Aleksandrs Dimā(Tēvs): Grāfiene de Monsoro

— Es par to ziņošu karalim, — sacīja Busī. — Ko gan viņa majestāte teiks, kad no rīta uzzinās, ka visi viņa draugi saslimuši ar iesnām?

— Nepūlaties velti, monsieur, ziņodams karalim, — Kvēls teica. — Viņa majestāte zina, ka mēs dosimies medībās.

— Ko jūs medīsit? Vai cīruļus? — Busī noskaities jautāja.

— Nē, monsieur, — Kvēls atbildēja, — mēs medīsim mežakuili.

— Un kur ir zvērs? — Atrāžs vaicāja.

— Ir jau sadzīts, — Šombergs paskaidroja.

— Bet ir taču jāzina viņa gaitas, — Livaro piebilda.

— Gan jau par tām uzzināsim, — d'O atbildēja. — Monsieur Busī, vai jūs medībās nepiedalīsities?

— Nē, — uzrunātais atbildēja. — Nē, man nav laika. Rīt man jābūt pie Alansonas hercoga, lai sagaidītu grāfu Monsoro, ko, kā jūs zināt, viņa augstība ir iecēlis par savu virsjēgermeistaru.

— Bet šonakt? — Kvēls vaicāja.

— Ak, ari šonakt es nevaru. Man ir norunāta satikšanās kādā noslēpumainā namā Svētā Antonija ielā.

— O! — Epernons iesaucās. — Tātad karaliene Margo šonakt slepeni ierodas Parīzē, monsieur Busī, jo mēs esam dzirdējuši, ka jūs esot kļuvis par la Mola vietnieku.

— Jā, bet pirms kādā laika es 110 tā atsacījos. Runa ir par kādu citu personu.

— Un šī persona jūs gaida Svētā Antonija priekšpilsētā?

— O, ja jau jūs esat tik ziņkārīgi, — Busī tikpat dusmīgi turpināja, — es jums varu pastāstīt, pa kādu ceļu es turp nokļūšu. Es iešu pa Prēklerka ielu līdz sargtornim, tad pa Klē līdz Grandšatlē, pa Tikseranderī ielu un tad būšu nokļuvis līdz Svētā Antonija ielai. Un ticiet droši, ka es nekādā gadījumā nenovirzīšos sāņus!

Un no visiem pieciem draugiem atsveicinājies, viņš devās projām. Aiziedams viņš diezgan skaļi teica Atrāžam:

— Atrāž, iesim! Ar šiem ļaudīm mums nekā nav ko darīt.

Livaro un Ribeirāks, skaļi smiedamies, sekoja Busī un Atrāžam, kas aizgāja, tomēr slepus vērodami apkārtni.

Minjonieši palika, mierīgi stāvot. Viņi, Šķiet, bija nolēmuši neko neuzsākt.

Kad Busī nonāca pēdējā salonā, kurā atradās Sentlukāsa kundze, kas savu laulāto draugu neizlaida no acīm, Sentlukāss deva zīmi, kas norādīja, ka Anžū hercoga mīlulis patlaban aiziet. Ar sievietei raksturīgo aso prātu Zanna nojauta situāciju, pieskrēja pie muižnieka, aizšķērsoja viņam ceļu un teica:

— Ak, monsieur Busī, šeit runā par kādu sonetu, ko jūs esot sacerējis.

— Vai pret karali, madame? — Busī jautāja.

— Nē, par godu karalienei. O, nodeklamējiet to!

— Labprāt, madame, — Busī atbildēja.

Viņš pasniedza Sentlukāsa kundzei roku un pastaigādamies nodeklamēja dzejoli.

Tai laikā Sentlukāss pagriezās pret minjoniešiem un dzirdēja, ka Kvēls saka:

— Zvēru nebūs grūti izsekot. Tātad torņa pils stūrī, pie Svētā Antonija vārtiem, iepretim Paula pilij.

— Katrs ar vienu pavadoni? — jautāja Epernons.

— Nē, Nogarē, nē, — Kvēls teica, — mums jābūt vieniem pašiem, vieniem jāzina mūsu noslēpums un vieniem pašiem jāveic mūsu darbs. Es viņu ienīstu, bet es tomēr kaunētos, ja viņu skartu kāda kalpa spieķis. Viņš ir īsts muižnieks.

— Vai mēs no šejienes visi seši aiziesim vienlaikus? — vaicāja Možirons.

— Nevis seši, bet gan visi pieci, — Sentlukāss piebilda.

— Ak, pareizi, mēs aizmirsām, ka tu esi precējies. Mēs iedomājāmies, ka tu vēl esi jauneklis, — teica Šombergs.

— Tiešām, — piebilda d'O, — lai nabaga Sentlukāss pirmo nakti pēc savām kāzām izlieto sev.

Šai mirklī atskanēja karaļa balss, viņš sauca Sentlukāsu.

— Mani kungi, — Sentlukāss teica, — vai dzirdat, mani sauc karalis. Lai jums labas medības, uz redzēšanos!

Un viņš tos tūlīt pameta. Taču viņš nedevās pie karaļa, bet uzmanīgi līda gar sienām, pie kurām vēl spiedās skatītāji un dejotāji, un sasniedza durvis, caur kurām Busī tobrīd gribēja iziet no istabas. Sentlukāss viņu nopietni brīdināja par ienaidnieku nodomāto uzbrukumu un tam pavēlēja šonakt neiet gar Bastīlijas torņiem.

Bet tad atskanēja Čiko balss:

— Sentlukās, manu mazo Sentlukās, kāpēc tu slēpies? Tu taču redzi, ka cs tevi gaidu, lai varētu atgriezties Luvrā.

— Sire, es te esmu, — atbildēja Sentlukāss, steigdamies uz to pusi, no kurienes atskanēja Čiko balss.

Pie nerra atradās arī Indriķis III, kuram viens pāžs sniedza smagu, ar hermelinu apšūtu mēteli, otrs — biezus cimdus, kas sniedzās līdz elkoņiem, bet trešais — ar atlasu izšūtu samta masku.

— Sire, — Sentlukāss sacīja, uzrunādams abus Indriķus, — man būs tas gods nest lāpu līdz jūsu nestuvēm.

— Nē, nē, — Indriķis teica, — Čiko ies savu ceļu un es savu. Mani ļaudis ir tīrie nelieši, kas man ļauj Luvrā atgriezties vienam, bet paši līksmo karnevālā. Es cerēju uz viņiem, un nu viņu šeit nav. Tu taču pats saproti, ka tu nedrīksti mani tā palaist. Tu esi nopietns, precējies vīrs, tev mani jāpavada atpakaļ pie karalienes. Nāc, mans draugs, nāc! Hallo! Zirgu monsieur Sentlukāsam! Nē, nav vajadzīgs, — viņš domīgi piebilda. — Manas nestuves ir platas, tur pietiks vietas diviem sēdētājiem.

Žanna de Brisē bija dzirdējusi ik vārdu, viņa gribēja runāt, viņa gribēja kaut ko teikt savam vīram, ziņot savam tēvam, ka karalis aizved Sentlukāsu. Bet Sentlukāss pielika pie mutes pirkstu un tā ieteica viņai klusēt un būt apdomīgai.

— Sire, — viņš teica, — te es esmu. Es esmu jūsu majestātei tik padevīgs, ka sekošu jums līdz pat pasaules galam, ja tik jūs pavēlēsit.

Vispirms izcēlās liela burzma, tad visi godbijīgi paklanījās, un tad iestājās klusums, lai dzirdētu šķiršanās vārdus, kurus karalis veltī Žannai de Brisē. Šie vārdi bija burvīgi.

Tad pagalmā atskanēja zirgu zviegšana un pakavu troksnis. Degošas lāpas meta logos sarkanus atspulgus. Beidzot visi galminieki un kāzu viesi pazuda tumsā un miglā.

Palikusi ar savām draudzenēm viena, Žanna iegāja savā istabā un nometās ceļos kādas svētās priekšā, ko viņa visvairāk cienīja. Tad viņa pavēlēja saviem kalpotājiem atstāt viņu vienu un sagatavot vakariņas, kad viņas vīrs atgriezīsies.

Grāfs de Brisē parūpējās vairāk. Viņš aizsūtīja sešus sargus, kas jauno vīru pie Luvras pils vārtiem varētu sagaidīt un atkal pavadīt mājup. Divas stundas nogaidījuši, sargi sūtīja kādu savu biedru pie maršala, lai ziņotu, ka

visi Luvras vārti jau aizslēgti, un pirms pēdējo vārtu aizslēgšanas sardzes kapteinis bija teicis: «Negaidiet veltīgi! Šonakt neviens no Luvras vairs neiznāks. Viņa majestāte ir jau gultā, un visi guļ.» Maršals šo ziņojumu darīja zināmu savai meitai. Žanna atbildēja, ka viņa ir pārāk uztraukusies, lai ietu gulēt, tāpēc visu nakti gaidīs, kamēr viņas vīrs atgriezīsies.

Svētā Antonija vārti bija akmeņu spraislis, kas kreisajā pusē saistījās ar Bastīliju.

Iepretim šiem vārtiem pilsētas pusē nepacēlās neviena māja, vienīgi augsti mūri. Labajā pusē šie mūri piederēja Svētā Paula baznīcai, kreisajā — Bas- tīlijas cietoksnim. Bastīlijas galā, Svētās Katrīnas ielas pusē, mūri veidoja stūri, aiz kura sākās namu grupa.

Šo vecās Parīzes daļu neapgaismoja neviens lukturis. Gaišajās naktīs varēja redzēt slejamies drūmo, majestātisko un nesatricināmo Bastīliju, kas varena pacēlās pret debesu zilgmi. Tumšās naktīs tur melnoja tikai tumšs plankums, kurā vietumis bija redzams dažs blāvi apgaismots logs.