Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Ak tā? Viņš jūs ļoti mīl, Diāna?

— Ļoti!

«Dīvaini, — Gabriels nodomāja, — varbūt viņš to uzskata par savu meitu…"

— Mani tikai viena lieta izbrīni, — viņš skaļi teica, — kā viņš jūs pamanījās divpadsmit gadus noturēt tik tālu no sevis prom un neredzēt. Kāpēc jums pamestai un neviena nepazītai bija jādzīvo Vimutjē? Jūs, Diāna, nekad tēvam neesat vaicājusi par viņa tik dīvaino vienaldzību pret jums?

— Ak, tas taču nebija viņš, ne jau viņš bija pret mani vienaldzīgs!

— Kas tad, tādā gadījumā?

— Kas gan cits, ja ne Diāna de Puatjē, mana tā saucamā māte?

— Kāpēc viņa samierinājās ar domu, ka jūs, Diāna, esat pamesta? No kā viņai bija jābaidās? Viņas vīrs… tēvs… bija miris…

— Protams, Gabriel, — Diāna sacīja, — man ir grūti, es teiktu, pat neiespējami atrast attaisnojumu šim nesaprotamajam lepnumam, kura ie­tekmē de Valantinuā kundze nekad oficiāli neatzina mani par savu bērnu. Jūs acīmredzot daudz ko nezināt. Vispirms viņa panāca to, ka karalis piekrita noslēpt manu piedzimšanu. Karalim bija jāuzstāj un gandrīz vai jāpavēl, lai viņa piekristu tam, ka es atgriežos galmā.

Viņa pat nevēlās tikt nosaukta par manu māti tad, kad mani atzina par likumīgo karaļa meitu. Es par to nežēlojos, Gabriel, jo ja nebūtu viņas īpatnējās attieksmes pret mani, es nebūtu iepazinusies ar jums. To­mēr ne reizi vien man viņas nepatika pret mani ir sagādājusi rūgtus brī­žus.

«Nepatika, kas varbūt nav nekas cits kā sirdsapziņas mokas, — iz­misumā nodomāja Gabriels. — Viņa piekrāpa karali, taču pati ir mūžīgās bailēs."

— Kas satrauc jūs, mans draugs? — Diāna jautāja. — Kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?

— Vienkārši tāpat, Diāna… Mana nemierīgā prāta šaubas… Bet jūs neuztraucaties, Diāna. Ja māte pret jums izturas auksti un gandrīz vai naidīgi, tad tēvs pilnībā izpērk mātes vēsumu ar savu mīlestību pret jums. Jo, redzot karali, jums, droši vien, kļūst viegli ap sirdi, jo jūsu sirds viņā jūt īsto tēvu.

— Jā, protams! — Diāna sacīja. — Un jau pirmajā dienā, kad es viņu ieraudzīju, tik maigu, tik labsirdīgu, es uzreiz sajutu dvēseļu radnie­cību ar viņu.

Es esmu pret viņu maiga ne jau aprēķina dēļ, bet gan kādas iekšējas prasības vadīta. Ja viņš nebūtu karalis, es to mīlētu tikpat stipri, jo viņš taču ir mans tēvs.

— Tādās lietās sajūtas nekad nepieviļ! — sajūsmā iesaucās Gab­riels. — Mana Diāna! Dārgā! Cik labi, ka jūs tik ļoti mīlat savu tēvu un jūtat viņa klātbūtnē priecīgu satraukumu! Šī aizkustinošā meitas mīlestība dara jums godu.

— Tas ir labi, ka jūs to saprotat un atbalstāt, mans draugs, — Diāna sacīja. — Bet tagad parunāsim arī mazliet par mums, par mūsu mīlestī­bu. Ziniet, Gabriel, šodien man tēvs vēlreiz teica: «Dārgais bērns, esi laimīga! Tava laime dara laimīgu arī mani!" Tātad, mans kungs, izrādījuši pienācīgu pateicību, neaizmirsīsim arī paši sevi.

— Tas tiesa, — Gabriels domīgi novilka, — jā, tā tas ir… Ieska­tīsimies mūsu sirdīs un redzēsim, kas tajās notiek.

— Katrā laikā! — Diāna atsaucās. — Tas bū.s vienkārši lieliski!

— Jā, lieliski… — Gabriels skumji atkārtoja. — Sakiet, Diāna, kādas ir jūsu jūtas pret mani! Vājākas nekā pret tēvu?

— Nejaukais greizsirdis! — Diāna iesaucās. — Ziniet, ka tās jūtas ir pavisam citādas. Katrā ziņā, to ir grūti paskaidrot. Kad valdnieks ir manā priekšā, es esmu mierīga, sirds pukst ne ātrāk kā citreiz… Bet redzot jūs… milzīgs samulsums, kas nes prieku un bailes, pārņem visu manu būtni. Laime būt ar jums kopā…

— Apklusti, apklusti! — iesaucās Gabriels. — Jā, tu mīli mani,un no tā es baidos…

— Kā tas būtu jāsaprot, Gabriel? — Diāna brīnījās. — Kāpēc jums mana atzīšanās rada šādu secinājumu?.. Kādas briesmas var slēpt mana mīlestība?

— Nekādas, mana mīļā, nekādas… neklausies manī, es esmu apreibis no laimes… Galva griežas no tik liela prieka… Bet ne jau vienmēr jūs tā mīlējāt mani. Kad mēs kopā klaiņojām pa Vimutjē mežiem, jūs pret mani jutāt tikai draudzību… kā māsa!

— Tad taču es vēl biju bērns, — Diāna teica.

— Jā, tas tiesa, Diāna…

— Bet tagad arī jūs man pastāstiet par savu mīlestību kā es jums par savu. Ļaujiet man izdzirdēt no jūsu lūpām, cik stipri jūs mani mī­lat.

— Mans Dievs… es nespēju to izteikt! — Gabriels iesaucās. — Ne­pratiniet mani, neprasiet, lai es pats sevi pratinu, tas ir pārāk šausmīgi.

— Bet, Gabriel, — Diāna bija pārsteigta, — ja kaut kas ir šausmīgi, tad tas, ko jūs sakāt! Vai jūs pats to nejūtat? Kā? Jūs pat negribat man pateikt, ka mīlat mani?

— Vai es tevi mīlu? Tu netici, Diāna? Ak, jā, jā, jā, es mīlu tevi neprātīgi, var būt pat noziedzīgi.

— Noziedzīgi? — de Kastro kundze pārsteigta atkārtoja. — Ar ko var noziegties mūsu mīlestība? Vai mēs abi neesam brīvi? Un mans tēvs taču mūsu laulībām ir piekritis. Dievs un eņģeļi tikai priecājās, redzot mūsu mīlestību!

„Lai viņas vārdi nav zaimojoši, Dievs!" — Gabriels nodomāja.

— Ko tas nozīmē? — Diāna turpināja. — Varbūt jūs jūtaties ne­vesels? Jūs, parasti tik vīrišķīgs, ļaujaties iedomām par bailēm. Bet man ar jums kopā nav no kā baidīties. Es jūsu tuvumā jūtos drošībā, tāpat kā kopā ar tēvu.

Un lai jūs atjēgtos, atgrieztos dzīvē un sajustu mūsu laimi, es bez bailēm jūs samīļošu, Gabriel. — Priekā starojot, viņa apskāva Gabrielu.

Bet Gabriels šausmās atgrūda viņu.

— Nē, — viņš iekliedzās, — ej nost, liec mani mierā!

— Ak, Dievs! — Diāna iesaucās, bezspēkā nolaižot rokas. — Viņš mani atgrūž! Viņš mani nemīl!

— Es tevi mīlu pārāk spēcīgi!

— Ja tas tā būtu, vai jūs rautos prom no maniem glāstiem?

„Vai tiešām tie manī izraisīja šausmas? — Gabriels izbijās. — Vai tad viņu atgrūda mana asiņu balss nevis mans prāts? Ak, Diāna, nāc taču pie manis, Diāna!"

Viņš pievilka Diānu sev klāt un maigi noskūpstīja viņas matus.

— Kā es esmu kļūdījies! — viņš nočukstēja, šī pieskāriena satraukts. — Nevis asinsbalss skan manī, bet mīlestība. Es pazīstu to. Kāda lai­me!

— Tātad tu mīli mani! Mīli! Tas ir viss, ko es gribēju dzirdēt un zināt.

— O, jā, es mīlu tevi, mīlu kaislīgi, neganti, neprātīgi! Mīlēt tevi Un just sev uz krūtīm tavas sirds pukstus — tā ir paradīze., vai arī elle! — Gabriels pēkšņi iekliedzās, atraisoties no Diānas apskāvieniem. — Ej prom! Ļauj man pazust, es esmu nolādēts!

Viņš apjucis izskrēja no istabas, atstājis Diānu vienu — apstulbušu, pamirušu no bailēm un izmisuma.

Viņš nesaprata, kurp iet un ko dara. Kā nemaņā viņš streipuļodams nokāpa pa kāpnēm.

Šie briesmīgie pārbaudījumi bija viņa saprātam par smagu. Tāpēc, kad viņš nonāca Luvras lielajā galerijā, acis tam sagriezās, ceļgali saļo­dzījās un viņš noslīga zemē pie sienas, murminot:

— Es to paredzēju — eņģelis'mani nomocīs vēl vairāk par tām di­vām velna mātītēm… — Un viņš zaudēja samaņu.

Sabiezēja krēsla, neviens galerijā neiegriezās.

Viņš atguva samaņu tikai tad, kad uz savas pieres sajuta mazu ro­ku un izdzirdēja maigu balsi. Viņš atvēra acis. Jauniņā karalienes troņ- mantniece Marija Stjuarte stāvēja pie viņa ar sveci rokā.

— Paldies Dievam, lūk, cits eņģelis! — Gabriels čukstēja.