Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Monsenjor, Diāna de Kastro piedzima 1539. gada maijā. Jūsu tēvs, grāfs Žaks de Montgomerijs, pazuda tā paša gada janvāri, un ziniet, par ko apvainoja jūsu tēvu? Par to, ka viņš ir Diānas de Puatjē miļākais un ka viņa dod priekšroku jūsu tēvam, nevis troņmantniekam, tagadējam Francijas karalim. Tagad pievērsiet uzmanību datumiem, monsenjor.

— Debesis un elle! — Gabriels iesaucās. — Bet pagaidi, pagaidi… Lai ari mans tēvs tika apvainots, bet kā var secināt, ka šie apvainojumi bijuši patiesi? Diāna piedzima piecus mēnešus pēc mana tēva nāves, bet kā var zināt, ka viņa nav karaļa meita? Viņš taču to mii kā paša meitu?

— Karalis var kļūdīties gluži tāpat, kā varu kļūdīties es. Ievērojiet, es nesacīju, ka Diāna ir jūsu māsa. Bet tas ir ļoti iespējams. Mans pie­nākums, mans smagais pienākums lika jums to paziņot. Vai tad tā nav? Citādi taču jūs no viņas nemūžam neatteiktos!

— Bet tādas šaubas ir tūkstoškārt šausmīgākas par pašu nelaimi! — Gabriels iesaucās. — Kas to noskaidros, ak Dievs!

— Noslēpumu zināja tikai divi cilvēki, monsenjor, — Aloīze sacīja, — un tikai šie divi jums varētu atbildēt — jūsu tēvs un de Valantinuā kun­dze… Bet es domāju, ka viņa nekad neatzīsies, ka ir piekrāpusi karali un ka viņas meita nav viņa meita…

— Jā, un pat ja es mīlu ne sava tēva meitu, tad viņa slepkavas meitu! Jo par mana tēva nāvi atbildība jāuzņemas viņam, karalim Indriķim II. Tā ir, Aloīze?

— Dievs vien to zin, mans bērns…

— Visur tikai haoss, tumsa, šaubas un šausmas! — Gabriels novai­dējās. — Es sajukšu prātā, audžumāt! Nē, nē, — tūdaļ jaunais cilvēks iesaucās, — es negribu pārvērsties par neprāti! Vispirms es mēģināšu uzzināt patiesību, lai ko tas man maksātu. Es iešu pie hercogienes de Valantinuā, es lūgšos, lai viņa man atklāj noslēpumu, ko es glabāšu dziļi jo dziļi. Viņa taču ir krietna katoliete, un es panākšu, ka viņa ar zvērestu apliecinās savu vārdu patiesumu…

Es iešu pie Katrīnas Mediči, varbūt viņa kaut ko zin… Es iešu pie Diānas un ieklausīšos, ko man teiks mana sirds. Bet ja es zinātu, kur meklējams mana tēva kaps, es ietu pie tā un lūgtu viņu ar tādu spēku, ka viņš uzceltos no miroņiem un atbildētu man!

— Mans nabaga mīļais puisēn! — Aloīze nočukstēja. — Kāda dros­me, kāda varonība pat pēc tik briesmīga trieciena!

— Es ķeršos pie lietas nekavējoties, — Gabriels teica, drudžainas vēlēšanās darboties pārņemts. — Pašlaik ir četri pēcpusdienā. Pēc pus­stundas es būšu pie hercogienes de Valantinuā, vēl pēc stundas — pie karalienes, sešos — pie savas Diānas, un kad es vakarā atgriezīšos, Alo­īze, man jau būs pavēries mana likteņa drūmais priekškars. Līdz vaka­ram!

— Vai es jums varu kaut kā palīdzēt? — Aloīze vaicāja.

— Tu vari par mani lūgt Dievu, Aloīze!

— Jā, par jums un par Diānu, jūsu gaišība.

— Un par karali arī, — Gabriels drūmi piebilda un strauji izgāja ārā.

Konetabls de Monmoransī vēl joprojām atradās pie Diānas de Puatjē.

— Galu galā, viņa taču ir jūsu meita, velns lai parauj, — valdonīgi un augstprātīgi viņš sacīja Diānai de Puatjē, — jums ir tās pašas tiesības un tāda pati vara pār viņu kā karalim. Pieprasiet šīs laulības.

— Bet, mans draugs, — Diāna pakļāvīgi atbildēja, — neaizmirstiet, ka līdz šim es esmu viņai veltījusi pārāk maz uzmanības. Kā tad es varu izrādīt savu varu pār viņu? Es neesmu viņu glāstījusi, kā es varu to sist? Mums abām ir diezgan vēsas attiecības, un, neraugoties uz viņas pūlēm tuvināties, mēs turpinām ārkārtīgi reti satikties.

Turklāt viņa ir pratusi radīt uz karali lielu iespaidu, un es patiešām nezinu, kura no mums abām pašlaik ir ietekmīgāka.

Tāpēc, mans draugs, ir ļoti grūti izpildīt jūsu prasības, ļoti grūti, lai neteiktu — neiespējami. Atmeties ar roku šīm precībām un aizvietojiet tās ar vēl spožāku partiju. Jūsu dēlam mēs no karaļa palūgsim mazo Margaritu.

— Mans dēls taču vairs nespēlējas ar lellēm, — konetabls iespur­dzās. — Un kā gan manas dzimtas uzplaukumu varētu veicināt meitēns, kas tikko iemācījies runāt?

Tieši otrādi, hercogienei de Kastro, kā jūs nupat pareizi atzīmējāt, ir liels iespaids uz karali, un tāpēc vēlos, lai viņa kļūtu par manu vedeklu.

Dīvaina lieta, sasper jods, cik daudz ir šķēršļu šīm laulībām! Pretēji de Kastro kundzes gribai, par spīti tam sapostajam kapteinītim, pretēji paša karaļa rīkojumam, es vēlos, lai šīs kāzas notiktu! Es to gribu!

— Labi, mans draugs, — Diāna piekrītoši pamāja, — es apsolu iz­darīt iespējamo un neiespējamo, lai jūsu vēlēšanās tiktu izpildīta.

Konetabls kaut ko neapmierināti norūca.

Dīvaini, taču Diānu de Puatjē kaut kas neizskaidrojams vilka pie šī vecā, mūžīgi neapmierinātā tirāna. Jo Ans de Monmoransī nebija ne gudrs, ne spožs. Viņš pelnīti tika dēvēts par sīkstuli. Jau tikai drausmīgie nāvessodi, ar kuriem viņš apspieda Bordo* iedzīvotāju sacelšanos, viņu darīja plaši pazīstamu, un tā bija slikta slava.

Pat ar visu savu drošsirdību viņš neveiksmīgi cīnījās tajās kaujās, ku­rās tam nācās piedalīties. Pie Ravennas, kur tika izcīnīta uzvara, viņš vēl nebija komandieris un ne ar ko neatšķīrās no visiem pārējiem. Pie Biko- kas, vadīdams šveiciešu pulku, viņš ļāva iznīcināt gandrīz visus savus ka­ravīrus, bet Pāvijā viņu saņēma gūstā. Ar to arī viņa karavadoņa gaitas bija galā.

Ja Indriķis II, protams, Diānas de Puatjē ietekmē, neizrādītu viņam tik lielu labvēlību, de Monmoransī būtu palicis ēnā gan Karaļa padomē, gan karaspēkā. Tomēr, neskatoties ne uz ko, Diāna uzticīgi rūpējās par viņu un visos jautājumos viņam pakļāvās.

Šajā brīdī atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm, parādījās pāži un ziņoja, ka vikonts d'Eksmess ļoti vēlas, lai tam izrāda laipnību un pieņem kādā ļoti svarīgā jautājumā.

— Tas mīlētājs! — konetabls iesaucās. — Kas viņam no jums va­jadzīgs, Diāna? Vai tikai viņš nav nācis lūgt jūsu meitas roku?

— Man pieņemt viņu? — Diāna padevīgi vaicāja.

— Protams, šī vizīte mums var būt noderīga. Bet lai viņš mazliet pagaida, kamēr mēs vienosimies.

Pāžs aizgāja.

1548. gadā Bordo uzliesmoja tautas sacelšanās sakarā ar jauno no­dokļu ieviešanu.

— Ja pie jums atnācis vikonts d'Eksmess, — konetabls teica, — tas nozīmē, ka radušās kādas neparedzētas grūtības. Stāvoklis viņam droši vien šķiet izmisīgs, citādi viņš nekad nebūtu pie jums nācis.

Klausieties uzmanīgi, ja jūs precīzi izpildīsiet manus norādījumus, var gadīties, ka jums pie karaļa nemaz nebūs jāgriežas.

Diāna, lai ko jums vikonts lūgtu, sakiet viņam „nē". Ja viņš lūgs parādīt ceļu, sūtiet viņu pretējā virzienā, ja gribēs no jums dzirdēt apgal­vojumu, noliedziet visu. Izturieties pret viņu augstprātīgi, nevērīgi, vārdu sakot — slikti… Jūs mani sapratāt, Diāna? Izpildīsiet to, ko es jums sa­cīju?

— Viss būs izdarīts tā kā jūs teicāt, konetabl.

— Ceru, ka tad mūsu kavalieris tiks izsists no sliedēm. Nabadziņš! Metas tieši rīklē… — viņš gribēja sacīt „vilcenei", bet apdomājās un tei­ca, — vilkiem. Es jums viņu atstāju un gaidu no jums ziņojumu, kā nori­tēja saruna ar skaisto pretendentu. Līdz vakaram!

Viņš noskūpstīja Diānu uz pieres un aizgāja. Citās durvīs parādījās vikonts d'Eksmess pāža pavadībā.