Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Līķis joprojām vēl gulēja nekustīgi uz sāniem; tomēr laiks, kuram par laupījumu krīt pat kolosi, likās bija aizmirsis skart bezgalīgi niecīgo. Nodjē vēl arvien aplūkoja savu sīkbūtni, kad pēkšņi vēja nests lietus piliens uzkrita uz mikroskopa spoguļa un atmiekšķēja smilšu piciņu.

Un, lūk, Nodjē likās, ka, līdz ar dzīvinošās veldzes pieskaršanos, viņa taratantaleo sāk atdzīvoties: pakustina vienu taustekli, pēc tam otru, pagriež vienu savu ratu, pagriež otru, atkal atgūst ķermeņa līdzsvaru, viņa kustības kļūst regulāras un, beidzot, viņš tiešām ir dzīvs.

Šis augšāmcelšanās brīnums notika nevis pēc trim dienām, bet gan pēc vesela gada.

Desmit reizes Nodjē atkārtoja savu eksperimentu, desmit reizes smiltis izkalta un taratantaleo modās no sava nāves miega.

Tā vairs nebija viendienas būte, ko Nodjē bija atklājis, bet gan nemirstīgs radījums. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņa tarantantaleo bija pieredzējis ūdesplūdus un, jādomā, piedzīvos pastaro tiesu.

Nelaimīgā kārtā kādudien, kad Nodjē varbūt jau devdesmito reizi gatavojās atkārtot savu eksperimentu, vēja pūtiens aizslaucīja sausās smiltis un līdz ar tām fenomenālo taratantaleo līķi.

Gan Nodjē turpināja ņemt mitrās smiltis no sava jumta renes un'arī citurienes, bet viss bija velti, nekad viņš vairs neatrada pazudušā eksemplāra līdzinieku; taratantaleo bija vienīgais savas sugas pārstāvis un, zudis cilvēcei, tas dzīvoja tikai Nodjē atmiņā.

Bet tur viņš bija tā ieperinājies, ka nekas to nespēja padzīt.

Mēs jau runājām par Nodjē trūkumiem; viņa lielākais trūkums, vismaz Nodjē kundzes acīs, bija viņa bibliomānija, un šis trūkums, kas bija viņa dzīves laime, bija viņa kundzes nelaime.

Lieta tā, ka visa nauda, ko Nodjē nopelnīja, aizgāja par grāmatām. Cik gan reižu negadījās, ka Nodjē, izgājis sameklēt divus vai trīs simtus franku, kas bija absolūti nepieciešami saimniecībā, atgriezās ar kādu retu sējumu vai pat grāmatas vienīgo eksemplāru.

Nauda bija palikusi pie Tešnera vai Gijoma. Nodjē kundze bija gatava bārties, bet Nodjē izvilka no ķešas savu sējumu, atvēra, aizvēra, glāstīja un rādīja sievai kādu iespiedkļūdu grāmatā, kas pierādīja tās vērtību, turklāt viņš mēdza teikt:

— Padomā vien, mana mīļā,*divi vai trīs simti franku es atradīšu, bet šādu grāmatu, hm! šādu grāmatu, hm! šāda grāmata nav atrodama; paprasi vien Pikserekuram.

Un Pikserekurs bija cilvēks, kuru Nodjē, kas vienmēr jūsmoja par melodrāmu, apbrīnoja un dēvēja par bulvāru Korneju.

Gandrīz vai ik rītu Pikserekurs mēdza iegriezties pie Nodjē, jo rīta stundas Nodjē veltīja bibliofilu sanāksmēm.

Tad tur salasījās marķīzs Degonē, marķīzs Dešato Žirons, marķīzs Dešalabrs, grāfs Labedojērs, Berārs, kurš pārlaboja 1830.gada hartiju, bibliofils Zakobs, zinātnieks Veiss no Bezansonas, un, beidzot, ārzemju zinātnieki, kas, iebraukuši Parīzē, ieradās uz šīm pusdienām, kas bija pazīstamas visā Eiropā.

Še lūdza padomu Nodjē, jo viņš bija šīs sabiedrības orākuls, rādīja viņam grāmatas, lūdza viņam piezīmes un tā bija viņa mīļākā izklaidēšanās. Kas attiecas uz Institūta oficiālajiem zinātniekiem, tad tie šinīs sanāksmēs gandrīz vai nemaz neieradās. Tie bija greizsirdīgi uz Nodjē, jo viņa personā apvienojās erudīcija ar asu prātu un dzejas dāvanām. Un tas ir trūkums, ko Zinātņu akadēmija nepiedod, tāpat kā to nepiedod Franču akadēmija.

Turklāt Nodjē bieži mēdza pazoboties un dažreiz pat iedzelt. Tad kādudien parādījās „Bohēmas karalis un viņa septiņas pilis", un tas jau bija kodīgs izsmiekls. Visi bija pārliecināti, ka Nodjē ir galīgi sanaidojies ar Institūtu. Bet nē. Timbuktu akadēmija panāca, ka Nodjē tika uzņemts par Franču akadēmijas locekli.

Starp māsām tomēr notiek dažādas lietas. Pēc divi vai trīs stundu raiti ritoša darba, kad desmit vai divpadsmit lappuses sešas collas augstu un četras collas platu papīra lokšņu bija apklātas ar salasāmu, skaidru rokrakstu bez kādiem strīpojumiem, tad Nodjē izgāja.

Nodjē mēdza klejot bez kāda noteikta mērķa, tomēr gandrīz vai vienmēr turēdamies krasta tuvumā un šurp un turp šķērsodams upi, skatoties pēc sīktirgoņu veikaliņu novietnēm. No sīktirgoņu veikaliem viņš iegriezās grāmatu tirgotavās un no turienes devās pie grāmatu sējējiem.

Nodjē bija nevien labs grāmatu, bet arī sējumu pazinējs. Ludviķa XIV, XV un XVI laikos dzīvojošo meistaru — Desela Padēlu un Deroma darbi tam bija tik pazīstami, ka viņš tos ar aizvērtām acīm, vienkārši aptaustīdams, jau būtu pazinis. Tas bija Nodjē, kurš atdzīvināja grāmatu siešanas mākslu, kas Revolūcijas un Impērijas laikos bija noslīdējusi zem mākslas līmeņa; un tas bija viņš, kurš vadīja un iedrošināja šīs mākslas atjaunotājus: Tuvenēnu, Bradeļus, Nidrē, Basonetu un Legrānu. Tuvenēns, kas mira ar diloni, vēl uz nāves gultas pacēlās, lai pamestu skatienu uz sējumiem, kurus bija pagatavojis priekš Nodjē.

Nodjē pastaiga gandrīz vai vienmēr beidzās pie Krozē vai Tešnera, diviem brālēniem, kurus sacensība bija padarījusi par svešiniekiem un kurus Nodjē miermīlīgais ģēnijs centās samierināt. Tur notika bibliofilu sanāksmes, tur sapulcējās, lai pārrunātu par grāmatām, izdevumiem, darījumiem, tur savstarpēji apmainījās; tāpēc, tiklīdz parādījās Nodjē, sākās viena vienīga kliegšana, bet tiklīdz viņš atvēra muti — iestājās pilnīgs klusums.

Tagad runāja Nodjē un mētāja paradoksus de omnire scib iii et quibusdam aliis.

Vakaros, kad ģimene bija jau ieturējusi pusdienas, Nodjē strādāja ēdamistabā, starp trim (ne vairāk un arī ne mazāk) trīsstūrī novietotām svecēm. Mēs jau minējām kādā rokrakstā un uz kāda papīra viņš rakstīja, pie tam vienmēr ar zoss spalvu. Tērauda spalvas Nodjē nevarēja ciest, tāpat kā visus jaunizgudrojumus: gāze viņam iedvesa šausmas, tvaiks to saniknoja un viņš pareģoja drīzu un neizbēgamu pasaules galu, kam bija jānāk līdz ar mežu izciršanu un akmeņogļu raktuvju iztukšošanu. Tieši šajos iebildumos pret kultūras progresu Nodjē bija lielisks savā dedzībā un graujošs savā aizrautībā. Ap pusdesmitiem vakarā Nodjē atkal mēdza iziet; tikai tad viņš vairs neizvēlējās piekrasti, bet bulvārus. Viņš iegāja pilsētā vai nu pa Sv. Mārtiņa vārtiem, vai pa Abigi, vai Finambulas, visbiežāk — pie Finambulas. Tas bija Nodjē, kas dievienāja Debiro. Visā pasaulē Nodjē atzina tikai trīs aktierus: Debiro, Patjē un Talmu; Patjē un Talma bija miruši, bet vēl atlika Debiro, lai mierinātu Nodjē par abu iepriekšminēto zaudējumu

Jau simtiem reižu Nodjē bija redzējis izrādi „Satrakotais vērsis".

Katru svētdienu Nodjē brokastoja pie Pikserekura. Tur viņš sastapa savus parastos apmeklētājus: marķīzu Deganē, marķīzu Dešalabru un bobliofilu Žako, kas Nodjē prombūtnes laikā spēlēja karali, bet kad ieradās Nodjē, pārvērtās par vicekarali.

Marķīzam Degonē bija nenosvērts raksturs: būdams kaprīzs mīlētājs, viņš. mīlēja, grāmatu, tāpat kā Reģenta laika dēkainis mīlēja sievieti — tikai lai to iegūtu. Grāmatu ieguvis, viņš tai palika uzticīgs veselu mēnesi; nevien uzticīgs — viņš kļuva entuziasts: nēsāja to visur līdzi, apturēja savus draugus, lai viņiem to parādītu; vakaros apguldamies, palika zem spilvena un, naktī pamodies, iededzināja sveci, lai to apskatītu, bet lasīt nelasīja nekad. Viņš pastāvīgi bija greizsirdīgs uz Pikserekuru tā grāmatu dēļ, kuras tas viņam atteicās pārdot, lai kāda būtu cena; atriebdamies par to, viņš Kastelāna kundzes vaikalā nopirka kādu autogrāfu, pēc kura Pikserekurs bija kārojis jau desmit gadu.