Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Un tad viņa izgaisa trokšņainajā pūlī. Gabriels arī steidzās pazust nemanīts, lai, paklausot solījumam, nesatiktu karalieni… Viņš iznāca no Luvras dziļā pārliecībā, ka Antuāns de Bajifs ir liels dramaturgs un ka vēl nekad viņš nav bijis teātra izrādē, kas viņam būtu sagādājusi tik daudz prieka.

Priekštelpā pie viņa pienāca Martēns, lepni grozoties jaunajā tērpā.

— Nu kā, vai satikāt Angulemas hercogieni, monsenjor? — ieroč­nesējs vaicāja savam kungam, izejot uz ielas.

— Satiku, — Gabriels izklaidīgi atbildēja.

— Un kā tad ir, Angulemas hercogiene joprojām mīl vikonta kun­gu? — Martēns turpināja, redzot Gabrielu labā omā.

— Kas tev to teica? — Gabriels iesaucās. — Kur tu rāvi, ka de Kastro kundze mīl mani vai ka es mīlu de Kastro kundzi? Ne vārda vairs par to!

— Labi, — Martēns nomurmināja. — Monsenjoru mīl gan, citādi viņš nepūstu tik smagi un nekliegtu uz mani… Arī monsenjors pats ir iemīlējies, citādi būtu pamanījis manu jauno tērpu!

— Ko tu tur runā par tērpu? Patiešām, tev ir jaunas drēbes mugurā, agrāk es tādas neredzēju.

— Nebija gan, monsenjor, es tās šodien nopirku, lai parādītu savam kungam godu. Es pat samaksāju skaidrā naudā.

— Labi, ja tu esi iztērējies manis dēļ, es segšu tavus izdevumus.

— Ak, cik jūs esat augstsirdīgs! Tomēr monsenjors grib savu noslē­pumu neatklāt, bet pats dod man vēl vienu pierādījumu tam, ka viņš mīl un tiek mīlēts. Tik viegli šķiras no naudas tikai iemīlējies…

— Lai tā būtu, bet apklusti taču, Martēn!

— Nododu jūs, monsenjor, jūsu sapņiem.

Gabriels patiesi tā aizsapņojās, ka, atgriezies mājās, sajuta lielu vē­lēšanos dalīties savā sajūsmā. Viņš tajā pašā vakarā aizrakstīja Aloīzei:

„Mana dārgā Aloīze, Diāna mani mīl! Bet nē, ne jau ar to man vajadzēja sākt. Mana labā Aloīze, brauc šurp pie manis, pēc sešu gadu atšķirtības es vēlos ātrāk apskaut tevi. Nu es stingri stāvu uz savām kā­jām. Esmu karaļa gvardes kapteinis, bet tas ir ļoti cienījams amats. Tas man palīdzēs atgūt manu senču vārda labo slavu. Arī tu man esi va­jadzīga šī paša iemesla dēļ, Aloīze. Un esi nepieciešama arī tāpēc, ka es esmu laimīgs, jo mani mīl Diāna, jā, jā, tā pati Diāna, manas bērnības draudzene, kas nav aizmirsusi savu labo Aloizi, lai arī par tēvu sauc pašu karali. Klausies, Aloīze — karaļa un hercogienes de Valantinuā meita, hercoga de Kastro atraitne nekad nav aizmirsusi un no visas sirds vien­mēr ir mīlējusi savu promesošo draugu no Vimutjē. Viņa pati man atzi­nās pirms stundas, un viņas saldā balss vēl atbalsojas manā sirdī. Brauc šurp, Aloīze! Patiešām, es esmu tik laimīgs, ka nespēju vairs paciest vien­tulību.

7. jūnijā Karaliskā padome bija sanākusi pilnā sastāvā. Indriķim II un prinčiem blakus sēdēja konetabls Ans de Monmoransī, Lotringas kar­dināls un viņa brālis Kārlis de Gīzs, Reimsas arhibīskaps, kanclers Olivjē de L'Akvils, prezidents Bertrāns, grāfs Sedans, grāfs Imērs un grāfs de Sentandrē ar dēlu.

Vikonts d'Eksmess, būdams gvardes kapteinis, stāvēja pie durvīm ar zobenu rokā.

Kā parasti, sēdes būtība bija savdabīgā godkārīgā Gīzu un Monmo­ransī sacensībā, kas savā starpā naidojās un ko šoreiz pārstāvēja kardināls un konetabls personīgi.

— Valdniek, — Lotringas kardināls sacīja, — briesmas ir lielas, ie­naidnieks jau ir tuvu. Flandrijā pulcējas liels karapulks, un jau rīt Filips II var iebrukt mūsu teritorijā, bet Anglijas Marija mums var pieteikt ka­ru. Valdniek, jums vajadzīgs bezbailīgs karavadonis, jauns un drosmīgs, kas spētu rīkoties noteikti un kura vārdu dzirdot vien, jau spānis būtu šausmās.

— Piemēram, tas varētu būt jūsu brāļa, de Gīza vārds, vai ne? — Monmoransī ironiski piebilda.

— Jā, jums taisnība, — kardināls atcirta, tas ir Mecas, Rentī un Valencas iekarotāja vārds. Jūsu majestāte, tieši hercogu de Gīzu ir pēc iespējas ātrāk jāsauc atpakaļ no Itālijas. Tur viņa armija kļūst par nekam nevajadzīgu slogu, jo nācies pārtraukt Čivitellas aplenkumu naudas trū­kuma dēļ. Šeit viņš būtu labs pretinieks varbūtējiem iebrucējiem.

Karalis pagriezās pret konetablu, it kā gribēdams tam sacīt — vārds jums.

— Jūsu majestāte, — de Monmoransī kungs ierunājās, — sauciet karaspēku mājās, jo tā varonīgā Itālijas iekarošana, kā jau es brīdināju, beidzās visai smieklīgi. Bet kādam nolūkam tas ir jāatsauc?

Uz Nīderlandes robežām viss ir mierīgi, Filips II neuzdrošinās neko uzsākt, Anglijas Marija klusē. No jums ir atkarīga pamiera atjaunošana vai arī miera slēgšanas noteikumi.

Jums ir vajadzīgs nevis karavadonis, kas drāžas pa galvu, pa kaklu, bet pieredzējis un apdomīgs ministrs, kurš nav godkāres apžilbināts savas jaunības muļķības dēļ. Tāds, kurš spēj panākt Francijas cienīgu stipru mieru.

— Vajadzīgs tāds ministrs kā, piemēram, pats konetabla kungs, — indīgi piebilda Lotringas kardināls.

— Jā, tāds kā es! — Ans de Monmoransī augstprātīgi iesaucās. — Es atklāti iesaku karalim neuztraukties kaut kāda kara dēļ, kurš sāksies tikai tajā gadījumā, ja karalis pats vēlēsies karot. Iekšējās lietas, finanšu stāvoklis, reliģijas intereses ir pelnījušas daudz lielāku uzmanību. Domā­jošs diplomāts mums pašlaik ir vajadzīgs simtreiz vairāk nekā visener­ģiskākais karavadonis.

— Un vēlas saņemt simtreiz lielāku karaļa labvēlību, vai ne? — Lot­ringas kardināls nošņāca.

— Svētais tēvs pabeidza manu domu, — Monmoransī aukstasinīgi turpināja, — un ja jau jūs pieskārāties šim jautājumam, es uzdrošināšos viņa majestātei lūgt pierādījumu tam, ka viņš atbalsta manus mieru mīlo­šos centienus.

— Kas tas par pierādījumu? — karalis nopūtās.

— Valdniek, es jums lūdzu atklāti paziņot par to godu, ko jūs esat parādījis manai dzimtai — par piekrišanu salaulāt manu dēlu ar Angu­lemas hercogieni.

Man ir nepieciešams oficiāls apstiprinājums un svinīgs solījums, lai es nešaubīgi varu turpināt savu iesākto politiku, nemocīdamies ar savu draugu šaubām un ienaidnieku izlēcienu.

Šī drosmīgā uzstāšanās tika uzņemta ar dalītām jūtām — vai nu ar piekrišanas vai sašutuma izsaucieniem atkarībā no tā vai cita Senāta lo­cekļa simpātijām un tieksmēm.

Gabriels nodrebēja un kļuva bālāks, bet tūlīt atguvās, kad Lotringas kardināls enerģiski atbildēja:

— Cik es zinu, svētā tēva bulla, kas šķirtu Fransuā Monmoransī un Žannas de Fjēnas laulību, vēl nav saņemta un varbūt nemaz arī netiks saņemta.

— Tad būs jāiztiek bez tās, — konetabls sacīja. — Ar ediktu var pasludināt slepenas laulības par spēkā neesošām.

— Protams, var darīt arī tā, — karalis atsaucās, vājā rakstura un vienaldzības dēļ gandrīz jau gatavs piekāpties konetabla neatlaidībai.

Gabriels bija spiests atbalstīties uz zobena, lai novaldītu satrauku­mu.

Konetabla acis iemirdzējās priekā. Miera kārts, kuru viņš nekaunīgi bija izspēlējis, acīmredzot, nesa uzvaru.

Taču tajā brīdī pagalmā ieskanējās taures. Spēlēja kādu nepazīsta­mu motīvu. Karaliskās padomes locekļi apmainījās ar neizpratnes pilniem skatieniem. Gandrīz tajā pašā brīdī telpā ienāca ceremonijmeistars un, dziļi paklanīdamies, ziņoja:

— Sers Edvards Flemings, Anglijas galma ziņnesis un ceremonij - meistars. Lūdz atļauju stāties jūsu majestātes priekšā.