Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Hm… Tas ož pēc karātavām, — konetabls sacīja.

— Nostradamuss* tikai acis uzmetot, kad es reiz gāju tam garām pa ielu, pēc mana ģīmja varēja pateikt, ka beigšu savu dzīvi starp zemi un debesīm. Es ar savu likteni esmu samierinājies, bet tā ir milzīga priekš­rocība.

Cilvēks, kam nolemts dzīvi beigt karātavās, nebaidās ne no kā, pat no cilpas. Iesākumam es izlikos par vikonta d'Eksmesa ieročnesēju. Nu bet jūs, vai jūs zināt, vai jūs vismaz nojaušat, kas ir šis vikonts?

— Protams, ka zinu — kaislīgs Gīzu piekritējs.

— Vēl sliktāk, viņš ir de Kastro kundzes laimīgais izredzētais.

— Ko tu pļāpā, un kā tu to vispār zini?

— Es jums teicu, ka viņš no manis neko neslēpj. Es esmu tas, kas bieži nesu zīmītes viņa iemīļotajai un nesu atpakaļ atbildes. Man ir brī­nišķīgas attiecības ar šīs dāmas istabeni, bet tā, savukārt, nespēj izprast mana rakstura nepastāvību — reizēm es esmu enerģisks, bet citreiz kaut­rīgs kā mūķene. Vikonts d'Eksmess un hercogiene de Kastro trīsreiz nedēļā satiekas pie karalienes, bet raksta viens otram katru dienu.

Taču, ticat vai ne, viņu mīlestība ir nevainīga. Viņi mīl viens otru, un, cik es saprotu, no bērnu dienām. Laiku pa laikam es ieskatos viņu vēstulēs, un tās ir tik jaukas. Diānas kundze ir greizsirdīga un, varat iedomāties pret ko — pret karalieni! Bet tā taču nav taisnība! Var jau būt, ka karaliene nav vienaldzīga pret Gabrielu…

— Arno, jūs ceļat neslavu karalienei! — konetabls viņu apturēja.

— Bet jūsu smiekli ir pietiekami daiļrunīgi, monsenjor, — Arno tur­pināja. Var būt, es sacīju, ka karaliene nav vienaldzīga, taču Gabriels ir pilnīgi auksts pret karalieni, par to nav nekādu šaubu. Šie divi, Diānas kundze un Gabriels, mīl kā divi balodīši, un viņu mīlestība ir aizkustinoša kā maiga pastorāle. Tas gan, lai Dievs man ir žēlīgs, netraucēja man šos balodīšus nodot par piecdesmit pistoliem. Bet jums jāpiekrīt, monsenjor, es neesmu slikti sācis un godam esmu savu naudu nopelnījis.

— Lai tā būtu, — konetabls sacīja, — bet es tev vēlreiz vaicāju, no kurienes tev nāk šīs ziņas?

Mišels Nostrdams jeb Nostradamuss (1503-1566) — ievērojams franču ārsts un astrologs. Publicējis vairākus simtus pareģojumu četrrindēs (vienā no tiem paredzēja pasaules galu 1886. gadā).

— Ak, monsenjor, piedodiet, bet tas ir mans noslēpums. Ja gribēsiet, jūs to varēsiet atklāt, bet es vēl pagaidām to jums neizpaudīšu. Starp citu, mani paņēmieni jums neko nenozīmē, jums svarīgs ir galarezultāts. Jūsu galvenais mērķis — būt lietas kursā par plāniem un rīcību, kas var jums kaitēt, un man šķiet, ka mans šodienas ziņojums nav gluži bez no­zīmes.

— Protams. Taču ir jāturpina sekot tam nolādētajam vikontam.

— Darīšu to, monsenjor. Esmu jums tik pat uzticams, kā saviem neti­kumiem. Jūs man piegādāsiet pistolus, es jums ziņas, un mēs būsim viens ar otru apmierināti. Kāds nāk… Sieviete! Sasodīts! .Man ir tas gods at­gadīties, monsenjor.

— Kas tur nāk? — konetabls samiedza savas tuvredzīgās acis.

— Ak, tā ir pati hercogiene de Kastro! Viņa droši vien iet pie ka­raļa. Nedrīkst pieļaut, ka viņa mūs ierauga kopā. Es pazūdu…

Viņš ātri aizgāja.

Bet konetabls, mirkli šaubījies, nolēma pats pārliecināties par Arno vārdu patiesīgumu un devās Angulemas hercogienei pretī.

— Jūs ejat uz viņa majestātes kabinetu, hercogien? — viņš tai jau­tāja.

— Jā, konetabla kungs.

— Baidos, ka karalis nebūs labā omā, lai ar jums tērzētu, — Mon­moransī turpināja, norūpējies par šīs sarunas iespējamiem rezultātiem. — Tikko saņemtās jaunās ziņas…

— Tās jau šo brīdi dara īpaši piemērotu man.

— Bet man nepiemērotu. Jūs taču pret mums izturaties ļoti naidīgi.

— Konetabla kungs, ne uz vienu es neturu ļaunu prātu.

— Neturat? Vai jūs patiesi esat spējīga tikai mīlēt? — Ans de Mon­moransī pavaicāja tik daudznozīmīgi, ka Diāna nosarka un nodūra acis. — Un vai šī mīlestība nebija tā, kas liek jums tik ilgi pretoties karaļa gribai un mana dēla pūliņiem?

Diāna apjukusi neko neatbildēja.

„Arno nav melojis, — konetabls nodomāja, — viņa mīl šo skaisto hercoga de Gīza triumfa vēstnesi."

— Konetabla kungs, — beidzot Diāna teica, — man pienākums ir pakļauties viņa majestātei, taču man ir tiesības vērsties ar lūgumiem pie sava tēva.

— Tātad, — konetabls secināja, — jūs tomēr iesiet pie karaļa.

— Jā, iešu.

— Labi! Tad es iešu pie Valantinuā kundzes.

— Kā vēlaties, kungs.

Viņi paklanījās viens otram un aizgāja katrs uz savu pusi.

XIII

Augstākā svētlaime

— Lūk kas, Martēn, — tajā pašā dienā un gandrīz tajā pašā stundā Gabriels sacīja savam ieročnesējam, — man ir jāiet apgaitā, es būšu atpa­kaļ tikai pēc divām stundām.

Bet jūs, Martēn, pēc stundas esiet parastajā vietā un gaidiet vēstuli, svarīgu vēstuli, kuru jums, kā parasti, nodos Žasenta. Atnesiet man to nekavējoties. Sapratāt?

— Sapratu, monsenjor, bet man ir viens lūgums.

— Es klausos.

— Dodiet man līdz vienu gvardu par pavadoni, es jūs ļoti lūdzu.

— Gvardu par pavadoni? Kāds neprāts? No kā tev bail?

— No sevis paša, monsenjor, — Martēns sacīja žēlabainā balsī. — Laikam es šovakar atkal esmu nogāzis podus. Līdz šim nekad es neesmu bijis ne dzērājs, ne spēlmanis, ne kauslis. Bet tagad es to visu daru! Vai jūs tam varat ticēt, es esmu bijis tik zemisks, ka šonakt esmu mēģinājis nolaupīt sievieti! Jā, nolaupīt! Par nelaimi, vai, pareizāk sakot, par laimi, es tiku aizturēts, un ja nebūtu mana vārda un jūsu autoritātes, man nāk­tos pārlaist nakti cietumā.

— Kā tad tā, Martēn? Vai tu to nosapņoji, vai patiesi tev bija uz­nācis prāta aptumsums?

— Nosapņoju? Lūdzu, te būs protokols. Jā, bija tāds laiks, kad es domāju, kā visi šie nekrietnie darbi bijuši tikai ļauns murgs vai arī velns jokodamies pieņēmis manu izskatu. Tomēr jūs pirmais mani pārliecinājāt, ka tas nevar būt. Un savu dubultnieku es vairs neesmu sastapis.

Ari mans garīdznieks sacīja, ka velns tas nevarot būt. Un tagad visu likumu pārkāpējs, noziedznieks un nelietis esmu es — vismaz visi mani cenšas par to pārliecināt. Nu ko, es jau ticu arī… Tikai jums vienam es uzdrošinos pateikt, ka es esmu apsēsts, ka reizēm manī iemājo sātans…

— Nē, taču, mans nabaga Martēn, — Gabriels smiedamies atbildē­ja, — es manu, ka tu vienkārši kopš zināma laika esi sācis pavairāk dzert un tad tev acu priekšā viss dubultojas.

— Bet es taču dzeru tikai ūdeni, monsenjor, tikai to! Ja nu vienīgi Sēnas ūdens man iesita galvā.

— Nu, bet tovakar, kad tevi piedzērušu atnesa mājās.

— Mans Dievs, es taču tovakar mierīgi likos gulēt un no rīta tik pat mierīgs pamodos. Tikai no jums es uzzināju par to, kā esmu pavadījis nakti. Tas pats atkārtojās tajā naktī, kad es ievainoju lielisko sardzes vīru… Tas pats bija arī vakarvakarā, kad es sarīkoju to nejēdzīgo no­laupīšanu!

Bet Zeroms pēc mana lūguma mani ieslēdz uz nakti, un slēģus es nostiprinu ar trīskāršu ķēdi! Un tomēr nekas nelīdz. Acīmredzot es nakts vidū ceļos augšā un sāku savus nekrietnos mēnessērdzīgā nedarbus. Pa­modies es vaicāju sev: „Ko gan es šonakt esmu pastrādājis?"

Iznāku laukā, no jums vai no sargu ziņojumiem dabūju zināt un tūlīt eju atvieglot savu sirdi grēksūdzē. Bet garīdznieks manu daudzo grēku dēļ jau atsakās man tos atlaist.