Aleksandrs Dimā - Divas Diānas

Tur viņai tā iepatikās mūķeņu dzīve, ka Diāna lūdza, lai tēvs ļauj tai vēl ilgāk palikt labsirdīgo mūķeņu un draudzeņu sabiedrībā. Nevarēja ne­pildīt tik cildenu vēlēšanos, un Indriķis no klostera izsauca Diānu tikai pirms mēneša, kad Monmoransī, baidoties no Gīzu pieaugošās ietekmes uz valsts lietām, lūdza savam dēlam karaļa un viņa favorītes meitas ro­ku.

Mēneša laikā, ko viņa pavadīja galmā, Diāna strauji iekaroja visu pielūgsmi un cieņu. Jo, kā savā grāmatā par ievērojamām sievietēm rakstīja Pjērs Brantoms*, „…viņa bija ļoti laipna un nevienam nedarīja ļaunu, viņai bija plaša, cēla sirds un smalka, dižena un maiga dvēsele."

Pjērs Brantoms (1535-1614) — rakstnieks, piedalījās karā pret hu­genotiem. Grāmatās «Ievērojamu cilvēku un izcilu karavadoņu dzī­ve" un «Ievērojamu sieviešu dzīve" aprakstīja galma intrigas, karus, fiksējis daudz interesantu faktu par saviem laikabiedriem.

Viņā nebija nekāda naidīguma, nekāda asuma. Reiz, kad kāds viņas klātbūtnē izteicās, ka franču asiņu princesei jābūt varonīgai un ka Diānas kautrīgums pārāk ož pēc klostera, viņa dažu dienu laikā iemācījās jāt ar zirgu un neatpalika ne no viena jātnieka drosmē un prasmē. Kopš tā laika viņa sāka braukt līdzi karalim medībās.

Indriķis arvien vairāk nokļuva jaukās meitenes valdzinājuma ietekmē, kura bez mazākā savtīguma centās viņam izpatikt un uzminēt viņa domas.

Diānai bija ļauts apmeklēt tēvu jebkurā laikā, un viņš vienmēr prie­cājās par viņas ierašanos.

— Es jūs klausos, mana meita, — Indriķis sacīja. — Jau sit vien­padsmit. Laulību ceremonija nozīmēta uz divpadsmitiem. Varu jums veltīt veselu pusstundu, bet par nožēlu, ne vairāk! Minūtes, ko es pavadu jūsu tuvumā, ir labākās manā mūžā.

— Ak, valdniek, jūs esat visžēlīgs tēvs!

— Nē, mans bērns, es tikai jūs ļoti mīlu, un no sirds vēlētos kaut ko darīt jūsu labā. Lai to pierādītu, Diāna, es jums, pirmkārt, paziņoju, ka ir izpildīti divu jūsu lūgumi. Laipnā māsa Monika, kas jūs tā loloja un mīlēja Svēto jaunavu klosterī, tikko ir nozīmēta par klostera priekš­nieci Senkantēnā.

— Cik es jums esmu pateicīga!

— Kas attiecas uz labo Antuānu, jūsu mīļo kalpu Vimutjē, viņam ir piešķirta mūža pensija no karaļa kases. Ļoti žēl, Diāna, ka Angerāna vairs nav starp dzīvajiem. Gribējās karaliski pateikties šim krietnajam vī­ram, kurš tik labi audzinājis mūsu meitu Diānu. Bet jūs viņu zaudējāt, šķiet, pagājušogad, un viņam pat nav pēcnācēju.

— Valdniek, patiesi, jūs esat pārāk laipns!

— Bez tam, Diāna, lūk dokuments, kas apliecina to, ka jūs tagad esat Angulemas hercogiene. Tomēr tas viss nesastāda pat ne ceturto daļu no tā, ko es gribētu jums dot. Es taču manu, ka jūs reizēm esat skumja un domīga. Par to es ar jums gribu runāt, gribu jūs mierināt un kliedēt skumjas. Saki, mans bērns, vai tu patiešām nejūties laimīga?

— Ak, valdniek, vai es varu justies citādi, sajūtot tik lielu jūsu mī­lestību un labvēlību. Es vēlos tikai vienu, lai tagadne, tik pilna prieka, nekad nebeigtos.

— Diāna, — Indriķis nopietni teica, — jūs zināt, ka es jūs izņēmu no klostera, lai izdotu par sievu Fransuā Monmoransī. Tā ir lieliska par­tija, Diāna, un pie tam, neslēpšu, izdevīga karaļa interesēm. Tomēr es jūtu — jums šīs laulības nav pa prātam. Jums vismaz jāpaskaidro man sava atteikuma iemesli. Tas mani apbēdina.

— Es no jums tos neslēpšu, tēvs. Vispirms, — Diāna kautrīgi vil­cinājās, — mani grib pārliecināt, ka Fransuā Monmoransī jau ir precējies, it kā viņš ir slepeni salaulāts ar vienu no karalienes dāmām, ar de Fjēnu.

— Kas ir, tas ir, — karalis atteica, — tomēr slepenas laulības, no­slēgtas bez manas un Monmoransī piekrišanas, nav likumīgas. Ja pāvests dos šķiršanās atļauju, Diāna, jūs nevarēsiet būt prasīgāka par viņu. Tātad, ja tas ir vienīgais iemesls…

— Nē, ir vēl cits, mans tēvs.

— Paklausīsimies, kāds.

— Iebildums ir tāds, tēti, ka… es mīlu citu, — Diāna pateica un, pagalam samulsusi, metās karalim ap kaklu.

— Jūs mīlat, Diāna? — Indriķs brīnījās. — Kā tad to laimīgo sauc?

— Gabriels, mans kungs!

— Gabriels… un tālāk? — karalis pasmaidīja.

— Es nezinu, kā tālāk, tēvs…

— Kā tā, Diāna? Paskaidrojiet, lūdzu!

— Es jums tūlīt visu izstāstīšu. Tā man ir bērnu dienu mīlestība. Mēs ar Gabrielu tikāmies katru dienu. Viņš bija ļoti mīļš, drosmīgs, skaists, izglītots, maigs! Viņš sauca mani par savu mazo sieviņu. Ak, valdniek, nesmejaties, tās bija dziļas un svētas jūtas, pirmās, kas iespiedušās man sirdī!

Un tomēr es ļāvos salaulāt sevi ar hercogu Fernezi, valdniek, un tas tikai tādēļ, ka es neapjēdzu, ko daru. Mani piespieda, bet es paklausīju, kā jau maza meitene. Pēc tam es redzēju, sajutu, sapratu, kā es esmu piekrāpusi Gabrielu. Nabaga Gabriels! Šķiroties no manis, viņš neraudāja, bet kādas ciešanas bija viņam acīs!

Tas viss atdzīvojās manās atmiņās, kad, dzīvodama klostera noslēg­tībā, es atcerējos bērnību. Tā es divreiz pārdzīvoju tās dienas, kas pava­dītas Gabriela tuvumā — īstenībā un sapņos.

Bet atgriezusies šeit, galmā, valdniek, es neatradu nevienu, kurš va­rētu Gabrielam līdzināties… Un tas jau nebūs Fransuā, augstprātīgā Mon­moransī dēls, kas izspiedīs no manas sirds manu maigo un lepno bērnības draugu. Tāpēc tagad, kad es varu atbildēt par savu rīcību, esmu nolēmusi būt Gabrielam uzticīga… līdz tam laikam, kad jūs man, tēvs, atņemsiet brīvību pašai izlemt.

— Vai tu ar viņu esi tikusies pēc aizbraukšanas no Vimutjē, Diāna?

— Diemžēl, tas man nav izdevies, tēvs.

— Bet tu vismaz esi saņēmusi kādu ziņu par viņu?

— Arī nē. Es tikai no Angerāna uzzināju, ka arī viņš ir pametis mūsu ciematu pēc manas aizbraukšanas. Viņš savai audžumātei Aloīzei ir teicis, ka atgriezīsies tikai pēc tam, kad būs kļuvis par slavenu karavīru, un lai viņa par to neuztraucas. Ar šiem vārdiem viņš esot aizbraucis, mans tēvs.

— Un kopš tā laika viņa tuvinieki neko par viņu nav dzirdējuši?

— Tuvinieki? — Diāna atkārtoja. — Es pazinu vienīgi viņa audžu­māti, bet viņa vecākus nekad neredzēju, kad mēs ar Angerānu apcie­mojām viņu Montgomerijā.

— Montgomerijā! — Indriķis iesaucās, nobālis. — Diāna, Diāna! Es ceru, ka viņš nav Montgomerijs? Saki man, Diāna, ka viņš nav Mont­gomerijs!

— Ak nē, valdniek, tad taču viņš dzīvotu pilī, bet viņš dzīvoja savas audžumātes mājā. Bet kāpēc jūs esat tik uztraucies par to, valdniek? Ko jums nodarījuši grāfi Montgomeriji? Vai viņi ir jūsu ienaidnieki? Mūsu pusē par viņiem runāja ar cieņu.

— Patiesi? — karalis nosmējās. — Man viņi neko nav nodarījuši, Diāna, absolūti neko. Taču atgriezīsimies pie tava Gabriela. Tu viņu par Gabrielu nosauci, vai ne?

— Jā…

— Viņam nebija cita vārda?

— Es vismaz cita nezinu. Viņš bija bārenis, tāpat kā es, mēs par viņa tēvu nekad nerunājām.

— Tātad, Diāna, jums nav cita iemesla atteikties no laulībām ar Monmoransī, tikai jūsu senā pieķēršanās tam jaunajam cilvēkam?

— Bet viņš aizņem visu manu sirdi, valdniek.

— Lieliski, Diāna. Es nemēģinātu cīnīties pret jūsu sirdsbalsi, ja jūsu draugs būtu šeit un mēs varētu ar viņu iepazīties un novērtēt viņu. Lai arī, cik es nojaušu, šī cilvēka izcelšanās ir visai šaubīga…