmējās. — Jums vienkārši nenoticēs. Ievērojiet, ka es varu šo lietu karalim pasniegt tā, it kā jūs būtu man atzinies pārdrošā mīlestībā, draudot apmelot mani, ja es jums nepakļaušos. Tad jūs nekas vairs neglābs, Montgomerijā kungs. Bet, atvainojiet, — viņa piebilda pieceldamās, — esmu spiesta no jums atvadīties. Man bija ļoti interesanti ar jums, patiesi, un jūsu stāsts ir viens no neparastākajiem, kādu man nācies dzirdēt.

Viņa pašķindināja zvaniņu.

— O, cik tas ir zemiski! — Gabriels iesaucās, dūres vīstīdams. — Ak, kāpēc jūs esat sieviete? Un kāpēc es esmu augstmanis? Bet sar­gieties, hercogien! Jums šī ņirgāšanās par manu sirdi un manu mūžu nepaies nesodīti… Jūs man vēl to pieminēsiet, jo es jums atkārtoju, jūs rīkojaties zemiski.

— Jūs tā domājat? — Diāna sacīja, pavadot šos vārdus ar savu raks­turīgo sauso, ņirdzīgo smiekliņu.

Šajā brīdī pāžs, parādījies pēc izsaukuma, pacēla portjeru. Viņa iro­niski pamāja Gabrielam un izgāja no istabas.

„Konetablam sāk veikties," — viņa nodomāja.

Gabriels arī izgāja, dusmās un aizvainojumā neko neredzēdams acu priekšā.

Tomēr Gabriels bija stiprs un vīrišķīgs cilvēks, ar stingru un apņē­mīgu raksturu.

Pirmajā brīdī apstulbis un sašutis, viņš apspieda sevī izmisumu un lika, lai viņu pieteic karalienei.

Jo līdz viņai taču varēja nonākt kādas baumas par šo traģisko viņas vīra sāncensību ar grāfu de Montgomeriju. Kas to lai zina, vai viņai pašai tur arī nebija kāda loma? Tolaik viņai bija divdesmit gadu. Jauna sieviete, skaista un pamesta, viņa noteikti vērīgi sekoja visiem savas sāncenses gājieniem un kļūdām.

Gabriels cerēja, ka viņas atmiņas varēs viņam apgaismot to tumšo ceļu, pa kuru viņš vēl joprojām maldījās.

Katrīna pieņēma vikontu d'Eksmesu ar to uzsvērto laipnību, ko iz­rādīja Gabrielam katru reizi, kad bija tāda izdevība.

— Tas esat jūs, lieliskais uzvarētāj? — viņa pasmaidīja. — Kādam laimes gadījumam man jāpateicas par jūsu jauko vizīti? Jūs reti pie mums parādāties, vikont d'Eksmes, un, šķiet, pirmo reizi esat lūdzis man au­dienci. Tomēr jūs vienmēr man esat gaidīts viesis, neaizmirstiet to.

— Jūsu majestāte, — Gabriels atbildēja, — es nezinu, kā lai jums pateicos, un ziniet, ka mana padevība…

— Liksim mierā jūsu padevību, — karaliene viņu pārtrauca, — un pāriesim pie jūsu vizītes iemesla. Vai es varu jums kaut kā palīdzēt?

— Jā, jūsu majestāte, es domāju, ka varat.

— Jo labāk, d'Eksmesa kungs, — Katrīna uzmundrinoši pasmaidī­ja. — Ja manā varā ir tas, ko jūs man gribat lūgt, es jau iepriekš jums apsolu izpildīt jūsu lūgumu. Tas varbūt ir mazliet pārsteidzīgs solījums, bet jūs taču to neizmantosiet ļaunprātīgi.

— Pasarg Dievs, karalien, kaut kas tāds man nenāk prātā!

— Tātad, es jūs klausos, — karaliene nopūtās.

— Es uzdrošinājos ierasties pie jūsu majestātes tikai tādēļ, lai noskaid­rotu vienu apstākli, kas man nozīmē visu. Vai jūs man piedosiet, ja es skaršu atmiņas, kas jūsu majestātei nav visai patīkamas? Es runāju par notikumiem, kas attiecas uz 1539. gadu.

— Ak, tolaik es biju ļoti, ļoti jauna, — karaliene sacīja.

— Bet jūs jau bijāt neapšaubāma skaistule, kas ir mīlestības cienī­ga, — Gabriels piebilda.

— Reizēm man nākas to dzirdēt, — karaliene atteica, patīkami sa­traukta no šīs sarunas virziena.

— Un tomēr, — Gabriels turpināja, — cita sieviete jau bija uzdro­šinājusies pakampt tiesības, ko jums bija devis Dievs, jūsu izcelsme un skaistums. Tā sieviete neapmierinājās ar to, ka jūsu laulātais draugs no­vērš no jums savu mīlestību. Viņa to piekrāpa, iemīlēdama grāfu de Montgomeriju. Varbūt savā taisnīgajā nicināšanā jūs neesat par to sagla­bājusi nekādas atmiņas?

— Nē, es to visu labi atceros, — karaliene atbildēja, — gan to ga­dījumu, gan tās sievietes intrigas, par kuru jūs runājāt. Jā, viņa iemīlējās grāfā de Montgomerijā. Bet, pamanījusi, ka viņas sakars ir nācis gaismā, nobijusies paziņoja, ka ir izlikusies, lai pārbaudītu troņmantnieka mī­lestību, bet kad Montgomerijs pazuda, var gadīties, ka viņa to izkārtoja, viņa to neapraudāja, bet nākamajā dienā parādījās ballē priecīga un ko­ķeta.

Jā, es nekad neaizmirsīšu pirmās intrigas, ar kurām šī sieviete centās saārdīt jaunās karalienes varu. Viņas dēl es dabūju raudāt nakti un dienu. Bet tad man sirdī pamodās lepnums. Ar savu krietno izturēšanos es pie­spiedu visus cienīt manī sava vira sievu, bērnu māti un karalieni. Es karalim un Francijai dāvāju septiņus bērnus. Tagad man pret vīru ir rāma mīlestība, kā pret draugu un manu bērnu tēvu.

Es esmu pietiekami ilgi dzīvojusi sabiedrības labā. Vai es nevaru arī padzīvot sev? Ja es manītu kāda jaunekļa dedzīgu kaislību pret mani, vai tad būtu kāds noziegums tai atbildēt, Gabriel?

Katrīnas skatiens papildināja viņas teikto. Bet Gabriela domas klīda tālumā. Viņš jau vairs nedzirdēja karalieni, bet domāja savas domas. Šo sapņainību karaliene iztulkoja pa savam. Taču drīz vien Gabriels pār­trauca klusumu.

— Atļaujiet jums lūgt vēl vienu paskaidrojumu, kas man ir ļoti no­zīmīgs. Jūs taču esat tik laipna pret mani! Nākot pie jums es jutu, ka aiziešu apmierināts. Esiet labvēlīga līdz galam.

Ja jau jūs tik labi zināt šo bēdīgo lietu ar grāfu de Montgomeriju, vai jūs gadījumā nezināt, kas ir hercogienes de Kastro tēvs? Viņa pie­dzima dažus mēnešus pēc grāfa pazušanas. Ļaunas mēles vēsta, ka Diā­nas tēvs ir Montgomerijs.

Dažus mirkļus Katrīna Mediči klusējot skatījās uz Gabrielu, it kā gribēdama saprast šajos vārdos apslēpto jēgu. Beidzot, nolēmusi, ka viņa ir mīklu atminējusi, viņa pasmaidīja:

— Man nav paslīdējis garām tas, ka jūs esat ievērojis de Kastro kun­dzi un veltāt viņai pastiprinātu uzmanību. Nu es nojaušu par jūsu vēl­mēm. Bet pirms jūs gribat spert nākošo soli, jūs acīmredzot vēlaties pār­liecināties par to, ka jūsu iemīļotā patiešām ir karaļa meita.