Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Tomēr viņš, it kā pārdomādams, ieminējās Hofmanim:

— Jūs, monsieur, esat vācietis?

— Jā.

— Es to tūdaļ manīju no jūsu akcenta. Skaista zeme, bet slikts akcents.

Hofmanis paklanījās par šo frāzi, kura bija pa pusei kompliments, pa

pusei paļas.

— Un kādēļ jūs esat ieradies Francijā?

— Lai redzētu.

— Un ko jūs līdz šim jau esat redzējis?

— Esmu redzējis, kā giljotinē…

— Vai jūs šodien bijāt Revolūcijas laukumā?

— Biju.

— Tad jūs esat bijis Dibarī nāves aculiecinieks.

— Jā, — nopūzdamies atbildēja Hofmanis.

— Es viņu labi pazinu, — turpināja dakteris ar konfidenciālu skatienu, kurš vārdam „pazinu" piešķīra visplašāko nozīmi. — Goda vārds, tā bija jauka meitene!

— Vai jūs arī viņu ārstējāt?

— Nē, bet es tiku ārstējis viņas nēģeri Zamoru.

— To nožēlojamo! Man stāstīja, ka viņš esot nodevis savu kundzi.

— Tā tas ir, viņš bija dedzīgs patriots, šis nēģerēns.

— Jums būtu vajadzējis darīt ar viņu tāpat, kā jūs to darījāt ar to sirmgalvi, kam ir sakars ar jūsu tabakas dozi.

— Kāds tur būtu bijis labums? Viņam nebija nekādu mantinieku.

Un atkal skanēja daktera smiekli.

— Bet jūs, monsieur, vai jūs nenoskatījāties šinī soda ainā, — atkal iesāka Hofmanis, kas juta neizsakāmu vēlēšanos runāt par nabaga sievieti, kuras asiņainais tēls no viņa neatstājās.

— Nē, vai viņa bija novājējusi?

— Kāda viņa?

— Nu, komtese.

— To es jums, monsieur, nezinu teikt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es viņu šaretē tikai pirmo reizi redzēju.

— Jo sliktāk. Es to labprāt būtu gribējis zināt, jo es viņu pazinu kā ļoti korpulentu. Bet rīt aiziešu apskatīt viņas ķermeni. A, lūk, paskatieties šito!

Un mediķis norādīja uz skatuvi, kur šinī brīdī uz Idas kalna parādījās monsieur Vestrī, kas tēloja Parisa lomu un sāka sacensties ar nimfu Enoni izmeklētu frāžu skandēšanā.

Hofmanis palūkojās turp, kur norādīja viņa kaimiņš, bet tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka drūmais mediķis ir piegriezies visu savu uzmanību

skatuvei un ka tas, ko viņš dzirdējis un teicis, tā apziņā nebija atstājis nekādas pēdas.

— Būtu interesanti redzēt šo cilvēku raudam, — nomurmināja Hof­manis.

— Vai jūs pazīstat šā uzveduma sižetu? — pēc brīža klusēšanas ievaicājās ārsts.

— Nē, monsieur.

— O, tas ir ļoti interesants. Tajā ir pat dažas aizkustinošas vietas. Man un tāpat arī vienam no maniem draugiem pagājušo reizi bija asaras acīs.

— Vienam no maniem draugiem, — nomurmināja dzejnieks, — kas tas gan varētu būt par cilvēku, ko šī persona sauc par savu draugu? Tam vajag būt kapracim.

— Bravo, bravo, Vestris! — sauca mazais cilvēks, plaukšķinādams rokas.

Lai apliecinātu savu apbrīnu, mediķis bija izvēlējies to mirkli, kad Pariss, kā stāvēja rakstīts programmā, ko Hofmanis bija nopircis pie ieejas, saķer savu šķēpu un steidzas palīgā ganiem, kuri izbailēs bēg no briesmīga lauvas.

— Es neesmu ziņkārīgs, bet es labprāt gribētu redzēt šo lauvu.

Ar to beidzās pirmais cēliens.

Dakteris piecēlās, apgriezās, atspiedās uz priekšējā krēsla atzveltnes un, tabakas dozes vietā apbruņojies ar nelielu lorneti, sāka apskatīt zālē esošās dāmas.

Hofmanis mehāniski sekoja lornetes virzienam un pārsteigts ievēroja, ka persona, kurai doktors bija pievērsis savu lorneti, pēkšņi nodrebēja un tūdaļ pacēla acis uz savu novērotāju, it kā kāda neredzama vara viņu būtu piespiedusi to darīt. Un šinī stāvoklī tā palika tik ilgi, kamēr mediķis beidza viņu apskatīt.

— Vai šī lornete jums, monsieur, arī ir no kāda atzinīga mantinieka? — painteresējās Hofmanis.

— Nē, tā man ir no monsieur Voltēra.

— Vai jūs viņu arī pazināt?

— Un kā vēl! Mēs bijām labi draugi.

— Vai jūs bijāt viņa ārsts?

— Viņš neticēja medicīnai, un ir taisnība, ka viņš daudz kam neticēja.

— Vai tas tiesa, ka viņš mirdams izsūdzēja savus grēkus?

— Viņš, monsieur, viņš! Aruets! Nu, ko jūs! Viņš ne tik vien nekā nav sūdzējis, bet vēl lieliski apstrādāja priesteri, kas bija ieradies viņu sagatavot. To es jums noteikti varu apgalvot, jo pats biju klāt.

— Kā tad tas notika?

— Aruets gulēja uz miršanas gultas. Ierodas Terzaks, viņa priesteris, un kā cilvēks, kam vairs daudz neatliek laika, tūdaļ prasa šim: „Monsieur, vai jūs ticat Jēzus Kristus trīsvienībai?"

— Voltērs viņam atbild: „Monsieur, es jūs lūdzu — ļaujiet man mierīgi nomirt."

„Tomēr, monsieur," neatlaižas Terzaks, „man ir svarīgi zināt, vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls."

«Nerunājiet man vairs par šo cilvēku!" iesaucās Voltērs un, saņēmis visus atlikušos spēkus, viņš zveļ ar dūri priesterim pa galvu un izlaiž garu. Tad nu gan es smējos, ak, Dievs, kā es smējos!

— Patiesi, tur ir ko smiet, — nicīgi piezīmēja Hofmanis, — ka tā vajadzēja mirt „Jaunavas" autoram.

— Ak, jā „Jaunava!" — iesaucās cilvēks melnā. — Kas tas par šedevru, monsieur! Kas par brīnišķīgu darbu! Es zinu tikai vienu grāmatu, kas ar to var sacensties.

— Un tā būtu?

— Monsieur de Sada „Justīne", vai jūs pazīstat „Justīni"?

— Nē, monsieur.

— Un marķīzu de Sadu?

— Netik nē.

— Redziet, monsieur, — sajūsmināts atsāka mediķis, — „Justīne" ir visnemorāliskākā grāmata, kādu vien var lasīt. Es reiz ārstēju kādu meiteni, kas to arī bija lasījusi.

— Un viņa nomira, tāpat kā sirmgalvis?

— Jā, monsieur, bet viņa mira laimīga.

Un mediķa acīs iedzirkstījās labpatika, atceroties šīs nāves cēloņus.

Šinī brīdī tika dots zvans otrā cēliena sākumam. Hofmanis par to nemaz nesaīga, jo viņa kaimiņš tam sāka iedvest bailes.

— Ā! — iesaucās dakteris un apsēzdamies apmierināti smaidīja, — mēs redzēsim Arsēnu.

— Kas ir šis Arsēns?

— Jūs viņu vēl nepazīstat?

— Nē, monsieur.

— Ak tā, nu tad jūs nekā nepazīstat, jaunais cilvēk! Arsēna ir Arsēna, tas ir viss, bet gan jau jūs redzēsit.

Un pirms orķestris bija sācis spēlēt, mediķis ņēmās dungāt otrā cēliena introdukciju.

Priekškars pacēlās.

Skatuve bija pārvērsta ziedošā dārzā, caur kuru aizvijās no kādas klints piekājes iztecējušais strautiņš.

Hofmanis atspieda galvu rokās. Viens bija skaidrs: tas, ko viņš še redzēja un dzirdēja, nespēja izklaidēt tās skumjās domas un smagās atmiņas, kas to bija atvedušas šurp.

„Kas gan būtu pārmainījies?" nodomāja viņš, pēkšņi atgriezdamies pie saviem šīsdienas iespaidiem. „Kas gan būtu pārmainījies pasaulē, ja šai nabaga sievietei būtu ļāvuši dzīvot? Kam no tā būtu radies kāds ļaunums, ja šī sirds būtu turpinājusi pukstēt un šīs lūpas elpot? Kāda nelaime tāpēc būtu notikusi? Kāpēc to visu tik pēkšņi pārtraukt? Kam gan ir tiesības apturēt dzīvi visstraujākā lidojumā? Tikpat labi viņa būtu iederējusies visu šo sieviešu vidū, bet nu viņas nabaga ķermenis, ķermenis, kuru kāds karalis bija mīlējis, gulēja kapsētas dubļos, bez ziediem, bez krusta, bez galvas. Kā viņa kliedza, ak, Dievs, kā viņa kliedza! Tad pēkšņi…"

Hofmanis paslēpa seju rokās.

— Bet ko es še daru? — viņš murmināja, — nē, es iešu.

Viņš varbūt tiešām būtu aizgājis, bet tad, pacēlis galvu, tas ieraudzīja uz skatuves kādu dejotāju, kura nebija piedalījusies pirmajā cēlienā un kuras dejā visa zāle kā sastingusi nolūkojās ar aizturētu elpu.