Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Mēs jau zinām, kādas bailes Hofmanim iedvesa šis skats; tāpēc, kad šaretes strauji tuvojās, viņš metās kādā kafejnīcā, aiztaisīja acis un aizbāza ausis, jo sirds dziļumos viņš vēl dzirdēja Dibarī kliedzienus. Pēc tam, kad šķita, ka šaretes jau ir garām, viņš pagriezās un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja nokāpjam no krēsla savu draugu Cakariju Verneru, kurš bija pakāpies, lai varētu labāk redzēt.

— Verner, — iesaucās Hofmams, steigdamies pie jaunā cilvēka, — Verneri

— Skaties, — noteica dzejnieks. — Kur tu biji?

— Tur, tur, bet ar pirkstiem ausīs, lai nedzirdētu šo nelaimīgo kliedzienus, un ar aizvērtām acīm, lai tos neredzētu.

— Patiesību sakot, draugs, tu dari aplam, — teica Verners, — tu taču esi gleznotājs. Tas, ko tu nule varēji redzēt, būtu tev noderējis kā sižets lieliskai gleznai. Redzi, trešajā šaretē stāvēja kāda sieviete, es tev saku — lieliska! Kakls, pleci, mati! Protams, pakausī apgriezti, bet priekšā tie viļņojās līdz pat zemei.

— Klausies, — atbildēja Hofmanis, — šajā ziņā es esmu redzējis vislabāko, ko vien var redzēt, es esmu redzējis Dibarī un man vairs nevajag redzēt citas. Ja es kādreiz ķertos pie gleznas, tad, tici man, ar šo oriģinālu man pietiktu; bet, vispirms, es nemaz vairs nedomāju gleznot.

— Kāpēc? — jautāja Verners.

— Man ir bail no glezniecības.

— Vēl kāda vilšanās.

— Mīļo Verner, ja es palikšu Parīzē, es zaudēšu prātu.

— Mīļo Hofmani, tas ar tevi var notikt visur, tiklab Parīzē, kā arī citur kur, bet, pagaidām, saki man, kas tev atkal noticis?

— O, mīļo Verner, es esmu iemīlējies!

— Antonija, par viņu jau es zinu, tu man pats to teici.

— Nē, ne Antonija, — atbildēja Hofmanis nodrebēdams. — Antonija, tas ir pavisam kas cits, viņu es mīlu.

— Velns lai parauj! Atšķirība ļoti maza, bet nu pastāsti! Hallo, pilsoni oficiant, krūzi alus!

Abi jaunekļi apsēdās pie galda kafejnīcas attālākajā stūrī un piebāza savas pīpes.

Tur Hofmanis izstāstīja Verneram visu, ko viņš bija piedzīvojis, sākot ar to vakaru Operā, kad viņš bija redzējis Arsēnu dejojam, un beidzot ar to, kad abas sievietes izgrūda viņu no buduāra.

— Nu, un tad? — vaicāja Verners.

— Nu, un tad? — atvaicāja Hofmanis, izbrīnējies, ka viņa draugs nemaz nejūtas nomākts.

— Es prasu, — turpināja Verners, — par ko tad še vajadzētu izsamist?

— Par to, mans mīļais, ka tagad, kad es zinu, ka šī sieviete ir iegūstama tikai par zelta cenu, es esmu pazaudējis visas cerības.

— Bet kāpēc īsti tu esi pazaudējis visas cerības?

— Tāpēc, ka man nekad nebūs pieci simti luidoru, ko nomest viņai pie kājām.

— Un kāpēc tev to nekad nebūs? Man, man pašam ir bijuši pieci simti, tūkstotis, divi tūkstoši luidoru.

— Tu, mīļais Dievs! Bet kur tad lai es tos ņemu?

— Nu, tanī pašā Eldorado, par kuru jau tev esmu teicis — spēlē.

— Spēlē! — iesaucās Hofmanis, — bet tu taču labi zini, ka es Antonijai esmu zvērējis nespēlēt.

— Nu, — pasmējās Verners, — tu viņai tāpat zvērēji būt uzticīgs.

Hofmanis dziļi nopūtās un piespieda medaljonu pie sirds.

— Spēlē, draudziņ! - turpināja Verners. - Ak, kas tas par spēļu namu! Nevis tāds kā Manheimas vai Hamburgas spēļu klubi, kur apgrozās daži tūkstoši franku. Miljons, draudziņ, miljons! Zelta kalni! Man liekas tur ir patvērušās visas Francijas monētas; tur nav šo nederīgo papīru, šo krītošo asignāciju, kas zaudē trīs ceturtdaļas no savas vērtības… Tur ir luidori, skaisti luidori. Vai gribi redzēt?

Verners izvilka no kabatas un parādīja Hofmanim pilnu sauju ar luidoriem, kuru mirdzums caur acu spoguli atspīdēja līdz pat Vernera smadzenēm.

— O, nē, nē, nekad! — iesaucās Hofmanis, atcerēdamies vecā virsnieka pareģojumu un Antonijas lūgumu, — nekad es nespēlēšu.

— Tas ir aplam, ar tik laimīgu roku, kāda tev ir spēlē, tu paņemtu visu banku.

— Ak, Antonija, Antonija!

— Klausies, mīļais draugs, kas tad ies to teikt Antonijai, ka tu esi spēlējis un laimējis miljonu? Kas viņai teiks, ka tev ar divdesmit pieciem tūkstošiem livru kabatā ir ienācis prātā lakstoties ap daiļo dejotāju? Tici man, atgriezies vien Manheimā ar deviņi simti sešdesmit pieciem tūkstošiem livru, un Antonija tev nemaz neprasīs kur ir pārējā nauda, tāpat kā viņa neprasītu, kur tu esi iztērējis savus divdesmit piecus tūkstošus livru.

To teicis Verners piecēlās.

— Kurp tu iesi? — jautāja Hofmanis.

— Es eju pie savas mīļākās, kādas Franču Komēdijas aktrises, kura man dāvā savu labvēlību un kurai es dāvāju pusi no maniem ienākumiem. Es esmu dzejnieks un griežos pie literāra teātra, tu esi mūziķis un rodi savu izvēli starp dziedātājām un dejotājām. Labu veiksmi, spēlē, mīļais draugs, manus padevīgākos sveicienus Arsēnas jaunkundzei, un neaizmirsti spēļu nama numuru, tas ir 113. Sveiki!

— Ah, — nomurmināja Hofmanis, — tu man to jau reiz teici, un es to neesmu aizmirsis.

Un viņš ļāva savam draugam aiziet, nemaz neiedomādamies uzprasīt viņa adresi, tāpat kā viņš to bija aizmirsis darīt pirmās satikšanās reizē.

Neskatoties uz Vernera aiziešanu, Hofmanis tomēr nepalika viens. Katrs vārds bija, tā sakot, kļuvis redzams un taustāms; tie žilbināja viņa acis un čukstēja ausīs.

Un patiesi, kur gan citur Hofmanis būtu varējis smelties bagātības, ja ne pie paša zelta avota? Vai līdz ar to nebija atrasta vienīgā iespēja izpildīt neiespējamo vēlēšanos? Vai Verneram nebija taisnība? Vai Hofmanis jau pa pusei nebija lauzis savu zvērastu? Ko tagad vairs nozīmēja ievērot otru pusi?

Bez tam vēl Verners bija teicis, ka viņš var laimēt ne tik vien divdesmit piecus, bet gan piecdesmit, simt tūkstošus livru; laukiem, mežiem, jūrai ir savs saskatāms apvārsnis, bet zaļā galda apvāršņiem nav robežu.

Spēļu kaislība ir kā pats sātans: tā uznes spēlētāju zemeslodes visaugstākā kalna virsotnē, lai no turienes tam parādītu visas pasaules valstības. Un tad, kāda laime, kāda līksme, kāds lepnums, kad Hofmanis ieies tanī pašā buduārā, no kura viņu bija padzinuši!

Ar kādu bezgalīgu nicināšanu viņš satrieks šo sievieti un viņas briesmīgo mīļāko, kad par atbildi uz jautājumu: „Ko jūs še vēlaties?" viņš, jaunais Jupiters, liks nolīt zelta lietum pār šo jauno Danaju!

Un tas viss vairs nebija viņa apziņas skatīta halucinācija vai iztēles sapņojums, nē, tas viss bija īstenība, iespējamība. Izredzes laimēt bija tikpat lielas, kā izredzes zaudēt, tomēr izredzes laimēt bija lielākas, jo, kā jau zināms, Hofmanim spēlē bija laime.

Ak, šis numurs, šis 113. numurs! Tas ar saviem kvēlošajiem cipariem aicināja Hofmani kā elles bāka, rādīdams tam ceļu uz bezdibeni, kura dziļumos, gulēdams savā zelta gultā, kauc reibums.

Vairāk nekā stundu Hofmanis cīnījās ar šo visdedzīgāko no kaislībām. Bet tad, juzdams, ka viņam vairs nav spēka pretoties, tas uzmeta uz galda piecpadsmit sū gabalu, neprasīdams atlikumu, tad, bez apstājas skriedams, sasniedza Puķu krasta ielu, uzkāpa savā dzīvoklī, paņēma vēl atlikušos trīssimts dālderus un, ne mirkli neapdomādamies, ielēca karietē, uzsaukdams:

-Uz PaJe-EgaJitel

Palērojāls, ko tanī laikā sauca par Pale-Egalitc un kas vēlāk tika pārdēvēts par Pale-National, jo pie mums revolucionāru pirmais darbs bija pārdēvēt visus laukumus un ielas, bet tie arī neskuma, ja vēlāk to agrākie nosaukumi tika restaurēti, šis Palērojāls, kā mēs to sauksim, jo ar šo vārdu tas mums ir vairāk pazīstams, tanī laikā bija pavisam kas cits nekā tagad; bet arī toreiz tam netrūka krāsainības un savdabības, sevišķi vakaros un ap to stundu, kad Hofmanis tur nonāca.