Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Jūsu māte mirst.

Un viņš atbildēja:

— Mana māte tikai tad mirs, kad es būšu beidzis deju.

Šis Debasompjērs salīdzinājumā ar šiem spēlmaņiem bija vēl saucams par dievbijīgu dēlu. Šāds spēlētājs, kam tā kaut ko pateiktu, neatbildētu pat ar šiem marķīza vārdiem: vispirms jau tāpēc, ka tas būtu veltīgi pazaudēts laiks un, otrkārt, tāpēc, ka spēlētājam, kad viņš spēlē, nav vairs sirds un prāta jau ne tik.

Kad viņš nespēlē, ar viņu ir tas pats, jo tad viņš domā par spēli.

Spēlētājam ir visi viņa kaislības labie tikumi: viņš ir atturīgs, pacietīgs un nepagurstošs spēlētājs, kurš, ja spētu ielikt visu to neticamo enerģiju, ko viņš patērē spēlē, kādā cildenā dziņā vai kādā cēla mērķa realizēšanā, drīz vien kļūtu viens no ievērojamākajiem cilvēkiem pasulē.

Cēzaram, Hanibālam un Napoleonam pat viņu vislielāko nodomu īstenošanās laikā nekad nav bijis tā spēka, kāds ir vistumšākajam spēlētājam.

Godkāre, mīla, jūtas, sirds, prāts, dzirde, oža, tauste, ar vārdu sakot, visi cilvēka jutekļi ir koncentrēti tikai uz vienu vārdu, uz vienu mērķi — spēlēt.

Un nedomājiet, ka spēlētājs spēlē, lai laimētu, viņš ar to gan iesāk, bet turpmāk spēlē, lai spēlētu; lai redzētu kārtis, lai darbotos ar zeltu un lai izjustu to savādo uztraukumu, ar kuru nevar līdzināties nekāda cita dvēseles emocija, uztraukumu, kas liek laimestiem un arī zaudējumiem, šiem diviem poliem, kur spēlētājs vēja ātrumā pāriet no viena uz otru un no kuriem pirmais dedzina kā uguns, bet otrs saldē kā ledus; kas liek, kā mēs teicām, sirdij viņa krūtīs lēkāt aiz īstenības vai vēlēšanās kā zirgam no piešu dūriena, un uzsūc kā sūklis visus dvēseles spēkus, nomāc tos, aiztur, bet kad spēle pabeigta, pēkšņi izkaisa tos visapkārt, lai atkal satvertu ar vēl lielāku sparu.

Bet spēles kaislību padara stiprāku par visām citām, tas, ka nekad nepiepildāma tā arī nekad nepagurst, tā ir mīļākā, kas vienmēr sola un nekad neatdodas. Viņa nogalina, bet nenokausē.

Spēles kaislība ir vīriešu histērija. Spēlētājam viss ir miris: ģimene, draugi, tēvija. Viņa redzesloks ir kārtis un spēļu bumbiņa. Viņa tēvija ir krēsls, kur viņš apsēžas, un zaļā vadmala, uz kuras tas atbalsta rokas. Lai viņu notiesā kā svēto Laurenciju gulties uz kvēlošām restēm, bet lai tik viņam ļauj spēlēt, un es deru, ka viņš nejutīs uguni un pat neapgriezīsies.

Spēlētājs ir kluss. Vārdiem viņam nav nekādas nozīmes. Viņš spēlē, viņš laimē, viņš zaudē; tas vairs nav cilvēks, tā ir mašīna. Kāpēc viņam vēl runāt?

Troks iis, kāds valdīja zālēs, nenāca vis no spēlētājiem, bet no krupjē, kas, savākdami zeltu, caur degunu kliedza skanošā balsī.

— Spēlējiet līdzi!

Šinī brīdī Hofmanis vairs nebija tikai skatītājs, kaislība jau bija viņu pavisam aizrāvusi, bet pretējā gadījumā tas būtu varējis atzīmēt veselu virkni interesantu novērojumu.

Hofmanis žigli iespraucās starp spēlētājiem un piespiedās pie zaļā galda. Viņš atradās starp kādu kājās stāvošu, vamzi ģērbtu cilvēku un sirmgalvi, kurš, krēslā sēdēdams, ar zīmuli uz papīra veica savus aprēķinus.

Šis sirmgalvis, kas visu mūžu bija meklējis laimes numuru, izlietoja savas pēdējās mūža dienas, lai to laistu darbā un redzētu izputam savu pēdējo krājumu. Laimes numurs ir tikpat netverams kā dvēsele.

Starp sēdošo un stāvošo vīriešu galvām jaucās arī sieviešu galvas, kad skaistules, atspiedušās uz viņu pleciem, rakņājās par viņu zeltu un ar nesalīdzināmu veiklību, pašas līdzi nespēlēdamas, atrada līdzekļus, kā nopelnīt tikpat labi uz vienu laimes, kā uz otru nelaimes.

Redzot šos kausus pilnus ar zeltu, šīs sudraba piramīdas, grūti bija iedomāties, ka vispārīgais trūkums bija tik liels un zelts tik dārgs.

Cilvēks, kurš bija ģērbies vamzī, uzmeta sauju papīru uz kādu numuru.

— Piecdesmit livru, — viņš pieteica spēli.

— Kas tas ir? — jautāja krupjē, pievilkdams šos papīrus ar savu lāpstiņu un saņemdams tos pirkstu galos.

— Tās ir asignācijas, — cilvēks atbildēja.

— Un jums nav citas naudas, kā šī? — noprasīja krupjē.

— Nē, pilsoni.

— Tad. dodiet vietu citiem!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šo te mēs neņemam.

— Bet tā taču ir valdības izdotā nauda.

— Jo labāk valdībai, ja viņa to var izlietot! Mēs to negribam.

— Nu, skat, — teica cilvēks, paņemdams savas asignācijas, — lūk, jocīga nauda, kas neder pat lai to paspēlētu.

Un, vīstīdams saujā asignācijas, viņš aizgāja.

— Turpiniet spēli! — sauca krupjē.

Mēs zinām, ka Hofmanis bija spēlētājs, bet šoreiz viņš nebija nācis spēlēt spēles dēļ; šoreiz tā bija nauda, kuras dēļ viņš bija ieradies.

Drudzis, kas viņu kratīja, lika tā dvēselei virt viņa miesā kā ūdenim traukā.

— Simts dālderu uz 26! — viņš sauca.

Krupjē apskatīja vācu monētas tāpat, kā viņš bija aplūkojis asignācijas.

— Ejiet, izmainiet, — viņš teica Hofmanim, — mēs ņemam tikai franču naudu.

Hofmanis kā prātā jucis noskrēja pa kāpnēm, iegāja pie kāda mainītāja, kurš trāpījās vācietis, un izmanīja savus trīssimt dālderus pret zeltu, tas ir, pret četrdesmit luidoriem.

Pa šo laiku rulete jau bija apgriezušies trīs reizes.

— Piecpadsmit luidoru uz 26! — sauca viņš, traukdamies pie galda un ar visu spēlētāju neticamo māņticību turēdamies pie numura, kuru tam bija pačukstējis gadījums, un tāpēc, ka uz šo numuru bija gribējis spēlēt cilvēks ar asignācijām.

Rulete griezās.

Hofmaņa kaimiņš sagrāba divas riekšavas zelta un iemeta savā cepurē, kuru tas turēja starp ceļgaliem, bet krupjē pievāca Hofmaņa piecpadsmit luidorus kopā līdz ar citiem.

Iznācis bija sešpadsmitais numurs. Hofmanis juta, ka viņa pieri pārklāj sviedri — kā tērauda stiepuļu pinums.

— Piecpadsmit luidoru uz 26, — viņš atkārtoja. Citas balsis minēja citus numurus un lodīte griezās.

— Šoreiz viss palika bankā, lodīte bija noripojusi uz nulli.

— Desmit luidoru uz 26! — nomurmināja Hofmanis piesmakušā balsī; tad atsaukdams piebilda: — Nē, tikai deviņus, — un viņš paķēra atpakaļ vienu zelta gabalu, lai atstātu sev vēl vienu pēdējo gājienu, pēdējo cerību.

Iznāca trīsdesmit.

Zelts atkāpās no zaļā galda — kā bangojošā jūra atplūdu laikā.

Hofmanis, kura sirds drebēja un kurš cauri savu smadzeņu trīsām redzēja Arsēnas izsmejošos vaibstus un Antonijas skumjo sejiņu, Hofmanis ar krampjaini sažņaugtiem pirkstiem lika savu pēdējo luidoru uz divdesmit

seši.

Vienā minūtē spēle bija beigusies.

— Spēle turpinās! — sauca krupjē.

Ar kvēlojošu skatienu Hofmanis nolūkojās ripojošā lodītē, it kā tā būtu viņa paša dzīve, kas tur griezās.

Pēkšņi viņš atgāzās atpakaļ un paslēpa galvu rokās.

Viņš ne tik vien bija paspēlējis, viņam pat nebija pat vairs neviena santīma ne makā, ne mājās.

Kāda sieviete līdzās, kuras labvēlību viņš pirms pāris minūtēm būtu varējis iegūt par divdesmit frankiem, līksmi iesaucās un pievāca sauju zelta, ko nule bija laimējusi.

Hofmanis būtu atdevis desmit gadus no savas dzīves par vienu šīs sievietes luidoru.

Ar strauju kustību, kas bija straujāka nekā domas, viņš aptaustīja un apgrieza visas kabatas, lai viņam nebūtu ne mazāko šaubu par īstenību.

Kabatas bija gluži tukšas, bet viņš juta kaut ko apaļu, naudas gabalam līdzīgu sev uz krūtīm un to strauji satvēra.