Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Stāstīja, ka viņš uzturoties savās lauku mājās. Bet kur šīs lauku mājas atradās, nebija zināms. Vieni teica, ka Ruē, otri, ka Otē.

Tātad Dantons nebija atrodams tāpat kā Arsēna. Varēja domāt, ka Arsēnas pazušana atvedīs Hofmani atpakaļ pie Antonijas. Bet, savādi, nekas tamlīdzīgs nenotika. Velti Hofmanis pūlējās novirzīt savas domas uz Manheimas kapelmeistara meitu.

Vienu brīdi, ņemot palīgā visu savu gribasspēku, tam izdevās koncentrēt domas uz Gotlība Mura kabinetu, bet šis brīdis vēl nebija pagājis, kad uz galdiem un klavierēm sakrautās notis, pults priekšā lēkājošais Murs un uz dīvāna gulošā Antonija, viss tas izgaisa, lai dotu vietu lielam apgaismotam četrstūrim, kurā kustējās ēnas.

Drīz šīs ēnas sāka pieņemt noteiktākas formas un izveidojās par mitoloģiskām būtnēm; tad pēkšņi visas šīs mitoloģiskās būtnes, visi šie varoņi, nimfas, dievi un pusdievi pazuda, lai dotu vietu vienai vienīgajai dievietei — dārzu dievietei Florai, tas ir, dievišķīgajai Arsēnai, dāmai ar samta apkakli un dimanta saktu.

Tā vairs nebija sapņošana, ko Hofmanis tagad pārdzīvoja, nē, tā bija ekstāze, no kuras varēja izrauties, tikai metoties dzīves īstenībā, iejaucoties ļaužu drūzmā, troksnī, un ar elkoņiem grūstot gājējus ielās.

Kad šīs halucinācijas, kas Hofmanim uzmācās, kļuva pārāk spēcīgas, viņš devās ārā no mājas. Iedams gar krastu un pārgājis pāri Jaunajam tiltam, viņš apstājās tikai uz Monētu ielas stūra. Šīs ielas stūrī Hofmanis bija atradis krodziņu, kurā salasījās galvaspilsētas zvērinātie pīpētāji. Tur Hofmanis varēja iedomāties sevi sēžam kādā angļu tavernā, holandiešu krogā vai vācu šeņķī, jo gaiss še bija piesātināts ar tabakas dūmiem, ka, izņemot pirmās šķiras pīpētājus, nevienam citam še nebija iespējams elpot.

Ienācis šīs brālības krodziņā, Hofmanis nosēdās pie galdiņa visattālā­kajā kaktā, palūdza pudeli alus, piebāza līdz malām milzīgo pīpi, kuru mēs jau pazīstam, un pēc dažiem mirkļiem ietinās tikpat biezā mākonī kā tas, kurā skaistā Venēra paslēpa savu dēlu Eneju katru reizi, kad maigajai mātei šķita nepieciešami saglabāt savu mīļoto dēlu no ienaidnie­ku dusmām.

Bija pagājušas astoņas vai desmit dienas kopš Hofmaņa piedzīvojuma Operā un daiļās dejotājas pazušanas. Pulkstenis bija viens. Hofmanis jau kādu pusstundu sēdēja krodziņā un strādāja ar visu savu plaušu spēku, lai ap sevi uzceltu to dūmu iežogu, kas viņu atdalīja no kaimiņiem, kad pēkšņi caur dūmu mutulim viņš ieraudzīja kāda cilvēka figūru. Tad, pārspējot visus citus trokšņus, viņa ausīs iesitās divkārša skaņa: dungāšana un klauvēšana ar pirkstiem, kas bija tik raksturīga mazajam, melnajam kungam. Vēl vairāk, viņam šķita, ka caur dūmiem tas redz spožu, dzirkstošu punktu. Hofmanis atvēra savas saldā snaudienā pievērtās acis, ar mokām pacēla plaukstu un — tieši pretī sev ieraudzīja sēžam uz taburetes bijušo Operas kaimiņu, kuru tūdaļ pazina, jo vairāk tāpēc, ka fantastiskajam dakterim atkal bija, vai, vismaz likās, ka bija tādas pašas dimanta kurpju sprādzes, dimanta gredzeni pirkstos un miroņgalva uz viņa tabakas dozes.

— Labi, — teica Hofmanis. — Lūk, es atkal jūku prātā.

Un viņš žigli aizvēra acis.

Bet jo ciešāk viņš tās piemiedza, jo vairāk viņš dzirdēja kluso melodijas pavadījumu un pirkstu bungošanu, pavisam skaidri, tik skaidri, ka Hofmanis beidzot saprata, ka tā tomēr bija īstenība, vai nu ar lielāku vai mazāku starpību. Tas bija viss.

Viņš atvēra vispirms vienu, tad otru aci; mazais, melnais kungs joprojām sēdēja savā vietā.

— Labdien, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — jūs, man liekas, guļat, ņemiet vienu šņaucienu, tas aizdzīs miegu.

Un, atvēris dozi, viņš no tās piedāvāja jaunajam cilvēkam tabaku.

Mehāniski Hofmanis pastiepa roku, paņēma tabaku un iešņauca.

Tūdaļ viņš juta, ka viņa prāts noskaidrojas.

— Ā, — viņš iesaucās, — tas esat jūs, mīļo doktor? Kā es priecājos, jūs redzot!

— Ja jūs esat tik priecīgs mani redzēt, kāpēc mani neuzmeklējāt?

— Vai tad es zināju jūsu adresi?

— Tas nu ir tas mazākais — to jums būtu pateikuši pirmajā kapsētā!

— Bet es taču nezināju jūsu vārdu.

— Dakteris ar miroņa galvu, pēc šā vārda mani pazīst visa pasaule. Un bez tam ir vēl kāda vieta, kur jūs mani vienmēr būtu varējis sastapt.

— Bet kur tad?

— Operā. Es esmu Operas ārsts. Jūs to labi zināt, jo esat mani tur divas reizes redzējis.

— Jā, Opera, — nomurmināja Hofmanis, pakratīdams galvu un dziļi nopūzdamies.

— Vai jūs to vairs neapmeklējat?

— Nē, es to vairs neapmeklēju.

— No tā laika, kopš Floras lomu vairs nespēlē Arsēna?

— Jums taisnība, un kamēr tā nebūs viņa, kas šo lomu tēlo, es Operā neieradīšos.

— Jūs viņu mīlat, jaunais cilvēk, jūs viņu mīlat.

— Es nezinu, vai tas, ar ko es slimoju, ir mīla, bet es zinu, ka ja es viņu neredzēšu, es vai nu nobeigšos, vai sajukšu prātā.

— Sasodīts! Tāpēc nemaz nav jāmirst vai jāsajūk prātā. Pret ārprātu ir maz līdzekļu, bet pret nāvi nav nekādu.

— Ko tad darīt?

— Vajag lūkot satikties.

— Kā, satikties?!

— Bez šaubām.

— Vai jums būtu kāds plāns?

— Var jau būt.

— Un kāds?

— Pagaidiet.

Un mediķis, acis piemiedzis un bungādams par savu tabakas dozi, sāka pārdomāt.

Pēc brīža, viņš atvēra tās un, turēdams pirkstus pār tabakas dozi, ierunājās:

— Cik atceros, jūs teicāt, ka esat gleznotājs?

— Jā, gleznotājs, dzejnieks un mūziķis.

— Pagaidām mums būtu vajadzīga tikai glezniecība.

— Nu un tad?

— Arsēna man uzdeva sameklēt viņai kādu gleznotāju.

— Kādam nolūkam?

— Tu, mīļais Dievs! Kādam nolūkam tad meklē gleznotāju? Taču lai gleznotu potretu.

— Arsēnas portretu! — iesaucās Hofmanis pieceldamies. — Esmu tūdaļ gatavs.

— Cst! Neaizmirstiet, ka es esmu cilvēks ar stāvokli.

— Jūs esat mans glābējs! — izsaucās Hofmanis, krizdams mazajam, melnajam kungam ap kaklu.

— Ak, jaunība, jaunība! — nomurmināja tas, pievienodams šiem vārdiem tādus pašus sīkus smiekliņus, kādus varbūt smietu viņa miroņgal- va, ja tā būtu bijusi dabīgā lielumā.

— Ejam, ejam! — steidzināja Hofmanis.

— Bet jums taču vajadzīga krāsu kaste, audekls un otas.

— Tas viss man ir. Iesim!

— Iesim! — noteica ārsts.

Un abi kopā atstāja krodziņu.

Iznākot uz ielas, Hofmanis gribēja pasaukt fiakru, bet dakteris paplaukšķināja ar savām sausajām rokām. Pie šā trokšņa, kas izklausījās līdzīgs tam, kāds varētu rasties no skeleta roku plaukšķināšanas, piebrauca melna kariete ar diviem melniem zirgiem un melnā livrejā ģērbtu kučieri.

Kur tā bija stāvējusi? Kā tā še gadījās? Hofmanim uz to būtu bijis tikpat grūti atbildēt, kā Pelnrušķītei pateikt, no kurienes ierodas skaistā kariete, kas to aizved uz ķēniņdēla pili.

Maza auguma grums, ne tik vien melni ģērbies, bet arī melnādains, atvēra durvis. Hofmanis ar ārstu iekāpa, apsēdās viens otram līdzās un tūdaļ kariete klusi sāka ripot uz Hofmaņa viesnīcas pusi.

Piebraucot pie vārtiem, Hofmanis vilcinājās, jo nezināja, vai iet, vai nē; viņam šķita, ka tiklīdz tas pagriezīs muguru, kariete, zirgi un pats dakteris ar abiem saviem kalpotājiem pazudīs tikpat pēkšņi, kā tie bija pārādīju- šies. Bet kāpēc tad dakteris, zirgi, kariete un abi apkalpotāji bija uzņēmušies tādas pūles, lai nogādātu viņu no Monētu ielas krodziņa līdz Puķu krasta ielai? Šai rīcībai nevarēja būt nekāds nolūks.