Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Palērojāla novietojums daudz neatšķīrās no tā, ko mēs redzam tagad, izņemot tikai to, ka tagadējās Orleānas galerijas vietā bija divkārša koka galerija, kas vēlāk tika nojaukta, lai tur ierīkotu ar sešām dorisku kolonnu rindām greznotu promenādes vietu. Tagadējo liepu vietā dārzā bija kastaņas, un tur, kur tagad atrodas baseins, bija cirks, plaša celtne ar līstīšu pinumu. Ap celtni bija puķu dobes un jumtu greznoja puķes un zaļumu vītnes.

Tikai nedomājiet, ka šis cirks bija kaut kas līdzīgs tām izrādēm, kurām esam devuši šo nosaukumu. Nē, tie akrobāti, kas sacentās šinī Pale-Egalite cirkū bija pavisam citas sugas, nekā angļu akrobāts monsieur Praiss, kurš pirms dažiem gadiem tā prata saistīt franču publiku un bija radījis tādus tipus, kā, piemēram, Mazirī un Oriolu.

Toreiz cirku bija pārņēmuši savā rīcībā Patiesības draugu organizācija, kas tur vakaros noturēja savas sapulces, kurās varēja piedalīties katrs, kas bija žurnāla „Bušdefer" abonents. Uzrādot rīta izdevuma numuru, vakarā varēja iekļūt šinī prieka vietā, kur varēja dzirdēt diskutējam savienības biedrus, kas bija apvienojušies ar to teicamo nolūku atbalstīt valdības un pavalstniekus, labot likumus un pa visu pasauli sameklēt katru patiesības draugu, lai kādas valsts, kādas krāsas un kādu ieskatu cilvēks tas arī nebūtu; kad patiesība bija atrasta, ar to iepazīstināja sabiedrību.

Kā redzat, Francijā vienmēr ir bijuši ļaudis, kas pārliecināti, ka tikai viņi var apgaismot masas un ka viss pārējais cilvēku vairums ir tikai tumši ļautiņi.

Kur gan vējš ir aiznesis visu šo ļaužu uzpūtību, vārdus un idejas?

Tomēr kopīgajā Pale-Egalite troksnī cirks toreiz taisīja arī savu rīboņu un spēlēja līdzi savu vijoli vispārējā koncertā, kas vakaros notika šinī dārzā.

Jāteic, ka šinī nabadzības, izraidīšanas terora un proskripciju laikā Palērojāls bija kļuvis par vietu, kur ik dienu cīņās un kaislībās iežņaugtā dzīve ieradās naktīs, lai atdotos sapņiem un piespiestu sevi aizmirst to patiesību, kuru meklēja Sociālās Savienības biedri un cirka akcionāri. Kad visi Parīzes kvartāli bija tumši un tukši, kad šaubīgas patruļas, kuras veidoja šīsdienas cietumsargi un rītdienas bendes, ložņāja apkārt kā plēsīgi zvēri, meklēdami pēc laupījuma; kad ap kāda notiesāta tēva vai emigrējoša drauga pavardu atlikušie čukstēdami izteica savas bēdas un bažas, tad Palērojāls staroja kā ļaunuma dievs.

Tas iededzināja visas savas simt astoņdesmit arkādes, tas izstādīja savas rotaslietas juvelieru skatlogos, pāri visai nabadzībai svieda populāro karmanjolu jūklī savas paklīdušās meitas, kas mirdzēja briljantos, sarkanos un melnos audumos un bija ģērbušās, cik tas vispār bija nepieciešams, lai skaitītos par apģērbtām zīdā un samtā un, pastaigādamās alejās un galerijās, lepojās ar savu spīdošo nekaunību. Viss šis prostitūcijas luksus bija pēdējā ironija pagātnei, pēdējā nievā monarhijai.

Parādīt šos radījumus karaliskos tērpos, bija tikpat kā pēc asinīm iesviest dubļu šalti sejā visam šim grezno dāmu žilbinošajam galmam, kura karaliene bija Marija Antuanete un kuru revolūcijas auka bija aiznesusi no Trianona uz giljotīnu — kā piedzērušu cilvēku, kas streipuļodams velk pa ielas dubļiem savas līgavas balto tērpu.

Greznība tagad bija atstāta viszemāk grimušajām meitām, bet tikumam vajadzēja staigāt skrandās.

Šī bija viena no Sociālās Savienības atrastajām patiesībām.

Un tomēr šī tauta, kas pasaulei deva tik spēcīgu triecienu, šī Parīzes tauta, pie kuras, par nelaimi, apdomība nāk tikai pēc entuziasma, ar ko arī izskaidrojams tas, ka tai pietiek auksasinības tikai tādēļ, lai atcerētos izdarītās muļķības. Šī nabaga puskailā tauta tomēr nevarēja īsti izprast šo filozofisko antitēzi, un tāpēc tā nevis ar nicināšanu, bet gan skaudībā grūstīja ar elkoņiem šīs patrepju karalienes, šīs pretīgās netikuma majestātes.

Ja kāds, kura jutekļi no visa redzētā bija satraukti, kad acis kvēloja un viņš gribēja pielikt roku šim ķermenim, kas piederēja visai pasaulei, tad viņam prasīja zeltu, un ja viņam tā nebija, viņš tika atgrūzts vispazemojošākā kārtā. Tā, lūk, pie visa kā atdūrās lielais vienaldzības princips, uz kuru pasmiedamās uzspļāva Palērojāla prostitūtas.

Tanīs dienās morāliskais pārkairinājums bija tik liels, ka bez šīm savādajām pretešķībām īstenība nevarēja iztikt. Tā vairs nebija deja uz vulkāna, tā bija deja pašā vulkāna krāterī, un pie sēra tvaikiem un lāvas pieradušās plaušas vairs nevarēja samierināties ar pagātnes vieglajām smaržām.

Tāpēc, lūk, Palērojāls greznojās katru vakaru, visu apgaismodams ar ugunīgu vaiņagu. Akmenī tērpies savedējs kauca, pacēlies pāri lielajai, drūmajai pilsētai:

„Ir jau nakts, nāciet! Manī ir viss: laime, mīla, sievietes glāsti! Es pārdodu visu, slepkavības un pašslepkavības. Jūs, kas neesat ēduši kopš vakardienas, jūs, kas ciešat, jūs, kas raudat, nāciet pie manis! Jūs redzēsit, cik mēs esam bagāti, jūs redzēsit, kā mēs protam smieties. Ja jums ir pārdodama sirdsapziņa vai kāda meitene, nāciet šurp: zelts apžilbinās jūsu

acis, nekautrīgā valoda apdullinās jūsu ausis, jūs bridīsit līdz ceļiem netikumos un korupcijā. Nāciet šurp jau šovakar, jo rit jūs varbūt jau būsit miruši!"

Šī, lūk, bija tā lielā patiesība: vajadzēja dzīvot tā, kā toreiz bija parasts mirt — ātri.

Un ļaudis nāca.

Visvairāk apmeklētā vieta bija tā, kur tika spēlēts, un tas bija tur, kur kādu varēja izģērbt vai arī tikt izģērbtam līdz kreklam. No visiem šiem spulgajiem gaismas avotiem Nr. 113 bija tas, kura sarkanā laterna savu gaismu šķieda vistālāk, tā bija milzīga acs, ar kuru blenza piedzērušais ciklops, kas saucās Palērojāls.

Ja ellei ir savs numurs, tad tas droši vien ir 113. numurs.

O, tur viss bija paredzēts.

Apakšā bija restorāns, pirmajā stāvā spēļu galds: ēkas krūtīs atradās sirds, tas bija gluži dabīgi; otrā stāvā bija vieta, kur patērēt spēkus, ar kuriem ķermenis bija apgādājies apakšā, un naudu, ko ķeša bija laimējusi pirmajā stāvā.

Es atkārtoju, viss bija paredzēts, lai nauda šo namu neatstātu.

Un šis nams bija tas, kurp skrēja Hofmanis, Antonijas maigais līga­vainis.

Tiklīdz viņš bija izlēcis no karietes un iegājis Palērojāla galerijā, to tūdaļ ielenca šīs vietas priesterienes, par ko viņam bija jāpateicas savam ārzemnieka apģērbam, kas arī mūsdienās iedveš vairāk uzticības nekā nacionālais tērps.

Neviens tā nenicina kādu zemi, kā viņa pati sevi.

— Kur ir 113. numurs? — jautāja Hofmanis meitenei, kas viņu bija satvērusi aiz rokas.

— Tur, kurp tu ej, — nicīgi atbildēja šī Aspazija. — Nu, labi, mans mazais, tas ir tur, kur tā sarkanā laterna. Bet papūlies saglabāt divus luidorus un atceries 115. numuru!

Hofmanis ienira norādītā alejā kā romiešu jauneklis bezdibenī un pēc mirkļa jau atradās spēļu zālē.

Troksnis tur bija tāds kā tirgū.

Un ir taisnība, ka še daudz kas tika pārdots. Zāles mirdzēja zeltā, ziedos un lustru zaigā, un sievietes bija vēl skaistākas, greznākas un vēl dziļāk dekoltētas nekā tās, kas uzturējās lejā.

Troksnis, kas pārspēja visus citus, bija zelta šķindēšana, un tā bija šīs netīrās sirds puksts.

Ap lielu, zaļu galdu sēdēja spēlētāji, kam visiem bija vienāds nolūks, bet dažādas sejas.

Tur bija gan jauni, gan veci, gan ari tādi, kuru elkoņi bija nodiluši uz šā galda. Tur bija cilvēki, kas vakar, šodien, pat šinī vakarā bija pazaudējuši savu tēvu, un tomēr visas viņu domas bija saistītas pie riņķojošā rata. Spēlētājam eksistē tikai vienas vienīgas jūtas — vēlēšanās. Un šīs jūtas aug un dzīvo uz visu citu jūtu rēķina. Monsieur Deba- sompjērs, kuram tanī brīdī, kad viņš pašreiz sāka deju ar Mariju Mediči, teica: