Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Nē, nē, — iekaisa Hofmanis un, piesteidzies pie Arsēnas, viņš izvilka nepaklausīgo adatu. Mantija noslīdēja pie daiļās grieķietes kājām.

— Tas nu ir veikts, — noteica jaunais cilvēks, atviegloti uzelpodams.

— Vai jūs domājat, ka tīģera āda piestāv šim garajam muslīna tērpam? — vaicāja Arsēna. — Man lielas, ka ne, „viņš" pirmām kārtām grib redzēt īstu bakhanti, ne tādu, kā var redzēt teātrī, bet tādu, kādas tās ir redzamas Karačo un Delalbana gleznās.

— Bet Karačo un Delalbana gleznās bakhantes ir pilnīgi kailas! — iesaucās Hofmanis.

— Tā ir, un tādu „viņš" mani grib! Kas attiecas uz tīģera ādu, to jūs varat drapēt, kā vien jums tīk, tā ir jūsu darīšana.

Pie šiem vārdiem viņa atraisīja savu jostu un attaisīja savu kakla saktu. Tad tērps noslīdēja gar viņas skaisto ķermeni un, atsegdams to pilnīgi kailu, nokrita viņai pie kājām.

— O! — iesaucās Hofmanis, nokrizdams uz ceļiem, — tā nav mirstīgs cilvēks, tā ir dieviete!

Arsēna paspēra ar kāju mantiju un tērpu.

Tad, paņēmusi tīģera ādu, teica:

— Redzēsim, ko mēs ar to varam izdarīt. Bet palīdziet taču man, pilsoni, es neesmu radusi viena apģērbties!

Un naivā dejotāja to sauca par ģērbšanos.

Aizgrābts un apžilbināts, Hofmanis grīļodamies paņēma tīģera ādu, piestiprināja ķetnu zelta nagus uz bakhantes pleca, nosēdināja vai, pareizāk sakot, noguldīja to uz gultas ar sarkano kašmira segu; un ja elpas vilcieni nebūtu likuši tās krūtīm cilāties, ja lūpas nebūtu pa pusei pavērušās smaidā, tā pilnīgi būtu līdzinājusies Parosas marmorā cirstai statujai.

— Vai es tagad labi izskatos? — jautāja viņa un, pielikusi roku pie galvas, satvēra vīna ķekaru, piespiezdama to pie lūpām.

— Jā, skaista, skaista, skaista! — murmināja Hofmanis. Šinī brīdī mīla uzvarēja mākslu, viņš nokrita uz ceļiem, tad ar kustību, kas bija ātra kā domas, viņš satvēra tās roku un apklāja to ar skūpstiem.

Vairāk izbrīnējusies nekā sadusmota, Arsēna atvilka roku.

— Ko jūs darāt? — viņš vaicāja jaunajam cilvēkam.

Jautājums tika izteikts tik mierīgā, ledainā balsī, ka Hofmanis atlēca atpakaļ un piespieda abas rokas pie pieres.

— Nekā, nekā, —. viņš murmināja, — piedodiet, ak, es zaudēšu prātu!

— Tā liekas gan, — viņa piebilda.

— Kāpēc? Kāpēc jūs man likāt še ierasties? Sakiet, sakiet!

— Tikai tādēļ, lai jūs mani gleznotu, ne jau nu cita iemesla dēļ.

— Labi, jums taisnība, — teica Hofmanis, — lai jūs gleznotu, ne kāda cita iemesla dēļ.

Un visiem dvēseles spēkiem apspiedis savu gribu, Hofmanis novietoja audeklu uz molberta, paņēma paleti un otas un sāka skičēt aizraujošo skatu, kas bija viņa acu priekšā.

Bet mākslinieks bija pārvērtējis savus spēkus: kad viņš redzēja apburošo modeli ne tik vien viņa kvēlā īstenībā, bet vēl simtkārtīgi atstarotu buduāra spoguļos; kad vienas Erigonas vietā viņš atradās starp desmit bakhantēm, kad viņš redzēja katru spoguli atstarojam šo mulsinošo smaidu, šo krūšu viļņošanu, kad tās līdz pusei atsegtas cilājās zem tīģera ķetnu zelta nagiem, tad viņš sajuta, ka no viņa ir prasīts vairāk, nekā ir cilvēka spēkos un, nometis paleti un otas, viņš metās pie skaistās bakhantes un pieplaka viņas plecam ar kaislu skūpstu, kurā bija tikpat daudz izmisuma, cik mīlas.

Bet šinī mirklī atsprāga vaļā durvis, pa kurām iesteidzās nimfa Eiharī, saukdama:

— Viņš! Viņš! Viņš!

Tanī pašā mirklī, pirms Hofmanis vēl paguva atjēgties, viņš abu sieviešu grūsts, atradās ārpus buduāra, kura durvis aiz tās aizcirtās; šoreiz patiesi bez prāta aiz dusmām un mīlas, viņš grīļodamies izgāja cauri salonam, ne nokāpa, bet noslīdēja pa trepēm, un pats neapjēgdams, kā tur bija nokļuvis, atradās uz ielas, atstādams buduārā savas otas, krāsu kasti un paleti, kas vēl nebija nekas, bet viņš tur bija atstājis savu cepuri un te nu varēja iznākt daudz kas.

Hofmaņa stāvoklis bija jo briesmīgāks tāpēc, ka viņa ciešanām vēl pievienojās pazemojuma kauns. Tagad viņam bija skaidrs, ka viņš nebija ticis aicināts pie Arsēnas kā cilvēks, kuru tā bija ievērojusi Operas orķestra ložā, bet tīri vienkārši kā gleznotājs, kā portretu mašīna, kā spogulis, kurš atspoguļo katru viņa priekšā esošu ķermeni. Ar to arī bija izskaidrojama Arsēnas bezbēdība, kad tā viņa acu priekšā ļāva krist vienam apģērba gabalam pēc otra, tāpēc arī tā izbrīna, kad viņš noskūpstīja tai roku; tāpēc arī tas sašutums, kad viņš, atstādams tai uz pleca skūpsta sārtās pēdas, bija atzinies, ka viņu mīl.

Un patiesi, vai tas no viņa puses nebija neprāts, kad viņš, vienkāršs vācu students, kurš bija ieradies Parīzē ar trim vai četriem simtiem dālderu, kuru nepietiktu, lai samaksātu par tepiķi viņas priekšistabā, iedomājās cerēt, cerēt uz populāro dejotāju, meiteni, kuru pielūdz izšķērdīgais un kaislīgais Dantons! Tā nebija vairs mūzika, kas vald2ināja šo sievieti, tā bija vienīgi zelta skaņa. Viņās mīļākais nebija tas, kurš to visvairāk mīlēja, bet gan tas, kurš tai vairāk spēja maksāt. Būtu Hofmanim vairāk naudas — kā Dantonam, tas būtu Dantons, ko izliek aiz durvīm, kad Hofmanis ierodas.

Apsvērdams to, kas vairs nekādi nebija apšaubāms, tas ir, ka izliktais nebija vis Dantons, bet viņš, Hofmanis atgritzās savā istabiņā pazemīgāks un skumjāks kā jebkad.

Kamēr viņš nebija saticies ar Arsēnu, Hofmanis vēl cerēja, bet tagad, kad viņš redzēja tās vaļību pret viņu kā pret vīrieti, greznību, kurā viņš bija atradis dzīvojam skaisto dejotāju un kura bija ne tik vien viņas fiziskās, bet arī ētiskās dzīves saturs. Viss tas atņēma jaunajam cilvēkam katru cerību Arsēnu iegūt, izņemot varbūt vienīgi brīnumu, ja Hofmaņa rokās pēkšņi kristu milzīga, nedzirdēta naudas summa.

Viņš atgriezās mājās galīgi nomākts; savādās jūtas, kas viņu saistīja pie Arsēnas, tīri fiziskas pievilcības jūtas, kurās sirds nespēlēja nekādu lomu, līdz šim bija izpaudušās viņā kā vēlēšanās, kā uzbudinājums un drudzis.

Bet tagad šī vēlēšanās un uzbudinājums bija pārvērties dziļā nomāktībā.

Hofmanim atlika vēl tikai viena cerība: uzmeklēt melno dakteri un paprasīt tam padomu, ko viņam iesākt, kaut gan šinī cilvēkā bija kaut kas savāds, fantastisks, pārdabīgs, tā kā, satiekoties ar to, Hofmanim likās, ka viņš pats aiziet no reālās dzīves un iegrimst kādā sapnī, kur tam neseko ne viņa griba, ne viņa brīvā doma un kur viņš kļūst par rotaļlietiņu kādai pasaulei, kas eksistē tikai viņam.

Tāpēc, lūk, nākamajā dienā, ierastajā stundā viņš atgriezās Monētas ielas krodziņā. Bet velti viņš tinās tabakas dūmu mutulī, caur šiem dūmiem viņam vairs nerādījās neviena seja, kas līdzinātos daktera sejai; velti viņš aizvēra acis, jo kad viņš tās atkal atvēra, neviens nesēdēja tam pretī uz taburetes, ko tas jau iepriekš bija nolicis pie galda.

Tā pagāja astoņas dienas.

Astotajā dienā Hofmanis nepacietībā atstāja krodziņu stundu agrāk nekā parasts, tas ir, pulkstens četros pēc pusdienas, tad, savā nodabā iedams pa Sentžermēna un Luvras ielām, nonāca Sentonorē ielā.

Tikko iznācis uz šīs ielas, viņš pamanīja lielu ļaužu drūzmu, kas, nākdama no Bezvainīgo kapsētas puses, devās Palērojāla virzienā. Viņš atcerējās skatu, ko bija redzējis otrā dienā pēc ierašanās Parīzē, un pazina to pašu troksni un rūkoņu, kādu bija dzirdējis Dibarī nāves soda dienā. Un patiesi tās bija Parīzes cietuma šaretes, kas pilnas ar notiesāta­jiem devās uz Revolūcijas laukumu.