Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Jaunā cilvēka eksaltētā iztēlē viss griezās juku jukām: ziedi un asinis, deja un agonija, dzīvība un nāve.

Bet kas pārspīlēja to visu, bija kāda elektrisks pievilkšanas spēks, kas to rautin rāva pie šīs sievietes. Katru reizi, kad šīs divas divas mazās kājiņas paņirbēja viņa acu priekšā; katru reizi, kad dejotājas caurspīdīgais tērps drusku pacēlās, drebuļi izskrēja tam caur visu miesu, viņa lūpas kļuva sausas, elpa karsta, un to sagrāba vēlēšanās, kādas sagrābj cilvēku divdesmit gadu vecumā.

Šinī stāvokh Hofmanim bija tikai viens glābiņš — Antonijas portrets, medaljons, ko viņš nēsāja uz krūtīm, tā bija tīra mīla pret juteklisku mīlestību, tas bija šķīstu atmiņu spēks pret aizraujošu īstenību.

Viņš satvēra medaljonu un pielika pie savām lūpām, bet tiklīdz viņš bija izdarījis šo kustību, tas izdzirda sava kaimiņa dzēlīgos smiekliņus un redzēja, ka tas ar izsmieklu viņā noskatās.

— Ļaujiet man iet, — iesaucās Hofmanis, — es nevaru še vairs ilgāk palikt!

Un viņš kā bez prāta atstāja orķestri, mīdams citiem uz kājām un grūstīdams skatītājus, kas lādējās par šo savādnieku, kuram ienācis prātā aiziet baleta vidū.

Bet Hofmaņa straujā sasliešanās to neaizveda diezin cik tālu. Sentmar- tina ielas stūrī viņš apstājās.

Viņa krūtis smagi cilājās un piere bija vienos sviedros.

Ar kreiso roku noslaucījis no pieres sviedrus, viņš piespieda labo roku pie krūtīm un atviegloti uzelpoja.

Šinī brīdī kāds aizkāra viņa plecu.

Hofmanis nodrebēja.

— Nudien, tas ir viņš! — kāda balss iesaucās.

Hofmanis pagriezās un iekliedzās.

Tas bija viņa draugs — Cakarijs Verners.

Abi jaunie ļaudis krita viens otra skavās.

Vienlaikus atskanēja divi jautājumi:

— Ko tu še dari?

— Kurp iedams?

— Es atbraucu tikai vakar, - teica Hofmanis, — redzēju giljotinējam madame Dibarī un, lai izklaidētos, biju operā.

— Es atbraucu pirms sešiem mēnešiem, piecus mēnešus jau es katru dienu redzu giljotinējam divdesmit vai divdesmit piecus cilvēkus, un, lai izklaidētos, eju uz spēļu namu.

— A!

— Vai nāksi līdzi?

— Pateicos, nē.

— Tu dari aplam; man tagad iet no rokas, bet tu ar savu neparasto laimi varētu tikt pie bagātības. Tev, kas esi pieradis pie īstas mūzikas, Operā vajag justies briesmīgi garlaicīgi. Nāc man līdzi un dabūsi ko citu paklausīties.

— Mūziku?

— Jā, zelta mūziku, neieskaitot to, ka tur, kurp es eju, ir sakopoti visi prieki: apburošas sievietes, lieliskas vakariņas un augsta spēle.

— Pateicos, draugs, tas nav iespējams: es esmu devis solījumu, vēl vairāk — es esmu zvērējis.

— Kam?

— Antonijai.

— Tātad tu viņu esi redzējis?

— Draugs, es viņu mīlu, es viņu dievinu!

— Ā, nu es saprotu! Tad tas tevi ir aizturējis, un tu viņai zvērēji?..

— Es viņai zvērēju, ka nekad vairs nespēlēšu un…

Hofmanis vilcinājās.

— Un ko vēl?

— Un palikšu viņai uzticīgs, — Hofmanis izgrūda.

— Nu, tad nevajag nākt uz 113. māju.

— Kas tā par 113. māju?

— Tā ir māja, par kuru es nupat tev minēju, un tā kā es nevienam neesmu zvērējis, tad eju turp. Ardievu, Teodor!

— Ardievu, Cakarij!

Un Verners aizgāja, kamēr Hofmanis palika stāvam kā pienaglots.

Kad Verners bija jau kādus simts soļus aizgājis, Hofmanis atcerējās, ka aizmirsis paprasīt viņa adresi, jo vienīgais numurs, ko tam Cakarijs bija minējis, bija spēļu nama adrese.

Bet šī adrese kā zināmās ieejas uzraksts ar ugunīgiem burtiem bija ierakstīta Hofmaņa smadzenēs.

Tomēr viss nule notikušais mazliet nomierināja Hofmaņa pašpārmetu­mus. Cilvēka daba nu reiz ir tāda, ka viņa vienmēr ir iecietīga pret sevi, un šī iecietība ir tīrais egoisms.

Antonijas dēļ viņš bija atteicies no spēles un domāja, ka ar to viņš ir izpildījis savu zvērastu, aizmirsdams, ka tikai tāpēc, ka gatavojas kļūt neuzticīgs otrai un svarīgākai zvērasta daļai, viņš stāvēja kā pienaglots uz bulvāra Sentmartina ielas stūrī.

Bet kā es jau teicu, pretestība Verneram deva viņam iemeslu būt piekāpīgākam pret Arsēnu. Viņš nolēma iet vidusceļu, un tai vietā, lai atgrieztos operā, uz ko viņu kārdinātājs dēmons mudināja, Hofmanis nolēma sagaidīt artistus pie izejas durvīm, lai redzētu viņu iznāk.

Hofmanis pietiekami labi pazina teātru topogrāfiju, lai drīz vien atrastu aktieru durvis.

Blakus ielā viņš ievēroja garu, vāji apgaismotu, netīru un mitru gaiteni, pa kuru kā ēna steidzās trūcīgi ģērbušies cilvēki.

Viņš saprata, ka pa šīm durvīm ienāca un izgāja nabaga mirstīgie, kurus smiņķis, pūderis, zīds un vizuļi pārvērta dievos un dievietēs.

Laiks gāja, sāka snigt, bet Hofmanis bija tik uztraukts no šā savādā skata, kurā bija kaut kas pārdabīgs, ka pavisam nejuta aukstumu, kas likās vajāja garāmgājējus. Veltīgi viņš sabiezināja par gandrīz vai sataustāmu tvaiku savu elpu, viņa rokas tomēr bija un palika karstas un piere mitra.

Vēl ciešāk piespiezdamies sienai, viņš bija palicis nekustīgi stāvam, ar stīvu skatienu raudzīdamies uz gaiteni, tā kā sniegs, kas krita ar aizvien lielākām pārslām, pamazām pārklāja jauno cilvēku kā ar līķautu, un šo studentu ar vācu griezuma svārkiem un cepuri. pārvērta par marmora statuju.

Beidzot no gaiteņa sāka iznākt tie, kas pirmie bija atbrīvojušies no izrādes, tas ir, vakara sardze, skatuves strādnieki, tad viss tas beznosauku- ma pūlis, kas dzīvo no teātra.

Aiz viņiem — aktieri vīrieši, kuriem ātrāk vedās apģērbties, beidzot sievietes, un visupēc skaistā dejotāja, kuru Hofmanis pazina nevien pēc viņas daiļās sejiņas un gurnu vijīgām kustībām, kura bija vienīgi viņas īpatnība, bet arī pēc mazās samta apkaklītes, kas apņēma tās kaklu un pie kuras mirdzēja savādā rotaslietiņa, ko Terors kādreiz bija ieviesis modē.

Tiklīdz Arsēna bija parādījusies uz durvju sliekšņa, un pirms vēl Hofmanis bija paguvis pakustēties, strauji pieripoja kāda kariete, durvis atvērās un jaunā meitene ielēca tajā tikpat viegli, it kā viņa vēl lēkātu uz skatuves.

Caur rūtīm pazibēja kāda ēna, kurā Hofmanis pazina cilvēku no pirmā balkona, šī ēna ieslēdza rokās daiļo nimfu un tad, kaut gan neviena balss nenorādīja kučierim virzienu, kariete strauji aizripoja.

Tas viss , ko mēs še atstāstam piecpadsmit vai divdesmit rindās, bija noticis zibenīgi.

Hofmanis iekliedzās, redzēdams karieti aizbraucam, tad, atrāvies no mūra kā statuja no savas nišas un ar pāris kustībām nopurinājis sniegu, ar ko viņš bija apklāts, tas metās skriet pakaļ karietei. Bet to aizrāva divi tik spēcīgi zirgi, ka jaunais cilvēks, lai cik ātrs bija viņa nepārdomātais skrējiens, tos nevarēja panākt.

Viss vēl gāja labi, kamēr tā brauca pa bulvāri, ari tad vēl, kad nogriezās uz Jaunpilsētas ielu, kas tika pārdēvēta par Jaunās Vienlīdzības ielu, bet, nonākot Uzvaras laukumā, kas bija ticis pārdēvēts par Nacionālās Uzvaras laukumu, tā nogriezās pa labi un pazuda no Hofmaņa acīm.

Tā kā jaunais cilvēks nevarēja vairs orientēties ne pēc trokšņa, ne pēc redzes, viņa skrējiens kļuva gausāks.

Vienu brīdi viņš apstājās uz Jaunā Eistahija ielas stūra un atspiedās pret mūri, lai atvilktu elpu; tad, ne vairs ko dzirdēdams, ne redzēdams, viņš apskatījās visapkārt un nosprieda, ka ir laiks atgriezties mājās.