Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Ā! — iesaucās Hofmanis, atiedams no loga. — Tad tā tas ir.

— Jā, pilson, bet ko jūs darāt?

— Es aizveru logu.

— Kāpēc?

— Arī lai neredzētu.

— Jūs, vīrietis!

— Redzat, pilsone, esmu ieradies Parīzē, lai studētu mākslas un ieelpotu brīvu gaisu. Tas nu tā. Bet ja man nelaimīgā kārtā gadītos redzēt kādu no šiem skatiem, par kuriem jūs stāstāt, es redzētu vedam uz soda vietu jaunu meiteni vai sievieti, kas tik ļoti alkst dzīves, es, pilsone, tūdaļ iedomātos savu līgavu, kuru es mīlu un kura varbūt… Nē, pilsone, es nepalikšu ilgāk šinī istabā; vai jums nav kāda cita — ar logiem uz sētas pusi?

— Cst! Nelaimīgais, jūs runājat pārāk skaļi. Ja mani oficianti jūs dzirdētu…

— Jūsu oficianti, kas tie tādi par oficiantiem?

— Tas ir republikāniskais sulaiņa apzīmējums.

— Nu, labi! Ja šie jūsu sulaiņi mani dzirdētu, kas tad varētu notikt?

— Tad varētu gadīties, ka pēc trim vai četrām dienām es no šā loga pulkstens četros pēc pusdienas redzētu arī jūs kādā no šīm šaretēm.

Un pateikusi to kā noslēpumu, labā kundze steigšus devās pa trepēm lejā un Hofmanis viņai sekoja.

Viņš devās ārā no šīs mājas, cieši apņēmies izvairīties no šādiem populāriem skatiem.

Kad viņš bija nonācis Krasta ielas stūrī, pazibēja žandarmu zobeni, pūlis sakustējās, ļaužu masa izgrūda kliedzienus un metās skriet.

Hofmanis, ļaudams kājām vaļu, drīz sasniedza Sentdcnī ielu un aizskrēja pa to kā paša nelabā trenkts. Tad viņš ar dažiem lēcieniem izjoņoja cauri vairākām mazām ieliņām un pazuda to šķērsieliņu labirintā, kas atrodas starp Krāmu krastu un tirgus nojumēm.

Viņš uzelpoja tikai tad, kad bija nonācis Dzelzslietu ielā, kurā viņš ar dzejnieka un gleznotāja atjautu uzminēja ievērojamo laukumu — te bija ticis nogalināt$ Indriķis IV.

Visu laiku iedams un meklēdams, viņš nonāca Sentonorē ielā. Visur, kur vien viņš gāja, veikali tika aizvērti. Hofmanis pabrīnījās par to klusumu, kāds valdīja šinī kvartālā: ne tik vien veikali, bet arī dažu māju logi kā pēc signāla tika aizdarīti ar vislielāko rūpību.

Šis manevrs Hofmanim drīz vien kļuva saprotams: viņš redzēja, ka ekipāžas tika apgrieztas un aizbrauca pa sāņu ielām, tad viņš dzirdēja zirgu auļošanu un pazina žandarmus; aiz viņiem vakara krēslā tas sakatīja jūkli — drausmīgu skrandaiņu pūli, paceltas rokas, gaisā uzslietus pīķus un zvērojošas acis.

Bet pāri tam visam līgojās šarete.

Šinī viesulī, kas atvirpuļoja līdz Hofmanim, pirms tas bija paguvis aizbēgt vai paslēpties, viņš dzirdēja tik griezīgus un tik vaidpilnus kliedzienus, ka līdz šim pašam vakaram nekas tik briesmīgs vēl nebija skāris viņa ausis.

Ratos stāvēja kāda sieviete baltā tērpā. Šos kliedzienus, kas izskanēja no viņas lūpām, raidīja visa viņas protesta spraiguma pilnā dvēsele un ķermenis.

Hofmanis juta, ka viņam sagrīļojas kājas. Šīs vaimanas bija satriekušas viņa nervus un tas noslīga uz kādas urnas, atspiezdamies ar galvu pret tirgotavas logu slēģiem, kas bija palikuši pusviru, tik steidzīgi bija ticis aizdarīts šis veikals.

Savas parastās sardzes, bandītu un pretīgu sieviešu vidū šarete lēnām tuvojās; bet savādi, visas šīs padibenes izturējās mierīgi, visi šie rāpuļi ne klaigāja, ne ķērca, tikai vienīgi pats upuris plosījās divu vīru rokās un kliedza, piesaukdams zemi, debesis, lietas un cilvēkus.

Pēkšņi Hofmanis izdzirda pa slēģu spraugu kāda jauna cilvēka balsi skumji sakām:

— Nabaga Dibarī, tad, lūk, kur tu nu esi!

— Dibarī! — iesaucās Hofmanis, — vai tā ir viņa, vai tā ir viņa, ko aizved uz šīs šaretes?

— Jā, monsieur, — atbildēja klusa, skumja balss tik tuvu ceļotāja ausij, ka viņš caur dēļu spraugu sajuta runātāja karsto elpu.

Nabaga Dibarī krampjaini turējās pie ratu šķērskoka; viņas daiļuma lepnums, viņas kastaņbrūnie mati pakausī bija apgriezti, bet uz deniņiem nokarājās garās, sviedros izmirkušās pinkas; skaistule ar savu lielo acu satraukto skatienu un mazo, pārāk mazo mutīti, kurai tā nepiestāvēja šie drausmīgie kliedzieni; nelaimīgā sieviete laiku pa laikam konvulsīvi papurināja galvu, lai atmestu atpakaļ pār seju sakritušos matus.

Kad viņu veda garām urnai, uz kuras bija atsēdie Hofmanis, tā iekliedzās:

— Palīgā! glābiet! Es neesmu darījusi nekā ļauna! Palīgā! — un gandrīz vai apgāza bendes kalpu, kas to turēja.

Bez apstājas viņa izkliedza šos palīgā saucienus pāri pūlim, kurā valdīja visdziļākais klusums. Šie briesmoņi, kas bija paraduši ņirgāties par vīrišķīgajiem notiesātajiem, jutās aizkustināti no šīs sievietes baiļu trauksmes un saprata, ka viņu klaigām neizdosies apklusināt šīs vaimanas, kuras radīja neprātam līdzīgs nervu satraukums, kas bija saniedzis visaugstāko baiļu pakāpi.

Hofmanis piecēlās, viņam šķita, ka sirds krūtīs ir apstājusi pukstēt, un viņš līdz ar visiem citiem traucās pakaļ šaretei, vēl viena ēna bija pievienojusies spoku gājienam, kas pavadīja karaļa favorīti viņas pēdējā ceļā.

Pamanījusi to, madame Dibarī vēl iesaucās:

— Dzīvību! dzīvību!.. Es atdošu tautai visu savu mantu! Monsieurl.. Glābiet mani!

„0," nodomāja jaunais cilvēks, „viņa runāja ar mani! Nabaga sieviete, kuras skatieni reiz bija tik dārgi, kuras vārdi nebija samaksājami, — viņa runāja ar mani."

Gājiens apstājās. Šarete bija nonākusi Revolūcijas laukumā. Lija auksts lietus un padarīja vēl smagāku vakara krēslu, kurā Hofmanis varēja izšķirt tikai divus siluetus: viens balts — bija pats upuris un otrs — sarkanais — bija ešafots.

Viņš redzēja, kā bende uzrāva balto stāvu pa trepēm, viņš redzēja, kā spīdzinātais upuris locīdamies pretojās, tad pēkšņi ar briesmīgu kliedzienu nabaga sieviete pazaudēja līdzsvaru un nokrita uz pieresvietas.

Hofmanis dzirdēja vēl to iekliedzamies:

— Žēlastību, bende! Žēlastību! Vēl vienu mirkli!..

Tas bija viss, pamirdzēdams kā zibens šautra, krita asmens.

Hofmanis apsēdās Revolūcijas laukumu iežogojošā grāvī.

Tā tiešām bija neaizmirstama aina māksliniekam, kurš bija ieradies Francijā, lai gūtu jaunus iespaidus un idejas.

Dievs bija tam licis redzēt, cik briesmīgi tika sodīta tā, kas bija sekmējusi monarhijas bojāeju.

Dibarī mazdūšīgā izturēšanās nāves stundā viņam šķita kā zināms attaisnojums šai nabaga sievietei. Viņa nekad nebija pazinusi īstu lepnumu, tāpēc ka viņa pat nemācēja mirt. O! Tas tajos laikos bija to ļaužu augstākais tikums, kas nekad nebija pazinuši netikumu.

Tanī dienā Hofmanis nāca pie slēdziena, ka ja viņš bija ieradies Francijā, lai redzētu kaut ko neparastu, tad viņa ceļojums bija izdevies. Ar vēstures filozofijas palīdzību kaut cik apmierinājies, viņš nolēma: „Atliek vēl teātris, došos turp. Es zinu labi, ka nule redzētās aktrises operas vai teātra tēlotājas neatstās vairs uz mani to iespaidu, bet es būšu iecietīgs. Nevar pārāk daudz prasīt no sievietēm, kas mirst, lai citiem būtu ko smieties. Tomēr es gribu labi ievērot šo laukumu, lai savā mūžā uz tā vairs nespertu kāju."

Hofmanis bija pēkšņu impulsu cilvēks. Pēc Revolūcijas laukuma un ap ešafotu drūzmējošās tautas, pēc asinīm un apmākušās debess viņam vajadzēja redzēt lustru mirdzumu, jautru ļaužu pūli, ziedus un dzīvību. Maz gan bija ticams, ka drāma, kurā tas bija piedalījies, šādā ceļā būtu izdzēšama no atmiņas, bet viņš gribēja sagādāt savām acīm kaut kādu izklaidēšanos un pārliecināties, ka ir vēl pasaulē ļaudis, kas bauda dzīvi un smejas.