Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

— Man gan nebūtu visai patīkami, — princis teica,—ja es būtu uzzinājis…

—… ko šie kungi te dara, monsieur? Man liekas, ka es jums varu pateikt:

viņi ir ierīkojuši slazdus. Iesim! Jūsu augstībai netrūkst ienaidnieku. Es visur redzu slazdus, un tas nav nekāds brīnums, jo es pavadu pirmo princi troņmantinieku. Turklāt daudziem interesē, lai viņš neko nemantotu.

Pēdējie vārdi Fransuā tā ietekmēja, ka viņš vienā mirklī apņēmās doties atpakaļ: sevī, protams, nozvērējies, ka izdevīgā laikā un vietā šiem pieciem muižniekiem noteikti atmaksās par viņam gatavotajām nepatikšanām.

— Lai notiek, — viņš teica, — iesim atpakaļ uz pili. Tur mēs satiksim Busī, kas būs atgriezies no nolādētajām kāzām. Viņš būs izraisījis varenu ķildu un nogalinājis dažus minjoniešus, vai vismaz rīt no rīta agri nogalinās, un tas mani iepriecina.

— Labi, monsieur, paļausimies uz Busī, — sacīja Orilī. — Es viņam ļoti uzticos — tāpat kā jūsu augstībai.

Tiklīdz viņi bija prom, pieci muižnieki, kas gulēja paslēptuvē, ieraudzīja, ka tuvojas garā mētelī ietinies jātnieks. Tālu skanēja zirga dobjie, spēcīgie soļi. Ar tumšo nakti cīnīdamies, vājš mēnesstars, kas pēdējo reizi mēģināja izspiesties cauri sniega mākoņiem, apsudraboja jātnieka cepures balto spalvu. Zirgu viņš uzmanīgi turēja pavadā. Neskatoties uz aukstumu, šķita, ka dižais kustonis ir nodzīts vienās putās.

— Šoreiz, — sacīja Kvēls, — šoreiz tas ir viņš.

— Nevar būt! — atbildēja Možirons.

— Kāpēc?

— Jo viņš ir viens. Un mēs taču viņu atstājām kopā ar Livaro, Reiberāku un d'Atrāžu, kas viņam nekad neļaus skriet drošās briesmās.

— Un tomēr tas ir viņš, — Epernons piebilda. — Vai tu nepazīsti viņa skaļo kāsēšanu un pretīgo paradumu turēt galvu? Viņš ir gluži viens.

— Tad ir izdevīgs gadījums, — piebilda d'O.

— Lai tas būtu izdevīgs vai neizdevīgs gadījums, — kliedza Šombergs.— Tas ir viņš, un tāpēc — pie ieročiem, pie ieročiem!

Tas tiešām bija Busī, kas tik bezrūpīgi jāja un kas, uzticēdamies savai rokai, patiešām jau iepriekš bija atvadījies no saviem draugiem. Šai vientuļajā jājienā viņš bija bruņojies tikai ar zobenu un dunci, neņemot vērā Sentlukāsa brīdinājumu, ka ienaidnieki gatavo uzbrukumu. Viņš nejāja pie mīļākās, bet tikai saņemt vēstuli, ko viņam katru mēnesi noteiktā dienā atsūtīja Navarras karaliene — kā savas draudzības pierādījumu. Un drošais augstmanis izpildīja solījumu, ka viņš būs padevīgs daiļajai Navarras karalienei. Šo solījumu viņš nekad nebija lauzis, un tāpēc vēstule no sūtņa viņam bija jāsaņem naktī, lai neviens to neapdraudētu.

Viņš bija mierīgi izjājis pa Svētā Antonija ielu, kad Svētās Katrīnas ielā ar savām vērīgajām acīm tumsā pie mūra pamanīja vairākus stāvus. Jaušot, ka tuvojas briesmas, patiesi drošsirdīgos satrauc uzbudinājums, kas prāta darbību ārkārtīgi paasina.

Busī skaitīja melnās ēnas pie pelēkās sienas.

— Trīs, četri, pieci, — viņš teica, — kalpus neskaitot, kas bez šaubām slēpjas otrā stūrī un pieskries pēc kungu pirmā sauciena. Liekas, ka viņi mani visai cienī. Velns! Vienam cilvēkam tas ir īsts darbs. Uz priekšu! Varonīgais Sentlukāss nav mani piekrāpis. Un kaut viņš gribētu man pirmais cīņā caurdurt vēderu, es taču teiktu: «Pateicos par brīdinājumu, biedr!»

Tā runādams, viņš joprojām turpināja jāt uz priekšu. Tikai viņa labā roka tvēra zem mēteļa, kas bija atpogāts.

Šai mirklī Šombergs kliedza:

— Pie ieročiem!

Pārējie kliedzienu atkārtoja, un visi trīs traucās pretim Busī.

— Hallo, mani kungi, — Busī asā, bet mierīgā balsī iesaucās,—jūs gribat nonāvēt nabaga Busī! Jūs gribat medīt meža zvēru, izdaudzināto meža kuili. Labi, mani kungi, kuilis dažam labam ir pārplēsis vēderu, to es zvēru. Un jūs zināt, ka es savu vārdu turu.

— Var jau būt, — atteica Šombergs. — Bet tu tomēr esi izlutināts puisis, sire Busī d'Ambuāz, ja tu sarunājies ar mums, zirgā sēdēdams, kamēr mēs stāvam kājās.

To teikdams, viņš iegrūda zirga gurnā milzīgi garu nazi, kas brūcē iesprūda kā ķīlis ozola celmā.

Kustonis dobji ievaidējās un drebēdams paklupa.

Jau iepriekš sagatavojies, zobenu turēdams rokā, Busī ar abām kājām stāvēja stingri uz zemes.

— O, nelaimīgais! — viņš iesaucās. — Tas ir mans mīļākais zirgs, un jūs par to samaksāsit!

Un tā kā savas drosmes traukts, Šombergs viņam tuvojās, neievērodams zobena garumu, Busī izstiepa roku un zobena asmenis dziļi iedūrās minionieša gurnā.

Šombergs kliedza.

— Nu! — sauca Busī. — Vai es neturu vīra vārdu? Viens jau ir veikts! Būtu labāk dūris nevis zirga kājā, bet gan Busī rokā, nelaimīgais!

Drošsirdīgais nesauca palīgus, bet bezbailīgi nostājās pret pārējo četru uzbrucēju zobeniem. Viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams tādu kā vairogu, un tad atkāpās mazliet atpakaļ, nevis lai bēgtu, bet gan lai atspiestos pret mūri un nodrošinātos pret uzbrukumu no mugurpuses. Viņa zobens strādāja teicami, un nereti tas sajuta miesas mīksto pretestību. Nejauši viņš panācās uz priekšu. Šo mirkli izlietoja Kvēls, ievainodams viņu sānos.

— Ķēra! — Kvēls gavilēja.

— Jā, kamzolī, kur vienmēr trāpa bailīgie, — Busī atbildēja, negribēdams atzīt, ka guvis ievainojumu.

Traukdamies virsū Kvēlam, viņš tik spēcīgi atsita tā cirtienus, ka jaunekļa ierocis aizlidoja soļus desmit no cīņas vietas. Savu uzvaru viņš tomēr nevarēja īstenot, jo tai mirklī viņam ar jaunu drosmi uzbruka d'O, Epernons un Možirons. Šombergs bija pārsējis savu brūci, bet Kvēls — pacēlis zobenu. Busī saprata, ka viņu ielenks un ka ir palikusi tikai viena minūte, lai sasniegtu mūri, un ka viņam draud nāve, ja šo minūti viņš neprastu izmantot.

Busī strauji atlēca atpakaļ, kas viņu attālināja no ienaidniekiem vairāk nekā par trīs soļiem. Taču četri zobeni par vēlu traucās viņam virsū — Busī jau bija sasniedzis mūri. Te viņš palika stāvam, smiedamies par zobena cirtieniem, kas šķinda pār viņa galvu.

Pēkšņi viņš uz pieres juta saltus sviedrus, un viņa acis apmiglojās.

Viņš bija aizmirsis brūci, par kuru tagad atgādināja draudošās bezsamaņas pazīmes.

— O, tu jau grīļojies! — sauca Kvēls, savu cirtienu spēku divkāršodams.

— Domā, ko gribi! — Busī atcirta.

Un ar zobena rokturi viņš trieca Kvēlam pa deniņiem, Kvēls saļima zemē.

Ārprāta dusmās, nikns kā meža kuilis, kas metas uz vajātājiem suņiem, Busī drausmīgi iekliedzās un traucās uz priekšu. D'O un Epernons atkāpās. Možirons bija pacēlis Kvēlu un turēja to savās rokās. Busī ar kāju salauza pēdējā zobenu un straujā dūrienā ievainoja Epcrnona roku. Uz mirkli Busī bija uzvarētājs, bet Kvēls drīz vien atjēdzās, arī smagi ievainotais Šombergs no jauna devās cīņā, un atkal iezaigojās četri zobeni. Busī otrreiz draudēja droša nāve. Viņš sakopoja visus spēkus, lai varētu atkāpties, un soli pa solim atvilkās no ielas, cerēdams sasniegt mūri. Ledainie sviedri uz pieres, dobjā duna ausīs, sāpīgā, asiņainā migla, kas apņēma viņa acis, liecināja, ka spēki zūd. Zobens vairs nepildīja tos pienākumus, ko tā īpašnieks vēlējās. Ar kreiso roku Busī meklēja mūri, pieskārās tam, un mūra vēsums viņu atveldzēja. Viņš bija ļoti pārsteigts, juzdams, ka atveras kādas durvis. Viņā pamodās cerības stars, un šai pēdējā mirklī viņš atguva visus savus spēkus. Vienu vienīgu sekundi viņa cirtieni bija tik strauji un spēcīgi, ka visi pretinieku ieroči vairījās tam pieskarties. Tad viņš aizlīda aiz durvīm un apgriezies aizspieda tās ar plecu. Nošķinda aizbīdnis. Cīņa bija galā. Busī vairs ne­draudēja briesmas, Busī bija'uzvarētājs, jo viņš bija glābts.