Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Vai Jūs atceraties Polu strēlnieka tērpā? Vai atceraties Fransuā Mišela jaunās kurpes? Un manu dēlu? Vai atceraties nišu, kur stāvēja pianino un Jūs dziedājāt „Lazaru", šo brīnišķīgo dziesmu, kuru man solījāt dot un kuru Jūs, es to saku bez pārmetuma, man tomēr neiedevāt.

Un ja jau nu es apelēju pie Jūsu atmiņas, tad iesim tālāk: vai atceraties Fontane un Alfrēdu Žoano, šīs divas aizsegušās figūras, kas par spīti mūsu kopīgajiem smiekliem bija un palika skumjas, jo tos cilvēkus, kam ir lemts mirt jaunībā, bieži nomāc baiga nāves priekšnojauta.

Un vai Jūs atceraties Teiloru, kas, nosēdies savā kaktā, mēms un kluss sapņoja, kādā jaunā ceļojumā viņš atkal varētu padarīt Franciju bagātāku ar kādu spāņu gleznu, grieķu bareljefu vai ēģiptiešu obelisku?

Vai atceraties Vinjī, kurš tanī laikā varbūt vēl šaubīdamies par savu pārvēršanos, augstprātīgi atsacījās iejaukties mirstīgo cilvēku pulkā?

Vai Jūs atceraties Lamartīnu, kas, stāvēdams pie kamīna, noritināja pie mūsu kājām savu skaisto pantu harmonisko plūdumu?

Un vai atceraties, ka Igo viņā skatījās un klausījās tā, ka varbūt reiz Eteokls klausījās un vēroja Polinisu. Viņš bija vienīgais no mums, ap kura lūpām rotaļājās vienlīdzības smaids, kamēr pati Igo kundze rotaļājās ar saviem skaistajiem matiem un bija pa pusei noslīgusi uz kušetes — it kā būtu pagurusi no tās tiešas slavas mirdzuma, ko viņai nācās nest.

Un tad viņu visu vidū Jūsu māmiņa — tik vienkārša, laipna un mīļa; Jūsu labsirdīgā un asprātīgā krustmāte, Tersī kundze. Fantasts un balamutis Dozā; Barī, tik savrups skaļajā čalā, ka likās viņa domas ir atstājušas tā ķermeni, lai uzmeklētu vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Bulanžē, šodien tik skumjš, rīt atkal jautrs, vienmēr liels kā gleznotājs, vienmēr liels kā dzejnieks un, vai jautrā, vai skumjā prātā, vienmēr labs biedrs. Un, beidzot mazā meitenīte, kas vijās starp dzejniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, starp šiem gara cilvēkiem, zinātniekiem un lielajiem vīriem; šī meitenīte, kuru es saņēmu riekšā un piedāvāju jums, kā kaut kādu Barī vai Pradjē veidotu statuju. Ak, Dievs! Sakiet, kundze, kas ar viņiem visiem ir noticis?

Tā kunga elpa ir pieskārusies arku lokiem, burvju pils ir sagruvusi, bet visi, kas to apdzīvoja, ir aizbēguši, un šī vieta, kas reiz bija dzīvības pilna, krāšņa un ziedoša, ir galīgi pamesta.

Fontanē un Alfrēds Žuano ir miruši, Teilors ir atsacījies no saviem ceļojumiem, Viņjī palicis neredzams, Lamartīns kļuvis par deputātu, Igo ir Francijas pērs, bet Bulanžē, mans dēls un es esam Kartāgā, no kurienes es Jums, cienītā kundze, sūtu to lielo nopūtu, par kuru pirms kādas stundas ieminējos. Par spīti vējam, kas gluži kā mākoņus aiznes mūsu kuģa klīstošos dūmus. Šī nopūta tomēr nekad nepanāks tos dārgos atmiņu tēlus, kurus laiks uz saviem tumšajiem spārniem klusēdams aiznes pagātnes pelēkajā krēslā.

Ak, ziedoni, tu esi gada jaunība! Ak, jaunība, tu esi mūža ziedonis.

Lūk, tā bija tā pasaule, ko man parādīja pagājušās nakts sapnis, tik mirdzošu, tik taustāmu, bet, ak vai, tomēr tik netveramu, kā tie atomi, kas dejo saules gaismā, kad tas caur slēģu plaisām ielaužas tumšā istabā.

Un tagad, cienītā kundze, Jūs vairs nebrīnīsities par šo vēstuli, vai ne? Tagadne kūleņotu bez apstājas, ja to neturētu līdzsvarā no vienas puses nākoties cerību svars un no otras puses — pagātnes atmiņu atsvars. Bet es, vai nu par laimi vai par nelaimi, piederu pie tiem, kuriem atmiņas ir pārsvarā.

Bet tagad parunāsim par kaut ko citu, jo skumjam būt ir atļauts tikai ar to noteikumu, ka ar savām skumjām neapēnoja arī citus. Ko dara mans draugs Bonifācijs? Jā, pirms astoņām vai desmit dienām es apmeklēju kādu pilsētu. Šī pilsēta ir Konstantīna, senā Sirta. Un šo, klints virsotnē lieliski izbūvēto pilsētu bez šaubām būs cēlusi kāda fantastisku dzīvnieku rase ar ērgļu spārniem un cilvēku rokām, kā tos Herodots un Levajants, šie abi lielie ceļotāji, vēl paši esot redzējuši.

Tad mēs vēl mazliet uzkavējāmies Utikā un krietni ilgāk — Bizertā. Šinī pēdējā vietā Žiro uzgleznoja kāda turku notāra portretu, bet Beranžē gleznoja viņa vecāko darbvedi. Es Jums, cienītā kundze, tās aizsūtīšu, lai Jūs tos varētu salīdzināt ar Parīzes notāriem un viņu vecākajiem darbvežiem. Es gan šaubos, vai tik šie pēdējie nepaliks ēnā.

Medījot gulbjus un flamingo, man gadījās iekrist ūdenī; mūsu Sēnā, kas pašreiz, droši vien, ir aizsalusi, šim gadījumam būtu varējušas rasties nepatīkamas sekas, bet še, Katona ezerā, vienīgā neērtība bija tā, ka man nācās izpeldēties ar visām drēbēm par lielu izbrīnu Aleksandram Žiro un pilsētas gubernatoram, kuri no kādas terases sekoja mūsu laivai un nevarēja izprast šo gadījumu, jo uzskatīja to par manas fantāzijas kaprīzi, kaut gan tas nebija nekas cits, kā vienīgi līdzsvara zaudēšana.

No šis klizmas es izkūlos tāpat kā tie kormorāni, par kuriem Jums nule stāstīju. Līdzīgi viņiem es pazudu un atkal izniru no ūdens, tikai man knābī nebija zivs.

Piecas minūtes vēlāk es par to vairs nedomāju, jo biju izžuvis kā monsieur Valerī, jo līdzjūtībā man saule veltīja visus savus glāstus.

Ak, kā man gribētos visur tur, kur Jūs, cienītā kundze, esat, novadīt kaut vienu šīs lieliskās saules staru un kaut vienīgi tādēļ, lai uz Jūsu palodzes izplauktu neaizmirstulīšu pušķītis.

Palieciet sveika, cienītā kundze, un piedodat par šo garo vēstuli. Es neesmu izlutināts un kā bērns, kas bijis nerātns, apsolos turpmāk tā vairs nedarīt. Bet kāpēc gan debesu vārtnieks ir pametis vaļā tās ziloņkaula durvis, pa kurām izzogās šādi zelta sapņi?!

Pieņemiet labvēlīgi, cienītā kundze, manu vispadevīgāko jūtu apliecinājumu.

Aleksandrs Dimā.

Sirsnīgi spiežu Jūlija roku."

Bet nu — kādam nolūkam rakstīta šī tīri intīmā vēstule? Tāpēc, ka pirms es saviem lasītājiem pastāstu par dāmu ar samta apkakli, man vajadzēja atvērt Arsenāla, tas ir, Kārļa Nodjē dzīvokļa durvis.

Un tagad, kad šīs durvis mums ir atdarījusi viņa meita, mēs esam pārliecināti, ka būsim gaidīti viesi: „Kas mani mīl, lai seko man".

Parīzes nomalē, kā Selestīniešu Krasta ielas turpinājums piesliedamās Morlāna ielai un pārvaldīdama upes teci, paceļas liela, tumša, drūma izskata ēka, ko sauc par Arsenālu.

Viena daļa no laukuma, uz kura pacēlās šī smagā būve, pirms pilsētas kanālu izrakšanas saucās par Gipsa lauku. Parīzes pilsēta, reiz gatavodamās karam, nopirka šo zemes gabalu un uzcēla tur šķūņus artilērijas novietošanai. Ap 1533.gadu Fransuā Pirmais, redzēdams, ka viņam trūkst lielgabalu, lika tos izliet. Viņš aizņēmās no savas labās pilsētas vienu no šiem šķūņiem, cieši apsolīdams to atkal atdot, tiklīdz lielgabalu liešana būs pabeigta. Tad, uzdodams par iemeslu darba steidzamību, viņš aizņēmās otro un arī trešo, vienmēr atkārtodams to pašu solījumu. Bet tad, rīkodamies pēc sakāmvārda, kurš māca, ka to, ko ir vērts ņemt, ir arī vērts paturēt, viņš, daudz nedomādams, paturēja visus trīs aizlienētos šķūņus.

Divdesmit gadus vēlāk uguns iekrita tajās divdesmit tūkstoš mārciņās pulvera, kas tur glabājās aiz atslēgas. Eksplozija bija drausmīga: Parīze drebēja tāpat kā dreb Katānija tanīs reizēs, kad sakustas Enselada. Akmeņi lidoja pāri Svētā Marka priekšpilsētas robežām; briesmīgā grāviena dārdoņa satricināja Melūnu. Kaimiņos esošās mājas šūpojās, it kā būtu piedzērušās; pat zivis upē aizgāja bojā, jo negaidītais satricinājums tās bija nogalinājis. Un, beidzot, trīsdesmit cilvēki, kurus liesmu viesulis bija uzrāvis gaisā, nokrita zemē, saraustīti gabalos, bet ievainoto bija simts piecdesmit. Kā tas gadījās? Kādi bija šā nelaimes gadījuma cēloņi? To nekad nedabūja zināt un, tā kā tas netika noskaidrots, tad vainu uzvēla protestantiem.