Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Gabriels Diānai godbijīgi paklanījās, bet viņa uz to atbildēja ar ne­vērīgu mājienu. Taču Gabriels, sagatavojies uz nevienlīdzīgu kauju starp dedzīgu kaislību un ledainu godkārību, sāka visai mierīgi:

— Hercogien, es saprotu mana lūguma nekaunīgumu un veltīgumu, ar kādu es uzdrīkstos pie jums griezties. Bet reizēm dzīvē gadās tik sva­rīgi un neikdienišķi apstākļi, ka to iespaidā tiek pārkāpti parastie no­teikumi un atmestas parastā pieklājības normas. Un lūk, es tagad stāvu sava likteņa krustcelēs, kundze. Es uzticu jums savu dzīvību, un ja jūs pret mani izturēsieties nežēlīgi, es aiziešu bojā.

De Valantinuā kundze bija sastingusi mēmā nekustībā un no Gabriela nenolaida izbrīnītu un neapmierinātu skatu.

— Jūs, hercogien, zināt, bet iespējams, ka nemaz nezināt, — Gab­riels turpināja, cenšoties nepakļauties šīs tīšās klusēšanas iespaidam, kas viņam laupīja pašpaļāvību, — ka es mīlu de Kastro kundzi, mīlu ar dziļu, kaismīgu un nepārvaramu mīlestību.

Viegls Diānas de Puatjē smīns it kā sacīja: „Bet kas man par da­ļu?"

— Es par šo mīlestību, kas piepilda visu manu sirdi, sāku runāt tā­pēc, lai man būtu iemesls pasacīt, ka es to pielūdzu un dievinu kā debesu dāvanu. Sirds, ko šāda mīlestība ir piemeklējusi, kļūst tīrāka, cēlāka, tu­vāka Dievam…

Diāna de Puatjē mainīja pozu un, acis pievērusi, atlaidās pret krēsla atzveltni.

„Kurp viņš velk ar savu sprediķi?" — viņa domāja.

— Tā jūs redzat, ka mīlestība man ir svētums, — Gabriels turpinā­ja. — Vēl vairāk, manās acīs tā ir visspēcīga. Pat ja būtu dzīvs de Kastro kundzes laulātais vīrs, es mīlētu Diānu un pat nemēģinātu apspiest savā sirdī šīs neuzvaramās jūtas…

Tikai iedomāta mīlestība ir apvaldāma, īsta nepakļaujas nekādām pa­vēlēm un glābiņa no tās nav. Tāpēc arī jūs, kundze, neesat pasargāta no īstas kaislības ielaušanās jūsu dvēselē…

Hercogiene de Valantinuā joprojām klusēja. Tikai izsmējīgs izbrīns spīguļoja tai acīs.

Gabriels runāja ar vēl lielāku degsmi, it kā gribēdams atmaidzināt akmenscieto sirdi.

— Karalis bija sajūsmināts par jusu neparasto skaistumu, jus esat viņa mīlestības aizkustināta, bet vai jūsu sirds tam atbildēja ar tādām pašām jūtām? Diemžēl ne…

Bet reiz jūs ieraudzīja skaists un varonīgs augstmanis. Viņš jūs ie­mīlēja un viņa kaislība atrada atbalsi jūsu sirdī, kura neprata atsaukties karaļa mīlestībai. Patiešām, vai tad tituli iekaro sirdis? Kas jums var trau­cēt vienā jaukā dienā un ar tīru sirdsapziņu izvēlēties padoto nevis viņa pavēlnieku?

Nezinu, kā citi, bet es tik ļoti saprotu patiesu jūtu cēlumu, ka nekādi nespēju vainot Diānu de Puatjē par to, ka viņa mīlēja grāfu de Mont- gomeriju, lai arī viņu mīlēja pats Indriķis II.

Diāna paliecās uz priekšu un plati iepleta savas lielās un skaidrās zaļās acis.

— Jums varbūt ir kādi lietiskie pierādījumi par šo mīlestību? — viņa bažīgi jautāja.

— Man ir tikai mana pārliecība, tiesa, tā nav lietiska, taču ir stin­gra, — Gabriels atsaucās.

— Ak! — viņa sacīja, un tās seja ieguva iepriekšējo augstprātīgo iz­teiksmi. — Tādā gadījumā man nav grūti jums pateikt taisnību. Jā, es mīlēju grāfu de Montgomeriju. Kas būs tālāk?

— Tālāk? — Gabrielam tas bija mokoši sāpīgi, tomēr viņš turpinā­ja: — Jūs mīlējāt Žaku de Montgomeriju, hercogien, un es uzdrošinos izteikt varbūtību, ka jums viņa piemiņa ir dārga joprojām. Jo, ja reiz viņš ir pazudis no zemes virsas, tad tas ir jūsu dēļ.

Un tāpēc viņa piemiņas vārdā es jūs lūdzu, hercogien, atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu, kurš var jums likties ārkārtīgi pārdrošs. Bet es atkārtoju, mana dzīve ir atkarīga no jūsu atbildes, un ja jūs man neat­teiksieties atbildēt, es būšu jūsu ar miesu un dvēseli…

— Diezgan, kungs, — hercogiene teica. — Uzdodiet taču šo jūsu dīvaino jautājumu.

— Atļaujiet man to uzdodot, nokrist jūsu priekšā ceļos, — Gabriels teica, patiešām nolaidās uz viena ceļa un ar drebošu sirdi klusi vaicā­ja: — Hercogien, vai jūs mīlējāt grāfu de Montgomeriju 1538. gadā?

— Iespējams, — Diāna de Puatjē atteica. — Tālāk.

— 1539. gada janvārī grāfs pazuda, bet tā paša gada maijā piedzima nākošā hercogiene de Kastro.

— Nu, un?

— Lūk, te, hercogien, — Gabriels gandrīz nedzirdami turpināja, — tieši te ir noslēpums, kas mani tā nomoka. Es jūs lūdzu, atklājiet to man. Jo no tā ir atkarīgs mans liktenis un, ticiet man, noslēpums paliks manā sirdī, ja jūs atļausieties man to atklāt. Es zvēru pie šī krucifiksa — man varēs atņemt dzīvību, bet ne jūsu noslēpumu. Pie tam jus varat jebkurā brīdī no tā atteikties, jo jums ticēs vairāk nekā man… Hercogien! Kas ir Diānas de Kastro tēvs? Vai patiešām grāfs de Montgomerijs?

— Ha, ha! — Diāna nicinoši iesmējās. — Patiešām drosmīgs jau­tājums! Un jūs pareizi darījāt, sākdams ar tik plašu ievadu. Bet, mīļais, nomierinieties, es uz jums neesmu dusmīga. Jūs patiešām esat mani ie­interesējis ar savu mīklu, un tā joprojām mani interesē. Jo kas tad jums par daļu, d'Eksmesa kungs, vai Angulemas hercogiene ir grāfa vai karaļa meita?

Karalis skaitās viņas tēvs, ar to lai jūsu godkāre ir apmierināta, ja jūs esat godkārīgs. Kāpēc šī bezmērķīgā rakņāšanās pagātnē? Vai jums tam ir kāds iemesls?

— Jā, hercogien, man ir iemesls, bet es lūdzu jūs nevaicāt man par to, — Gabriels teica.

— Ak tā! — Diāna iesaucās. — Manus noslēpumus jūs gribat zināt, bet atklāt savus — ne. Labs darījums, neko teikt.

Gabriels piegāja pie ozolkoka paneļa aiz Diānas krēsla un noņēma no sienas ziloņkaula krucifiksu.

— Vai jūs varat zvērēt pie mūžīgās dzīvošanas, hercogien, ka klu­sēsiet par to, ko es jums tūlīt pateikšu, un nekad manu paziņojumu neiz­mantosiet ļaunprātīgi?

— Ir nu gan zvērests? — Diāna nobrīnījās.

— Jā, es zinu, ka jūs esat īsta katoliete, un ja jūs zvērēsiet pie krusta, es jums noticēšu.

— Bet ja es atteikšos zvērēt?

— Tad es klusēšu.

— Ziniet, jaunekli, jūs mani esat pārsteidzoši ieintriģējis. Noslēpums, kurā jūs tik traģiskā veidā esat sevi ietinis, manī rada sievišķīgu ziņkārību un, jāatzīst, aizrauj mani.

Bet es jūs brīdinu, ja es zvērēšu, tad tikai tādēļ, lai jūs labāk saprastu. Zvērēšu tīras ziņkāres dēļ, tas man jāatzīst!

— Arī es vados tikai no vēlēšanās uzzināt noslēpumu, bet mana ziņ­kārība līdzīga tai, kādu izjūt notiesātais, gaidīdams savu nāves spriedumu. Kā redzat, ļoti rūgta ziņkārība. Vai jūs esat gatava zvērēt?

— Sakiet, es atkārtošu tos jūsu zvēresta vārdus.

Un Diāna patiešām runāja līdzi Gabrielam:

„Pie miesas augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvošanas es zvēru nekam visā pasaulē neatklāt noslēpumu, kurš man tiks uzticēts, nekad neizman­tot to ļaunos nolūkos un visos gadījumos rīkoties tā, it kā es to nekad neesmu zinājusi un nezinu."

— Nu, hercogien, — Gabriels sacīja, — pateicos jums par pirmo labvēlības pierādījumu. Tagad jums visu paskaidros divi vārdi — es esmu Gabriels de Montgomerijs un Žaks de Montgomerijs ir mans tēvs.

— Jūsu tēvs! — Diāna pārsteigumā iesaucās.

— Tāpēc, — Gabriels turpināja, — ja Diāna de Kastro ir grāfa mei­ta, es mīlu savu māsu.

— Nu es sapratu… — Diāna de Puatjē novilka, mazliet atguvusies no nupat dzirdētā.