Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

— Bet arī mans ģerbonis nav bez vainas, jūsu majestāte…

— Bet jums, mana dārgā, vismaz ir ģerbonis. Turklāt es jums atļau­šos atgādināt, ka Monmoransī, tāpat kā de Kastro dzimtai, ir liels gods atvērt sava nama durvis manai likumīgajai meitai. Bet jūsu Gabriels… Taču runa nav par to. Man svarīgi ir tas, ka viņš sešus gadus nav devis par sevi nekādu ziņu. Varbūt, Diāna, viņš jūs aizmirsis un mīl citu?

— Ak, valdniek, jūs nepazīstat Gabrielu! Viņam ir uzticīga, krietna sirds, un viņa mīlestība zudīs tikai kopā ar viņu pašu.

— Labi, Diāna. Tiešām, būtu brīnums, ja viņš jūs krāptu, jums taisnī­ba, kad jūs to noliedzat. Taču, pēc visa spriežot, šis jaunais cilvēks ir devies karā. Vai tad nevar gadīties, ka viņš ir karā kritis? Mans bērns, es tevi sāpinu. Tu kļūsti bāla, un acis tev pilnas asaru. Jā, redzu, ka tavas jūtas ir dziļas!

Es esmu reti tādas jūtas redzējis un dzīve man izmācījusi uz lielām kaislībām pārāk nepaļauties. Tomēr pret tavu mīlestību es gribu izturēties nopietni. Padomā, manu dūjiņ, cik grūtā situācijā tu mani nostādi ar savu atteikumu un kā dēļ? Bērnības mīlestības dēļ, kuras objekts pat ir beidzis eksistēt, atmiņu dēļ, ēnas dēļ. Ja es apvainošu Monmoransī, ņemdams atpakaļ savu solījumu, viņš būs sašutis un pamatoti, varbūt pat atteiksies no sava amata. Bet tad karalis vairs nebūšu es, bet hercogs de Gīzs.

Saproti, Diāna, no sešiem brāļiem de Gīziem pirmais ir Francijas karaspēka virspavēlnieks, otrs — kardināls, pārvalda visas valsts finan­ses, trešais komandē manas Marseļas galeras, ceturtais sēž Skotijā, bet piektais drīz nomainīs Brisaku Pjemontā.

Tāpēc es, karalis, nevaru rīkoties savā karalistē ne ar vienu karavīru, ne ar vienu ekiju bez viņu piekrišanas. Es ar tevi runāju atklāti, Diāna, es tev skaidroju lietas būtību. Es lūdzu, bet varētu arī pavēlēt.

Man tomēr ir daudz patīkamāk paļauties uz tavu spriedumu. Es gri­bu, lai nevis karalis, bet tēvs panāktu to, lai meita rēķinātos ar viņa vēlmēm. Un es panākšu tavu piekrišanu, tāpēc ka tu man esi laba meita.

Šajās laulībās ir mans glābiņš, Diāna — tās stiprina Monmoransī un vājina Gīzus. Tās līdzsvaro abus svaru kausus, kas kopā ir mana karaļa vara. Gīzi būs mazāk iedomīgi, Monmoransī būs uzticamāks… Tu neko neatbildi, Diāna? Vai tu paliksi kurla sava tēva lūgumam, kurš neko ne­uzspiež, bet tieši otrādi — ņem vērā tavas jūtas un lūdz neatteikt tam pirmo pakalpojumu, kuru tu vari dot par to, ko viņš jau ir darījis un vēl darīs tavas laimes labā? Nu, Diāna? Vai esi ar mieru?

— Valdniek, — Diāna atbildēja, — kad jūs lūdzat, jūs esat tūkstoš­reiz stiprāks nekā tad, kad pavēlat. Es esmu gatava upurēties jūsu in­terešu dēļ, taču ar vienu noteikumu.

— Ar kādu, mans bērns?

— Šis laulības notiks ne agrāk kā pēc trim mēnešiem, bet līdz tam laikam es painteresēšos par Gabrielu pie Aloīzes un arī citur. Ja viņa vairs nav starp dzīvajiem, es to zināšu droši, bet ja viņš būs dzīvs, es satikšos ;ir viņu un parunāšu.

— Es no visas sirds tev piekrītu, — Indriķis nopriecājās, — man jāsaka, ar visu savu bērnišķīgumu tu esi ļoti prātīga. Tātad, tu meklēsi savu Gabrielu, un es tev pat, ja būs vajadzīgs, palīdzēšu. Bet pēc trīs mēnešiem tu salaulāsies ar Fransuā, neatkarīgi no tā, kādi būs tavu mek­lējumu rezultāti, būs tavs draugs dzīvs vai miris.

— Nu es pati vairs nezinu, ko vairāk vēlos — viņa dzīvību vai nāvi.

„Par laimi vai par nelaimi, galma dzīve pielauzīs viņu," — karalis smaidot nodomāja.

Bet skaļi viņš teica:

— Tagad laiks iet uz baznīcu, Diāna. Sniedziet man roku, es pa­vadīšu jūs līdz lielajai galerijai, bet pēc pusdienām es sastapšu jūs sa­censībās un karuselī. Un ja jūs neesat uz mani pārāk dusmīga, esiet tik laipna aplaudēt šodien mana šķēpa cirtieniem turnīrā!

Tajā pašā dienā pēc pusdienas, kad Turnelā svētku sacīkstes ritēja pilnā sparā, Monmoransī Luvrā runāja ar vienu no saviem slepenajiem aģentiem.

Spiegs bija neliela auguma, mazliet uzkumpis, tumšu sejas krāsu, mel­niem matiem, ar melnām acīm, ērgļa degunu, dubultzodu un atkārušos apakšlūpu. Viņš bija ārkārtīgi līdzīgs Martēnam, Gabriela uzticamajam ieročnesējam — tie paši vaibsti, augums un vecums.

— Ko jūs darījāt ar kurjeru, metr Arno? — Monmoransī vaicāja.

— Monsenjor, es viņu iznīcināju. Citādi es nevarēju rīkoties. Bet tas bija naktī, Fontenblo mežā. Par slepkavām noturēs laupītājus. Es esmu piesardzīgs.

— Tomēr, metr Arno, tā ir bīstama lieta, man nemaz nepatīk, ka jūs tik viegli ķeraties pie naža.

— Es neatkāpšos nekādu grūtību priekšā, ja kalpoju jūsu augstībai.

— Tā jau gan ir, bet atcerieties reizi par visām reizēm, metr Arno, ja jūs uzķersieties, es jūs no cilpas nepestīšu laukā, — Monmoransī vēsi un nicīgi noteica.

— Esiet mierīgs, monsenjor, es esmu apdomīgs.

— Paskatīsimies tagad, kas ir vēstulē.

— Lūk, tā ir, monsenjor.

— Atveriet to, tikai nesabojājiet zīmogu, un izlasiet.

Metrs Arno de Tils izņēma no kabatas asu nazi, rūpīgi nogrieza zī­mogu un atvēra vēstuli. Vispirms viņš paskatījās uz parakstu.

— Redziet, monsenjor, es neesmu kļūdījies. Tā tiešām ir vēstule kar­dinālam Gīzam no kardināla Karafas. To man savā muļķībā izpļāpāja nabaga kurjers.

— Lasiet taču, velns lai jūs parauj! — Ans de Monmoransī iebļāvās.

Metrs Arno sāka lasīt:

-„Monsenjor un dārgais mans līdzgaitniek, ziņoju jums tikai par trim svarīgiem jaunumiem. Pirmkārt, pēc jūsu lūguma pāvests pēc iespējas vil­cināsies ar šķiršanās atļaujas došanu un dzenās Fransuā de Monmoransī, kas nupat vakar ir iebraucis Romā, pa dažādām kongregācijām, bet bei­gās viņa lūgums tiks noraidīts."

— Pater noster!* konetabls nomurmināja. — Būtu jel sātans tās sarkanās mantijas nosvilinājis!**

Otrkārt, — Arno turpināja lasīt, — hercogs de Gīzs, jūsu godā­jamais brālis pēc Kampli ieņemšanas aplenca Čivitellu. Taču lai saņemtos viņam nosūtīt cilvēkus un proviantu, ko viņš pieprasa, bet to, starp citu, mums nemaz nav viegli izdarīt, mēs gribētu būt pārliecināti vismaz par

Musu tēvs!

Sarkanās mantijas — kardinālu tērps.

to, ka jūs neatsauksiet viņu uz Flandriju, bet tādas baumas pie mums klīst. Izdariet tā, lai viņš paliek pie mums."

— Advanat rcgnumm tuum * — Monmoransī ņurdēja. — Mēs iz­darīsim pa savam, sasper jods! Mēs rīkosimies… varam aiziet pat tik tālu, ka izsauksim uz Franciju angļus! Turpiniet taču, sasodīts!

— „Treškārt, — spiegs turpināja, — lai jūs, monsenjor, uzmudrinātu un palīdzētu jums jūsu pasākumos, daru jums zināmu, ka drīzumā Parīzē ieradīsies jūsu brāļa sūtnis, vikonts d'Eksmess, kurš Indriķim II pasniegs karogus, kas iegūti Itālijas iekarošanas laikā. Viņš ieradīsies, jādomā, vienlaicīgi ar šo vēstuli. Vikonta klātbūtne un lieliskās trofejas, kuras viņš ved karalim, neapšaubāmi palīdzēs īstenot jūsu plānus."

— Fat voluntas tua!** niknumā iespiedzās Monmoransī. — Mēs godam uzņemsim šo sūtni! Uzticu viņu tev, Arno., Vai tas ir viss? Nekā vairāk tur nav?

— Nekā, monsenjor, tikai sveicieni un paraksts.

— Labi. Kā redzi, tev būs darbiņš.

— Es to tikai gaidu, monsenjor… Vai man nepienāktos neliela sum­miņa, lai es labāk varētu paveikt uzdevumu?