Aleksandrs Dimā(Tēvs) - Grāfiene de Monsoro

Šai naktī, kas sākās ar salu un beidzās ar biezu sniega segu, neviena gājēja soļi netricināja sasalušo zemi uz ceļa, kurš veda priekšpilsētas virzienā. Taču uzmanīga acs mūru stūrī pie torņa būtu pamanījusi vairākas melnas ēnas, kas cīnījās ar nežēlīgo saltumu un mēģināja likt straujāk ritēt savām asinīm.

Turklāt viņi klusi, bet dedzīgi sarunājās.

— Šim nekrietnajam Busī ir taisnība, — viena no ēnām teica. — Tā ir tiešām nakts, kādas mēs piedzīvojām Varšavā, kad karalis Indriķis bija Polijas karalis. Ja tas tā turpināsies, mēs patiešām atsaldēsim ādu.

— Klusu, Možiron, tu gaudies kā vārga sieva! — pārmeta otra ēna.

— Tiešām, silts jau nu nav, bet uzvelc savu mēteli pār acīm, iebāz rokas kabatās un tu vairs nejutīsi aukstumu!

— Tiešām, Šomberg, — piebilda trešā ēna, — tūlīt ir redzams, ka tu esi vācietis. Man jau asiņo lūpas un ūsas ir stīvas kā ledus.

— Rokas salst visvairāk, — sacīja ceturtā balss. — Goda vārds, es varu derēt, ka man tādu vairs nav.

— Kāpēc tu nepaņēmi savas māmiņasTroku sildītāju, nabaga Kvēl, — teica Šombergs. — Labā sieviete tev to droši vien būtu patapinājusi, ja tu būtu viņai pastāstījis, ka tu gribi viņu atsvabināt no dārgā Busī, ko,viņa mīl tāpat kā mārrutku.

— Ak, mans Dievs! Pacietieties taču! — atskanēja piektā balss. — Es esmu pārliecināts, ka drīz vien jūs žēlosities par pārliecīgu karstumu.

— No tavas mutes Dieva ausī, Epernon, — sacīja Možirons, kājas dauzīdams. — Jā, man liekas, ka viņš tev tiešām ir paklausījis, jo es redzu,— pa Svētā Paula ielu kāds nāk.

— Muļķības! Tas nav viņš.

— Kāpēc ne?

— Viņš ir devies pa citu ceļu.

— Kas tur ko brīnīties, ja viņš ir pārdomājis un novirzījies pa citu ielu.

— Jūs Busī nepazīstat. Ko viņš reiz ir teicis, to viņš arī izpilda, kaut arī zina, ka viņu gaida pats velns, lai aizšķērsotu ceļu.

— Lai nu kā tas arī nebūtu, bet divi cilvēki tur nāk, — sacīja Kvēls.

— Vai tiešām!

— Tad ķersimies pie darba, — sauca Šombergs.

— Vienu acumirkli, — Epernons atgādināja. — Mēs taču neuzbruksini nevainīgiem pilsoņiem vai godīgām vecmāmiņām. Skatieties, viņi apstājas!

— O-o! — Kvēls iesaucās. — Vai tad viņi būtu mūs pamanījuši?

— Uz priekšu, ka tik mēs viņus redzam!

— Tev taisnība, — Kvēls piebilda. — Mierā! Viņi nogriežas pa kreisi, viņi apstājas pie kāda nama. Viņi meklē!

— Vai tiešām!

— Liekas, ka viņi grib tikt iekšā, — ierunājās Šombergs. — Vai viņam vajadzētu no mums aizbēgt?

— Tas nav viņš, jo viņam jādodas uz Svētā Antonija priekšpilsētu.

— O! — Šombergs iesaucās. — Kas jums saka, ka šis veiklais puisis viltības, nekaunības vai apdomības dēļ nav jums pateicis nepareizu ceļu?

— Tas ir iespējams, — kāds piekrita.

Kā izsalkuši medību suņi jaunie muižnieki ar paceltiem zobeniem met

Viens no viņiem patlaban atslēgas caurumā bija iebāzis slēdzeni, durvis jau sāka atvērties, kad uzbrucēju kņada abus noslēpumainos nakts staiguļus piespieda atskatīties.

— Kas tas? — vaicāja mazākais, pagriezdamies pret savu biedru. — Vai kāds grib mums uzbrukt, Orilī?

— Ak, augstība, — otrs atbildēja, — tā vien liekas. Vai jūs minēsit savu vārdu, vai arī gribat palikt nepazīts?

— Bruņojušies ļaudis! Slepens uzbrukums!

— Sāncenši, kas mums uzglūnējuši. Taisnais Dievs! Augstība, es jums jau teicu, ka dāma ir pārāk skaista, lai viņpi nevarētu pielabināties.

— Iesim ātri iekšā, Orilī. Iekšā būs drošāk nekā ārpusē.

— Jā, augstība, ja tikai arī tur negaida ienaidnieks. Kas par to var galvot?

Viņam nebija laika pabeigt. Simts soļu lielo attālumu jaunekļi noskrēja

zibenīgi. Kvēls un Možirons, kas pieskrēja pie mūra, metās starp durvīm un

abiem vīriešiem, lai tiem nogrieztu atpakaļceļu, kamēr Šombergs, d'O un Epernons bija gatavi uzbrukt tiem no priekšas.

— Nogaliniet viņus! — sauca Kvēls, kas bija visdedzīgākais.

Pēkšņi viens no svešajiem, ko viņa pavadonis bija dēvējis par augstību, atgriezās pret Kvēlu, paspēra dažus soļus, sakrustoja rokas un drūmā balsī teica:

— Man liekas, ka jūs teicāt: nogaliniet viņus! Un jūs to sakāt par vienu no Francijas dēliem, monsieur Kvēl?

Ceļgaliem drebot, Kvēls atkāpās un iesaucās:

— Monsieur Anžū hercogs!

— Monsieur Anžū hercogs! — pārējie atkārtoja.

— Nu, mani dižciltīgie kungi, vai jūs vēl kliegsit: nogaliniet viņus!?

— Monsieur, — Šombergs steidzās atbildēt, — mēs redzējām, ka Sent­lukāss atstāja Montmorensī pili un dodas šai virzienā. Mums tas šķita dīvaini, un mēs gribējām zināt, kāpēc jaunlaulātais kāzu naktī pamet savu sievu.

—Monsieur Sentlukāss? Vai jūs mani noturējāt par monsieur Sentlukāsu, mani kungi?

— Jā, monsieur, — visi pieci korī atbildēja.

— Un kopš kura laika mūs abus tā var sajaukt? — Anžū hercogs jautāja.

— Tā jau ir, monsieur, — Kvēls atbildēja, — taču viņš augumā ir līdzīgs monsieur Orilī, kam ir tas gods jūs pavadīt.

— Arī nakts ir tik tumša, monsieur, — Možirons piebilda.

— Monsieur taču nedomās, ka mēs esam uzdrošinājušies traucēt viņu izpriecās, — sacīja Kvēls.

Pa to laiku Fransuā ar Orilī, kurš bija viņa pastāvīgais pavadonis naktsgaitās, atkāpās pēc iespējas tālāk no durvīm, lai sev atbrīvotu ceļu.

— Manas izpriecas? — hercogs skarbi jautāja. — Vai jūs domājat, ka es šeit meklēju izpriecas?

— Ak, monsieur, lai nu kā tas arī nebūtu, kaut kāda iemesla dēļ jūs taču nācāt šurp, — teica Kvēls. — Piedodiet, mēs nu iesim.

— Ir jau labi, lai Dievs jums palīdz, mani kungi! Taču, lai jūs manu ierašanās iemeslu nepārprastu, es gribu jums vaļsirdīgi paskaidrot: es biju ceļā pie žīda Manasa, kas kafijas biezumos māk izzīlēt patiesību Mēs iedomājāmies, ka jūs esat lokašāvēji, un līdām gar mūriem, lai izbēgtu no jūsu briesmīgajiem skatieniem, — viņš jautri piebilda. No tā satrūkās visi, kas pazina prinča raksturu.

Tā runādams, princis Svētā Paula ielā nemanot bija sasniedzis kādu vietu, kur viņš varēja paglābties Bastllijas drošajā aizsegā, ja viņam draudētu uzbrukums, no kā Indriķa III minjoniešu Šķietamā atvainošanās un valšķīgās bailes loti maz pasargāja.

— Un tagad ardievu, mani kungi! — princis sauca.

Visi palocījās un aizgāja. Princis pagriezās, lai viņus novērotu, bet pats paspēra dažus soļus pretējā virzienā.

Fransuā labprāt būtu turpinājis īstenot tik nepatīkami pārtraukto pasākumu, bet Orilī viņu brīdināja, ka minjonieši nav tālu aizgājuši un būs paslēpušies kādā tumšā ielu stūrī, lai sagaidītu ienaidnieku.

— Velns lai parauj! — iesaucās princis. — Ir ļoti nepatīkami iecerēto neturpināt.

— Es to ļoti labi zinu, monsieur, bet pasākto jau var atkārtot. Es jūsu augstībai jau pastāstīju par to, ko uzzināju. Māja ir izīrēta uz vienu gadu. Mēs zinām, ka dāma dzīvo pirmajā stāvā. Mēs saprotamies ar viņas apteksni, un mums ir atslēga, kas atslēdz viņas durvis. Mēs varam cerēt uz panākumiem.

— Vai tu esi pārliecināts, ka durvis padosies?

— Pilnīgi! Ar trešo atslēgu. Es jau izmēģināju.

— Tu taču atkal aizslēdzi?

— Protams, monsieur, — atbildēja Orilī, kas savu nedrošo pārliecību par jautāto veikli noslēpa ar noteikto atbildi.