Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Kāds ārprāts? — iesaucās Hofmanis. — Kā, jūs iedrošināties apgalvot, ka es neesmu pavadījis nakti kopā ar Arsēnu, kas vakar tika giljotinēta! Jūs iedrošināties noliegt, ka tikai vienīgi samta apkakle vēl turēja uz viņas pleciem tās nocirsto galvu, jūs iedrošināties noliegt, ka pēc tam, kad bijāt atvēris saktu un noņēmis apkakli, Arsēnas galva noripoja uz tepiķa! Rimstieties, dakter, jūs gluži labi zināt, ka tas viss, ko es saku, ir tīrā patiesība.

— Mīļie draugi, — teica ārsts, — jūs taču tagad esat pilnīgi pārliecināti, vai ne tā?

— Jā, jā, — atsaucās simtiem balsu.

Bet tie, kas nekā neteica, piekrizdami melanholiski pamāja ar galvu.

— Nu, labi, — teica dakteris, — tad sauciet lūdzu fiakru, lai es viņu varu aizvest.

— Kurp? — iesaucās Hofmanis. — Kurp jūs gribat mani vest?

— Kurp? — atbildēja dakteris. — Uz vājprātīgo iestādi, draugs, na| kurienes jūs esat izbēdzis.

Un tad pavisam klusu piebilda:

— Pie joda, ļaujiet man rīkoties, vai es par jums vairs neatbildu! Šie ļaudis nodomās, ka jūs esat tos vazājis aiz deguna, un saplosīs jūs gabalos.

Hofmanis nopūtās un nolaida rokas.

— Lūk, skatieties, — teica dakteris, — tagad viņš ir kļuvis rāms kā jērs. Krīze ir garām… Tā, mans draugs… tā…

Un dakteris izlikās mierinām to ar glāstu, kā mierina satrauktu zirgu vai saniknotu suni.

Pa šo laiku jau bija atveduši fiakru.

— Ātri iekāpt! — teica ārsts Hofmanim.

Hofmanis paklausīja, šinī cīņā viņš bija iztērējis visus spēkus.

— Uz Bisetru! — skaļi teica mediķis, iekāpdams aiz Hofmaņa.

Tad klusi pačukstēja jaunajam cilvēkam:

— Kur jūs gribētu izkāpt?

— Pie Pale-Egalite, — ar pūlēm izdvesa Hofmanis.

— Kučier, brauc! — uzsauca ārsts.

Un viņš pamāja ar galvu pūlim.

— Lai dzīvo dakteris! — ļaudis kliedza.

Tā tas ir vienmēr ar pūli, kas atrodas kādas kaislības varā: tas vai nu kādam uzsauc: „Lai dzīvo!" vai arī to bez žēlastības nogalina.

Pie Pale-Egalite ārsts apturēja fiakru.

— Ardievu, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — un ja jūs man gribētu paklausīt, tad cik vien ātri iespējams brauciet atpakaļ uz Vāciju, nav labi dzīvot Francijā cilvēkam ar tādu iedomu spējām kā jums.

Un viņš izgrūda Hofmani no ekipāžas. Galīgi apjukušais jaunais cilvēks būtu nokļuvis zem garāmbraucoša fiakra riteņiem, ja šinī brīdī kāds garāmgājējs nebūtu pasteidzies to sagrābt aiz rokas, kamēr fiakra vadītājs no savas puses pielika visas pūles, lai noturētu zirgus.

Tad ekipāža aizbrauca.

Abi jaunie cilvēki reizē iesaucās:

— Hofman!

— Verner!

Tad redzēdams, cik nošļukušā garastāvoklī atrodas viņa draugs, Verners to aizveda uz Palērojāla dārzu.

Tur Hofmanim viss notikušais tūdaļ dzīvi nāca atmiņa, un viņš atcerējās naudas mainītājam vācietim ieķīlāto Antonijas medaljonu.

Viņš iekliedzās, domādams, ka ir iztukšojis visas savas kabatas uz viesnīcas marmora galda, bet tad pēkšņi atcerējās, ka ķīlas izpirkšanai bija īpaši iebāzis pulksteņa kabatiņā trīs luidorus.

Un šī kabata bija uzticīgi saglabājusi savu krājumu: tajā atradās trīs luidori.

Iesaukdamies „Uzgaidi!", Hofmanis izrāvās no Vernera rokām un steigšus devās uz naudas mainītāja kasi. Ar katru soli viņam likās, ka tas izkļūst no biezas dūmakas un, iedams caur gaistošu miglu, tuvojās dzidram, zvīļojošam gaisam.

Nonācis pie mainītāja, viņš apstājās, lai dziļāk ievilktu elpu, pagājušās nakts rēgi bija gandrīz vai izgaisuši.

Viņš atviegloti uzelpoja un iegāja.

Mainītājs sēdēja savā vietā, un tāpat arī vara kausiņi atradās savās vietās.

Dzirdot atveramies durvis, naudas mainītājs pacēla galvu.

— Ā, — viņš teica, — tas esat jūs, manu jauno tautiet, goda vārds, man jāatzīstas, ka es gan vairs necerēju jūs redzēt.

— Es ceru, ka jūs man to nasakāt tāpēc, ka medaljonu jau esat pārdevis! — iekliedzās Hofmanis.

— Nē, es jums solīju to paglabāt, un kaut arī to trīs luidoru vietā, kurus jūs man esat parādā, man par medaljonu būtu devuši divdesmit piecus, es to nebūtu izlaidis no rokām.

— Te būs jums tie trīs luidori, — kautrīgi teica Hofmanis, — bet es atzīstos — man nav ko jums samaksāt procentus.

— Procentus par vienu nakti! Eita nu eita, vai jūs jokojat? — teica mainītājs. — Procentus par trim uz vienu nakti aizdotiem luidoriem un vēl no tautieša — nekad!

Un viņš Hofmanim pasniedza medaljonu.

— Pateicos, monsieur, — teica Hofmanis, — un tagad man jāsameklē nauda, lai varu atgriezties Manheimā.

— Uz Manheimu? — jautāja mainītājs. — Vai tad jūs esat no Manheimas?

— Nē, monsieur, es gan neesmu no Manheimas, bet es tur dzīvoju. Manheimā ir mana līgava, viņa mani gaida, un es dodos turp, lai viņu apprecētu.

— Ā, — noteica mainītājs, un kad jaunais cilvēks jau bija uzlicis roku uz durvju kliņķa, viņš vēl iejautājās:

— Vai jūs pazīstat Manheimā kādu vecu mūziķi, vienu no maniem draugiem?

— Gotlību Mūru? — iesaucās Hofmanis.

— Pareizi! Vai jūs viņu pazīstat?

— Vai es to pazīstu? Es domāju gan, viņa meita ir mana ligava.

— Antonija! — savukārt iesaucās mainītājs.

— Jā, Antonija, — atbildēja Hofmanis.

— Kā, jaunais cilvēk, jūs gribat doties uz Manheimu, lai apprecētos ar Antoniju?

— Bez šaubām.

— Tad palieciet vien mierīgi Parīzē, šis ceļojums ir pilnīgi lieks.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka še, lūk, ir vēstule, kurā man viņas tēvs paziņo, ka pirms astoņām dienām, tieši pulkstens trijos, spēlējot arfu, Antonija pēkšņi mirusi.

Tā bija diena, kad Hofmanis bija aizgājis gleznot Arsēnu; un tā bija tieši tā stunda, kad viņš bija noskūpstījis dejotājas kailo plecu.

Bāls, drebēdams un gluži satriekts, Hofmanis atvēra medaljonu, lai spiestu pie lūpām Antonijas atveidu, bet ziloņkauls bija kļuvis tīri balts, it kā to nekad vēl nebūtu skārusi mākslinieka ota.

Hofmanim, kurš divas reizes bija lauzis zvērastu, nekā vairs nebija atlicis no Antonijas, pat tās attēla, kurai bija zvērējis mūžīgu mīlu, viņš bija zaudējis.

Divas stundas vēlāk, Hofmanis Vernera un krietnā mainītāja pavadīts, iekāpa Manheimas diližansā un nonāca tur laikā, lai pavadītu uz kapiem mirušo Gotlību Mūru, kas savā nāves stundā bija vēlējies, lai to apglabā līdzās viņa mīļotajai meitai Antonijai.

DĀMA AR SAMTA APKAKLI

I Arsenāls 5

11 Hofmaņu ģimene 31

III Iemīlējies bezprātis 35

IV Maestro Gotlībs Murs 42 V Antonija

VI Zvērests 55

VII Parīzes barjeras 1793.gadā 62

VIII Kāpēc muzeji un bibliotēkas bija slēgtas, bet Revolūcijas laukums - atvērts?

IX Parisa spriedums ^

X Arsēna 82

XI Otrā „Parisa sprieduma" izrāde

XII Krodziņā 97

XIII Portrets 102

XIV Kārdinātājs 108 XV 113. numurs 112

XVI Medaljons 119

XVII Sentonorē ielas viesnīca