Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Ak tas esat jūs, d'Eksmesa kungs! — Marija iesaucās. — Kā jūs mani nobiedējāt! Man šķita, ka jūs esat nomiris. Kas jums kaiš? Cik jūs esat bāls! Vai tagad ir labāk? Gribat, es pasaukšu ļaudis?

— Tas ir lieki, — Gabriels sacīja, pūloties piecelties kājās, — jūsu balss man palīdzēja atgriezties dzīvē.

— Ļaujiet, es jums palīdzēšu, — Marija turpināja. — Vai jūs bijāt noģībis? Kad es jūs ieraudzīju, es tik ļoti nobijos, ka pat nevarēju ie­kliegties. Bet pēc tam, mazliet padomājusi, nomierinājos, piegāju jums klāt, uzliku roku uz pieres, pasaucu jūs vārdā, un jūs atguvāties. Vai jums tagad ir vieglāk?

— Jā, jūsu augstība. Lai Debesis jums ir žēlīgas par jūsu labo sirdi! Tagad es sāku atcerēties — asas sāpes man pēkšņi iespiedās deniņos kā tērauda gredzens, grīda sašūpojās, un es nokritu, gar sienu noslīdēdams zemē. Bet no kā man bija tās sāpes? Ak, jā, es atcerējos, es visu atce­ros… Mans Dievs, es atceros!

— Jūs kaut kas nomāc, vai ne? — Marija vaicāja. — Atbalstieties uz manas rokas, es esmu stipra! Es pasaukšu kādu, kas jūs pavadīs uz mājām.

— Pateicos jums, — Gabriels teica, sakopojis visu savu izturību. — Es jūtos pietiekami stiprs, lai pats varētu nokļūt līdz mājām. Redziet, es eju pietiekami droši. Tas nemazina manu pateicību, un es līdz kapa malai neaizmirsīšu jūsu aizkustinošo labsirdību. Jūs man nācāt kā glābējeņģelis brīdī, kad izšķīrās mans liktenis.

— Ak, Dievs! Tas, ko es izdarīju, ir tik dabiski! Es palīdzētu jeb­kuram vājiniekam, kā tad lai es neparūpējos par jums, mana tēvoča, her­coga de Gīza uzticamo draugu. Nevajag pateikties par tādu sīkumu.

— Šis sīkums, jūsu augstība, mani paglāba izmisuma brīdī. Jūs ne­ļaujat sev pateikties, bet es to atcerēšos uz visu mūžu. Palieciet sveika.

— Palieciet sveiks, d'Eksmesa kungs. Paārstējieties, pacentieties no­mierināties.

Viņa devās uz vienu pusi, bet viņš — uz otru. Nonācis aiz Luvras vārtiem, viņš gāja pa Grēva laukumu un pēc pusstundas bija ticis līdz Svētā Pāvila dārzu ielai. Aloīze uztraukta jau gaidīja viņu.

— Nu, kā? — viņa jautāja.

Gabriels pārvarēja vājuma uzplūdus, no kuriem tam sagriezās tumšs gar acīm, un nočukstēja:

— Es neko nezinu, Aloīze. Viss ir noslēpumā tīts… Gan tās sievietes, gan mana sirds… Mans Dievs! Mans Dievs!

— Stiprinieties, monsenjor!

— Vīrišķības man, paldies Dievam, pietiek. Es miršu, — Gabriels izteica šos vārdus, atkal nokrita uz parketa un zaudēja samaņu.

— Slimnieks izdzīvos, Aloīzes kundze. Briesmas bija lielas, atlabša- na notiks lēni. Viņš ir ļoti novājināts, bet viņš izdzīvos, nešaubieties par to…

Ārsts, kurš to sacīja, bija liela auguma vīrietis ar platu pieri un dziļām caururbjošām acīm. Ļaudis viņu sauca par metru Notrdamu. Savus zi­nātniskos darbus viņš parakstīja ar vārdu «Nostradamuss". Pēc skata tam bija gadu piecdesmit, ne vairāk.

— Ak, Dievs! Bet paraugieties taču uz viņu! — Aloīze teica. — No septītā jūnija vakara viņš jau tā guļ, bet šodien mums ir otrais jūlijs, un visu laiku viņš nav teicis ne vārda, pat nepazina mani… Viņš ir kā mi­ronis… Es paņemu viņu aiz rokas, bet viņš to pat nemana…

— Jo labāk, Aloīzes kundze. Lai viņš pēc iespējas ilgāk paliek tādā stāvoklī. Ja viņš tā varēs nogulēt vēl mēnesi, viņš būs patiešām glābts.

— Glābts! — Aloīze teica, paceļot pret debesīm acis, it kā patei­coties Dievam par to.

— Par glābtu viņu var uzskatīt jau tagad, ja tikai nebūs atkārtošanās. Varat to pateikt jaukajai kalponītei, kas divreiz dienā nāk apjautāties par

viņa veselību. Jo te ir iejaukta kādas augstdzimušas dāmas kaislība, vai * ne? Un Šīs kaislības ir tik brīnišķīgas, bet var būt arī liktenīgas.

— O, jā, šajā gadījumā tas ir kaut kas liktenīgs, jums pilnīga taisnība, metr Notrdam, — Aloīze nopūtās.

— Dod Dievs, viņam izārstēties arī no kaislības… Starp citu, es atbil­du tikai par slimību.

Nostradamuss atlieca ļenganās, nedzīvās rokas pirkstus, kuru turēja savā plaukstā, un domīgi sāka pētīt plaukstu. Viņš pat pastiepa ādu starp rādāmo un vidējo pirkstu. Šķita, ka viņš pūlas kaut ko atcerēties.

— Dīvaini, — viņš pusbalsī murmināja, — jau kuro reizi es redzu šo roku un katru reizi man šķiet, ka kādreiz jau esmu to pētījis. Ar ko gan toreiz tā man iespiedās atmiņā? Sirds līnīja ir labvēlīga, vidējā šau­bīga, bet dzīves līnija ir brīnišķīga. Starp citu, nekā ārkārtīga. Acīmredzot šī jaunā cilvēka galvenā rakstura iezīme ir stipra un nesalaužama griba, nepielūdzama kā ar drošu roku izšauta bulta. Taču tas nav tas, kas mani pārsteidza savā laikā. Manas atmiņas ir ļoti neskaidras un senas, bet jūsu saimniekam, Aloīzes kundze, taču nav vairāk par divdesmit pieciem ga­diem. Vai ne?

— Viņam ir divdesmit četri, mans kungs.

— Tad viņš ir dzimis 1533. gadā. Viņa dzimšanas diena jums ir zi­nāma?

— Tas ir 6. marts.

— Jus varbūt zināt, kad viņš ieradās pasaulē — no rīta vai vaka­rā?

— Kā es to varu nezināt! Es taču pieņēmu mazulīti. Kad monsenjors Gabriels piedzima, pulkstenis nosita pusseptiņus no rīta.

Nostradamuss to pierakstīja.

— Es paskatīšos, kāds tobrīd bija zvaigžņu stāvoklis, — viņš sacīja. — Bet ja vikonts d'Eksmess būtu divdesmit gadus vecāks, es varētu zvērēt, ka esmu jau reiz turējis viņa roku savā. Nu, bet tas nav būtiski… Te es esmu tikai ārsts, bet ne burvis, kā mani tautā pa laikam mēdz saukt. Es atkārtoju, Aloīzes kundze, ārsts var būt drošs par to, ka slimnieks iz­dzīvos.

— Piedodiet, Notrdama kungs, — Aloīze skumji sacīja, — jūs teicāt, ka varat galvot par izārstēšanos no slimības, bet ne no kaislības.

— No kaislības! Bet man gan šķiet, — Nostradamuss pasmaidīja, — ka tā nav tik bezcerīga kaislība, spriežot pēc jauniņās kalponītes bie­žajiem jautājumiem par viņa veselību.

— Tieši otrādi! — Aloīze iesaucās.

— Pietiek, pietiek, Aloīzes kundze! Kas ir bāgāts, jauns, drosmīgs un mīļš no vaiga kā vikonts, tam nenāksies ilgi mocīties neatbildētas mī­lestības dēļ. Dāmām reizēm patīk vilkt garumā, tas ir viss.

— Bet iedomājieties, ka lieta ir pavisam citāda. Sakiet, ja tad, kad slimnieks atgriezīsies dzīvē, pirmā un vienīgā doma tam būs — mana mīļotā ir zaudēta uz neatgriešanos, kas tad notiks?

— O, cerēsim, ka jūsu pieņēmums, Aloīzes kundze, ir maldīgs. Tas būtu šausmīgi. Cik es varu spriest pēc ārējām pazīmēm, jūsu saimnieks, Aloīzes kundze, nav vieglprātīgs cilvēks.

Viņa stiprā un stingrā griba šajā gadījumā tikai palielinātu briesmas. Sasitusies pret sapņu piepildījuma neiespējamību, varētu iet bojā šī cil­vēka sirds.

— Ak, Dievs! Mans puisēns būs pagalam!

— Viņam draud vismaz atkārtots smadzeņu iekaisums, — Nostra­damuss turpināja. — Bet vienmēr taču cilvēkam var dot cerības kripa­tiņu. Kaut attāls, kaut neskaidrs cerības stars viņam būtu glābiņš.

— Tad jau viņu var glābt, — Aloīze drūmi teica. — Es lauzīšu zvē­restu, bet izglābšu viņu. Pateicos jums, Notrdama kungs.

Pagāja nedēļa un Gabriels bija jau ceļā uz izveseļošanos, lai gan gluži vesels nebija. Viņa skatiens, vēl izklaidīgs un bezjēdzīgs, tomēr varēja atšķirt sejas un priekšmetus. Tad slimnieks iemācījās piecelties sēdus bez citu palīdzības, dzert zāles, ko tam izrakstījis Nostradamuss.