Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

Sentlukāss pa to laiku bija piegājis pie savas sievas, kas gan nebija nekāda skaistule, taču viņai bija koši melnas acis, balli zobi, burvīga āda un gluži apgarota sejiņa.

— Monsieur, — viņa klusi teica vīram, — kāpēc jūs teicāt, ka karalis uz mani ir dusmīgs? Kopš viņš ienāca, tas apveltī mani vissiltākajiem smaidiem.

— Pēc kāzām jūs runāsit citādi, mīļā Žanna.

— Viņa majestāte bez šaubām nebija labā 6mā, — jaunā kundze at­bildēja,— bet tagad…

— Tagad ir vēl ļaunāk — karalis smejas ar sakniebtām lūpām. Man labāk patiktu, ja viņš rādītu zobus. Žanna, manu nabaga draudziņ, karalis mums gatavo kādu negaidītu pārsteigumu. Ak, neuzlūkojiet mani tik maigi, es jūs lūdzu… labāk uzgrieziet man muguru. Patlaban šurp nāk Možirons, aizturiet viņu, paņemiet viņu pie rokas, esat pret viņu laipna!

— Vai jūs arī zināt, — Žanna pasmaidīja, — ka tas ir visai dīvains uzdevums, un ja es to izpildu, var noticēt…

— Ak, — Sentlukāss nopūtās, — būtu lielāka laime, ja tam noticētu.

Indriķis dejodams ne mirkli neizlaida Sentlukāsu no acīm.

Reizēm viņš to piesauca pi^ sevis, lai pastāstītu kādu jocīgu novērojumu, par ko Sentlukāss skaļi pasmējās. Reizēm viņš no savas konfekšu kārbas piedāvāja tam grauzdētas mandeles vai cukurotus augļus, ko Sentlukāss atzina par brīnišķi gardiem. Ja Sentlukāss uz mirkli pazuda kādā citā zālē, lai tur apsveicinātos ar viesiem, karalis aizsūtīja kādu virsnieku vai pāžu pasaukt viņu atpakaļ, un Sentlukāss smaidīdams atgriezās pie sava kunga, kas tikai tad likās apmierināts, ja atkal redzēja jauno vīru.

Kāzu viesu troksnī Indriķa ausis pēkšņi uztvēra kņadu.

— Hallo! —viņš iesaucās. — Man liekas, ka es būtu dzirdējis Čiko balsi. Vai tu dzirdi, Sentlukās, kā karalis dusmojas?

— Jā, sire, — Sentlukāss atbildēja, — liekas, ka viņš ar kādu strīdas.

— Palūko, kas tur notiek, un tūlīt atgriezies, lai man par to pastāstītu!

Sentlukāss aizgāja.

^Tiešām varēja dzirdēt, ka Čiko, runādams caur degunu, kā to karalis reizēm mēdza darīt, uzsauc:

— Es taču izdevu greznuma likumu. Bet, ja ar to vēl nepietiek, es izdošu citu, es izdošu tik daudz, kamēr būs diezgan. Ja tie arī tad vēl nebūs labi, tad vismaz tie būs lielā krājumā. Pie mana brālēna Belcebula raga, seši pāži, monsieur Busī, tas ir par daudz!

Un Čiko piepūta vaigus, izpleta kājas uft iespieda roku sānos, attēlodams karaļa izturēšanos un izrunu.

— Ko viņš runā par Busī? — pieri raukdams, jautāja karalis.

Sentlukāss jau gribēja atbildēt, kad pūlis pašķīrās un parādījās seši pāži,

visi tērpušies zeltā, kakla ķēdēs un ar sava kunga ģerboņiem uz krūtīm, kurus rotāja ļoti daudz dārgakmeņu. Aiz viņiem nāca jauns, skaists un slaids vīrietis ar augstu pieri, drošām acīm un nicinoši savilktām lūpām. Viņa vienkāršais melna samta tērps bija ass pretstats viņa pavadoņu krāšņajiem uzvalkiem.

— Busli -r atskanēja čuksti. — Busī d'Ambuāzs!

Visi steidzās jaunēklim pretim un tad tūlīt atvirzījās sānis, lai ļautu viņam

paiet garām.

Možirons, Šombergs un Kvēls bija nostājušies blakus karalim, it kā gribēdami to aizsargāt.

— Palūk! — sacīja pirmais, runādams par Busī negaidīto ierašanos un Alansonas hercoga ilgo kavēšanos, — palūk, kalps ierodas, bet kur palicis kungs?

— Pacietību, — atbildēja Kvēls. — Pirms kalpa ierodas kalpa kalps. Kalpa kungs varbūt nāks pēc pirmā kalpa kunga.

— Saki, Sentlukās, — sacīja Šombergs, jaunākais no minjoniešiem un tāpēc arī visdrošsirdīgākais, — vai tu arī zini, ka monsieur Busī tev parāda maz goda? Aplūko taču šo melno kamzoli, velns lai parauj! Vai tad tas ir kāzu cienīgs tērps? ; J

— Nē, — Kvēls turpināja, — bet sēru uzvalks gan.

— Ak, — norūca Indriķis, — kāpēc gan viņam nevarētu būt cits iemesls šāda tērpa valkāšanai?

— Nekā, Sentlukās, — sacīja Možirons, -^pēc Busī Anžū hercogs nenāk vis! Vai no viņa puses tu arī esi izpelnījies nelabvēlību?

Šis «arī» ķēra Sentlukāsu tieši sirdī.

— Kāpēc tad viņam jānāk pēc Busī? — Kvēls ierunājās. — Vai jūs neatceraties, ka monsieur Busī, kad viņa majestāte parādīja tam augsto godu un vaicāja, vai viņš negrib kalpot karaliskai augstībai, atbildēja, ka viņš piederot pie Klermonu dižciltīgās dzimtas un ka viņam neesot jākalpo nevienam. Un viņš vienkārši var būt apmierināts ar to, ka pats ir savs kungs, un būt pārliecināts, ka viņš ir labākais princis pasaulē.

Karalis savilka pieri un sāka kožļāt ūsas.

— Lai tu teiktu, ko teikdams, — Možirons iebilda, — man liekas, ka viņš noteikti ir padevīgs Anžū hercogam.

— Tādā gadījumā Anžū hercogs ir varenāks par mūsu karali, — Kvēls laiski noteica.

Šī bija viskodīgākā piezīme, kuru Indriķa-klātbūtnē varēja izteikt, jo viņš Anžū hercogu vienmēr bija ienīdis.

Karalis nobālēja, bet neteica ne vārda.

— Mieru, mieru, mani kungi, — Sentlukāss trīcēdams iedrošinājās piebilst. - Izturieties pret maniem viesiem laipnāk, nesabojājiet manu kāzu dienu! .

Šie Sentlukāsa vārdi Indriķi pievērsa citām domām.

— Jā, mani kungi, — viņš teica, — nesabojāsim Sentlukāsa kāzu dienu.

To teikdams, viņš smailēja savas ūsas ar tik ļaunu sejas izteiksmi, kas

nabaga jaunlaulātos gauži satrieca.

— O! — iesaucās Šombergs. — Busī laikam ir Brisē sabiedrotais?

— Kā tā? vaicāja Možirons.

— Tāpēc, ka Senlukāss viņu aizstāv. Pie velna! Šai nabaga pasaulē, kurā ir labi diezgan, ja pats sevi vari aizstāvēt, man liekas, ka aizstāv tikai savus radiniekus, sabiedrotos un savus draugus.

— Mani kungi, — teica Sentlukāss, — monsieur Busī nav ne mans sabiedrotais, ne draugs, bet viņš ir mans viesis.

Karalis nikni paskatījās uz Sentlukāsu.

— Un bez tam, — pēdējais turpināja, karaļa skata mākts, — bez tam es

vinu nemaz neaizstāvu.

»

Busī iznāca priekšā saviem pāžiem un jau gribēja apsveikt karali, kad Čiko viņam uzsauca:

— Hallo! Busī, Busī d'Ambuāz, Klermonas Luī, grāf Busī, vai man jāpiesauc visi tavi vārdi, lai tu nojaustu, kas ar tevi runā, vai tad tu neredzi īsto Indriķi III, vai tu karali vairs neatšķir no nerra? Tas, pie kā tu tagad ej, ir mans galma nerrs, cilvēks, kas izdara tik daudz pārgalvību, ka es reizēm vai mirstu aiz smiekliem.

Busī neklausījās, bet devās uz priekšu un nostājās tieši pretim Indriķim. Bet, kad jauneklis gribēja karaļa priekšā noliekties, tas teica:

— Vai jūs nedzirdat, grāf Busī? Jūs taču sauc!

Un, viņa mīluļu skaļajiem smiekliem atskanot, karalis uzgrieza jaunajam kapteinim muguru.

Busī dusmās nosarka. Savaldīdamies viņš izlikās, it kā karaļa piezīmi nav uztvēris nopietni, it kā viņš nemaz nebūtu dzirdējis, kā Kvēls, Šombergs un Možirons smejas, un teica Čiko:

— Ak, piedodiet, sire, mēdz būt karaļi, kas tik līdzīgi nerriem, ka ceru— jūs uz mani patiešām neļaunosities, ja es jūsu galma nerru noturēju par karali.

— Hm! — Indriķis pagriezdamies norūca. — Ko viņš saka?

— Vienalga, maitre Busī, — sacīja Čiko, izsliedamies pirkstgalos, kā to karalis mēdza darīt, gribēdams būt majestātisks, — patiesībā to nu gan nekādi nevar piedot.

— Sire, — Busī turpināja, — piedodiet, man bija lielas rūpes.

— Savu pāžu dēļ, monsieur? — Čiko šķietamās dusmās jautāja. — Velns lai parauj, jūsu pāži jūs izputinās! Viņu dēļ jūs nonieciniet savas priekšrocības.