Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Gabrielu pēkšņi pārņēma neapvaldāma vēlēšanās ieraudzīt šo cilvēku. Sirds tam sāka dauzīties. Viņš bija apciemojis simt ieslodzīto, jūtot vien parasto līdzcietību, bet šis vilka viņu pie sevis, uztrauca Gabrielu vairāk nekā visi citi…

Satraukums žņaudza tam ciet elpu, kad viņš iedomājās šo dzīvi ka­pā.

— Iesim uz 21. kameru, — viņš sacīja komandantam, balsij nodrebot.

Viņi nokāpa vairākus stāvus uz leju pa netīrām un mitrām kāpnēm,

gāja zem velvēm, kas atgādināja Dantes elles lokus.

Beidzot komandants apstājās dzelzs durvju priekšā.

— Šeit, — viņš teica. — Es neredzu sargu, viņš laikam ir iekšā. Bet man ir otra atslēga. Iesim.

Viņš atslēdza durvis, un viņi iegāja.

Gabriels ieraudzīja drausmīgu ainu, kādu var redzēt tikai drudža murgos.

Akmens sienas, melnas, appelējušas un smirdošas, jo šis drūmais ka­zemāts atradās zemāk par Sēnas līmeni un lielu plūdu laikā pa pusei bija zem ūdens. Pa alas sienām rāpoja mitrenes. Ledaini aukstajā gaisā nebija ne skaņas, izņemot vienmērīgo ūdens pilēšanu no griestiem uz grīdas.

Klusāk par ūdenslāsēm, nekustīgāk par lēnajām mitrenēm šeit dzīvoja divas cilvēkveidīgas būtnes, no kurām viena sargāja otru. Abas drūmas uir mēmas.

Uzraugs bija milzīga auguma vīrs ar mironīgu sejaskrāsu un bezjē­dzīgu skatienu. Viņš stāvēja ēnā un truli blenza uz sirmu veci ar garu baltu bārdu. Tas arī bija tas noslēpumanais cietumnieks.

Viņš gulēja uz salmiem cietuma kaktā, rokas un kājas tam saistīja ķēdes, kas bija iestiprinātas sienā. Kad viņi ienāca, šķita, ka vecis ir aiz­midzis. To varēja noturēt par mirušu vai par akmens tēlu.

Bet pēkšņi viņš piecēlās sēdus, atvēra acis un ar skatienu ieurbās Gabrielā.

Viņam bija aizliegts runāt, taču daudz izteica šis biedējošais un pie­velkošais acu skats. Tas Gabrielu apbūra.

Komandants ar uzraugu apskatīja visus kazemāta kaktus. Bet Gab­riels sastinga uz vietas, liesmojošo acu savaldzināts. Viņš nevarēja no tā atrauties, un tajā pašā laikā Gabrielā tas uzjundīja veselu straumi dīvainu, vārdos neizsakāmu domu.

Arī ieslodzītajā, šķiet, radās emocijas pret pēkšņo apmeklētāju, un vienu brīdi pat viņš sakustējās un pavēra lūpas, kā gribēdams kaut ko sacīt…

Bet komandants pagriezās, un sirmgalvis laikus atcerējās cietuma no­teikumus. Viņš neko nepateica, bet viņa mute savilkās rūgtā smīnā. Pēc tam viņš atkal aizvēra plakstus un ieslīga savā sākotnējā akmens nekustī­gumā.

— Ejam prom! — Gabriels komandantam teica. — Dieva dēļ, iesim, es gribu ieelpot svaiga gaisa malku un redzēt sauli.

Patiesi, miers un, varētu sacīt, dzīvība Gabrielā atgriezās tikai uz ie­las, ļaužu burzmā. Tomēr baismīgā aina bija tam iespiedusies dziļi dvē­selē un neatkāpās visu dienu, kamēr viņš domīgs staigāja pa Grēva lau­kumu.

Kāda balss tam čukstēja, ka nelaimīgā cietumnieka liktenis ir cieši saistīts ar viņu pašu un viņa dzīves galvenajiem notikumiem.

Galu galā, liktenīgo priekšnojautu nomocīts, viņš pievakare devās uz Turnelu. Tās dienas turnīri, kuros viņš nevēlējās piedalīties, gāja uz bei­gām.

Gabrielam pūli izdevās saskatīt Diānu, ari viņa to pamanīja, un šī saskatīšanās viņa sirdī izkliedēja skumjas tāpat kā saule kliedē māko­ņus.

Uz brīdi aizmirsis par noslēpumaino ieslodzīto, Gabriels sāka domāt par mīļoto meiteni, ar kuru viņš cerēja tikties vakarā.

Tā bija ierasts jau no Fransuā I laikiem — ne mazāk kā trīs reizes nedēļā karalis, augstmaņi un visas galma dāmas pulcējās karalienes apar­tamentos, lai brīvi, bet reizēm arī vaļīgi apspriestu dienas notikumus. Pēc kopīgajām sarunām parasti raisījās arī attiecības šaurākā lokā.

„Atrodoties tik daudzu skaistuļu vidū, — savā grāmatā rakstīja Bran­toms, — katrs augstmanis vai galminieks varēja tērzēt ar to, kurš tam patika vislabāk."

Bieži tika rīkotas balles un izrādes.

Uz šādu pieņemšanu vakarā bija jāiet arī Gabrielam. Starp citu, viņa priekam piejaucās arī satraukums.

Neskaidras baumas, divdomīgi mājieni par Diānas gaidāmajām kā­zām, dabiski, viņu satrauca.

Kad viņš atkal ieraudzīja Diānu, kad tam šķita, ka viņas acīs ir tas pats maigums, viņu pārņēma prieka vilnis.

Bet šīs uzmācīgās baumas, kurās Diānas de Kastro vārds bija saistīts ar Fransuā de Monmoransī, tik skaļi dunēja tam ausīs, ka viņš sāka do­māt.

Vai patiesi Diāna piekritīs šīm šausmīgajām laulībām?

Vai viņa šo Fransuā mīl?

Vai šīs mokošās šaubas nespēs kliedēt pat viņu satikšanās?

Tāpēc Gabriels nolēma pavaicāt Martenam, kam jau bija vairāki pa­ziņas galmā un kam kā ieročnesējam pienācās zināt vairāk par savu kun­gu.

Šāds vikonta d'Eksmesa lēmums bija pa prātam ari Martēnam, kurš manīja, cik norūpējies ir saimnieks, un uzskatija, ka grēks slēpt savus uztraukumus no krietnā kalpa pēc piecu gadu kopīgām bēdām un prie­kiem. Martēns arī bija nolēmis jautāt Gabrielam, kas nospiež viņa sirdi.

Notikusī saruna atklāja sekojošo — Gabriels noskaidroja, ka Diāna de Kastro nemīl Fransuā Monmoransī, bet Martēns saprata, ka Gabriels Diānu de Kastro mīl.

Šis secinājums tā abus iepriecināja, ka Gabriels ieradās Luvrā stundu pirms karalienes durvju atvēršanās, bet Martēns, lai parādītu godu vi­konta iemīļotajai, nekavējoties devās pie galma skrodera un nopirka tum­šas vadmalas kamzoli un dzeltenas adītas bikses. Samaksājis par visu skaidrā naudā, viņš tūdaļ uzvilka jaunās drēbes, lai vakarā varētu paspī­dēt LuvraS priekštelpā, kur tam būs jāgaida savs kungs.

Skroderis bija gluži apstulbis, pēc pusstundas atkal ieraugot Martēnu, nu jau citā tērpā. Kad viņš izteica savu izbrīnu, Martēns atbildēja uz to, ka vakars esot pavēss un nācās apģērbties siltāk. Taču jaunais kamzolis un bikses viņam tik ļoti patīkot, ka viņš esot atnācis nopirkt vai pasūtt otru tādu pašu drēbju kārtu.

Skroderis velti pūlējās ieskaidrot Martēnam, ka tas radīs iespaidu, it kā viņš vienmēr staigā vienās un tajās pašās drēbēs, un ka labāk pasūtīt dzelteno kamzoli un tumšas bikses, ja jau viņam šīs krāsas ir tik ļoti patikušas. Martēns pastāvēja uz savu, un skroderis sakarā ar to, ka viņam nebija gatavu tādu tērpu, tomēr apsolīja piemeklēt tieši tādas pašas krā­sas audumu.

Pa to laiku nedabīgi garā stunda, kuru Gabriels dabūja nogaidīt savas paradīzes vārtu priekšā, bija pagājusi, un viņam bija iespēja kopā ar ci­tiem viesiem iekļūt karalienes apartamentos.

Pirmajā mirklī Gabriels pamanīja Diānu. Viņa sēdēja blakus Marijai Stjuartei.

Iet viņai uzreiz klāt būtu bijis pārdroši un, šķiet, pārāk nesaprātīgi no svešinieka puses. Gabriels samierinājās ar nepieciešamību sagaidīt lab­vēlīgu brīdi.

Bet pašlaik viņš sarunājās ar bālu, vārgu jaunekli, kas nevilšus atradās viņa tuvumā. Tad, papļāpājis ar Gabrielu par tikpat nenozīmīgām tēmām, kāds šķita pats jaunais cilvēks, viņš Gabrielam vaicāja:

— Ar ko man ir tas gods runāt?

— Es esmu vikonts d'Eksmess, — Gabriels sacīja. — Vai es drīkstu jums uzdot to pašu jautājumu?

Jaunais cilvēks pārsteigts skatījās Gabrielā, bet tad teica:

— Es esmu Fransuā de Monmoransī.

Ja viņš būtu atbildējis „pats velns", Gabriels nebūtu varējis straujāk un ar lielākām šausmām atsprāgt no viņa. Fransuā nebija apveltīts ar sevišķu apķērību, tāpēc nevarēja saprast, kas ir noticis. Taču domāt vi­ņam nepatika, un drīz viņš vairs nelauzīja galvu par šo dīvaino atga­dījumu. Viņš gāja meklēt citus, mierīgākus sarunu biedrus.