Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Un, lūk, viņš devās uz Operu, kur nonāca, pats nezinādams — kā. Viņa apņemšanās bija gājusi pa priekšu un viņš tai bija sekojis, kā aklais seko savam sunim, kurpretī viņa domas bija klīdušas pavisam uz citu pusi, cauri pretišķīgāko izjūtu perifērijai. Uz bulvāra, kur tai laikā atradās Opera un kur tagad ir Sentmartīno teātris, drūzmējās ļaudis — tāpat kā Revolūcijas laukumā.

Hofmanis pievienojās pūlim un sāka pētīt afišu. Tika uzvests „Parisa spriedums" — balets pantomīma trijos cēlienos, kura autors bija Marijas Antuanetes dejas komponista Gardela dēls, kas vēlāk kļuva par ķeizarisko baletmeistaru.

— „Parisa spriedums", — murmināja dzejnieks, ar stīvu skatienu raudzīdamies afišā, it kā gribētu ar acu un ausu palīdzību iekalt atmiņā šo divu vārdu nozīmi.

Bet lai kā Hofmanis atkārtodams burtoja baleta nosaukumu, viņš tanī neatrada nekādas jēgas.

Grūti nācās viņam izmest no prāta briesmīgās atmiņas, kas to nomāca, lai dotu tur vietu darbam, kura vielu jaunais Gardels bija aizņēmies no Homēra „Iliādas".

Kas tas bija par savādu laikmetu, kad vienā dienā no rīta piesprieda nāvessodu, pulkstens četros to izpildīja, bet vakarā dejoja un varēja tikt pats arestēts, atgriežoties mājās pēc visiem šiem jūtu kairinājumiem?

Hofmanis saprata: ja kāds cits viņam nepateiks, kas tiek spēlēts, viņš pats to nekad nesajēgs, bet drīzāk paliks traks šīs afišas priekšā.

Tāpēc viņš griezās pie kāda resna kunga, kas ar savu kundzi stāvēja astē, jo visos laikos resniem kungiem līdz ar viņu kundzēm ir tā mānija stāvēt astē.

— Monsieur, kas šovakar tiek spēlēts?

— Jūs pats labi redzat uz afišas, ka tiek uzvests „Parisa spriedums"!

— Parīzes spriedums… — atkārtoja Hofmanis. — Ak, jā, Parīzes spriedums, es zinu gan, ko tas nozīmē!

Resnais kungs pavērās savādajā jautātājā un ar visdziļāko nicināšanu paraustīja plecus par jauno cilvēku, kurš šajos mitoloģiskajos laikos bija varējis kaut brīdi aizmirst, kas ir „Parisa spriedums".

— Vai jūs, pilson, nevēlētos paskaidrojumus par baletu? — jautāja kāds programmu pārdevējs, uzrunādams Hofmani.

— Jā, dodiet.

Tas bija mūsu varonim vēl viens pierādījums, ka viņš apmeklē izrādi un ka tāds viņam bija vajadzīgs.

Viņš atvēra programmu un iemeta tanī acis. Programma bija gaumīgi iespiesta uz laba, balta papīra un papildināta ar autora priekšvārdu.

„Kas par pielisku radījumu ir cilvēks," nodomāja Hofmanis, acīm pārskriedams dažas priekšvārda rindas, kuras tas vēl nebija lasījis, bet pašreiz grasījās lasīt, „un ka ietilpdams kopējā cilvēku masā, viņš tomēr iet viens savas godkārības un savu interešu ceļus, palikdams vienaldzīgs egoists.

Lūk, kā šis pats jaunais Gardels, kurš uzvedīs šo baletu 1793.gada 5.martā, tas ir, sešas nedēļas pēc karaļa nāves, sešas nedēļas pēc viena no vislielākajiem pasaules notikumiem.

(Jn,. lūk, tai dienā, kad balets piedzīvoja savu pirmizrādi, vispārējā nemierā viņš pārdzīvoja savu īpašo uzbudinājumu, droši vien saņemot aplausus, viņa sirds strauji pukstēja, un ja šinī mirkli tam kāds būtu atgādinājis par uzbudinājumu, kas vēl šalca pār pasauli un pieminējis Ludviķi XVI, viņš būtu izsaucies:

— Ludviķis XVI, ko jūs par to gribat teikt?

It kā, sākot ar to dienu, kad viņa balets tika nodots atklātībā, visai pasaulei nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties, ka vienīgi ar šo horeogrāfisko notikumu; viņš ir piespraudis priekšvārdu savas pantomīmas paskaidro­jumam.

Nu, labi, izlasīsim šo viņa priekšvārdu un palūkosim, vai, kaut gan nav atzīmēts laiks, kad tas viss ticis uzrakstīts, atradīšu tur dažus norādījumus, pateicoties kuriem apstākļiem šis uzvedums ir ieraudzījis dienasgaismu.

Hofmanis atspiedās ar elkoņiem uz teātra margām un, lūk, ko viņš lasīja:

„Es vienmēr esmu novērojis baleta uzvedumos, ka raibs un atjautīgs divertisments kopā ar efektīgu dekoratīvo ietērpu ir tas, kas visvairāk pievelk publiku un izpelnos visskaļākos aplausus"

„Lūk, cilvēks, kas izteicis ievērības cienīgu atzinumu," nodomāja Hofmanis, kurš nevarēja apspiest smīnu par šo pirmo naivitāti. Kā viņš ir novērojis, ka raibs un patīkams divertisments līdz ar dekoratīviem efektiem ir tas, kas visvairāk pievelk. Cik tas ir galanti pret Haidna, Pleiela un Mehila kungiem, kas ir uzrakstījuši „Parisa sprieduma" mūziku! Bet, turpināsim."

„Ņemot vērā šo novērojumu, esmu meklējis piemērotu sižetu, kas dotu iespēju izvērtēt Parīzes Operas baleta lielos talantus, kuri ir vienīgi mums un kuri man atļautu izvērst plašumā idejas, kādas man iedvestu gadījums. Vēsturiskā dzeja ir tas neizsīkstošais slānis, ko baletmeistaram vajag kultivēt. Šis slānis nav bez ērkšķiem, bet tos vajag prast iznīcināt, lai noplūktu rozi."

— Lūk, frāze, ko var novietot zeltītā rāmī! — iesaucās Hofmanis. — Šādas lietas var uzrakstīt tikai Francijā.

Viņš pāršķirstīja programmu, gatavodamies turpināt lasīt šo interesanto lektīru, kas viņu jau sāka uzjautrināt.

Bet tad viņa domas, kas uz brīdi bija novērsušās no pārdzīvotā, atkal pamazām atgriezās pie tā, burti sapņotāja acīs sajuka, roka, kas turēja „Parisa spriedumu", noslīdēja klēpī, un, stīvi uz zemi skatīdamies, viņš nomurmināja:

— Nabaga sieviete!

Tā bija Dibarī ēna, kas vēlreiz atgriezās jaunā cilvēka atmiņā.

Tad viņš papurināja galvu, it kā ar varu gribētu aizdzīt drūmo īstenību, iebāza ķešā jauno Gardela programmu, nopirka biļeti un iegāja teātrī.

Zāle bija pārpildīta, čaukstēja zīds, mirdzēja dārgakmeņi, kailie pleci un smaržoja ziedi. Nebeidzamā dūkoņa, parfimēto sieviešu un vaļīgo sarunu dūkoņa atgādināja troksni, kāds rodas no papes kastē ieslodzītu tūkstošiem mazu mušiņu sīkšanas.

Šai dūkoņā jaucās vārdi, kas mūsu apziņā atstāj tādas pašas pēdas, kā tauriņu spārni uz bērnu pirkstiem, kad viņi tos noķer, un pēc desmit minūtēm, nezinādami vairs, ko ar tiem iesākt, paceļ rokas gaisā, lai atdotu tiem brīvību.

Hofmanis ieņēma vietu orķestrī un, zāles iekaisušās atmosfēras pārņemts, iedomājās, ka viņš še atrodas jau no paša rīta un ka drūmais nāvessoda skats, kas atkal un atkal tam nāca prātā, ir bijis tikai ļauns sapnis, bet ne īstenība.

Tad viņa atmiņa, kurai, kā visu cilvēku atmiņai, bija divas reflektējošas plāksnes: viena sirdī un otra prātā, neuzkrītoši un pakāpeniskā secībā novērsās no uzjautrinošiem iespaidiem un piegriezās tai jaunai, maigajai meitenei, kuru viņš bija atstājis tur aiz robežas un kuras medaljonu viņš juta kā otru sirdi pukstam vienā taktī ar savējo.

Viņš noskatījās uz visām apkārtesošajām sievietēm, uz visiem šiem baltajiem pleciem, tumšajiem un gaišajiem matiem, uz visām šīm vijīgām rokām, kas vai nu rotaļājās ar vēdekļiem, vai atkal koķeti sakārtoja frizūrās ievītos ziedus, un viņš pats pie sevis pasmaidīja, izrunādams Antonijas vārdu, it kā ar šo vārdu vien jau pietiktu, lai padarītu neiespējamu katru salīdzinājumu starp šā vārda nesēju un apkārtējām sievietēm.

Un lai to pārceltu atmiņu pasaulē, kas tam šķita tūkstoškārt pievilcīgāka nekā visa šī īstenība, lai cik skaista tā bija.

Tad, it kā ar to vēl nepietiktu un viņš baidītos, ka neizgaist viņa ideāla portrets, ko tam pāri laikam un telpai gleznoja atmiņa, Hofmanis lēni iebāza roku azotē, satvēra medaljonu, kā bikla meitene satver ligzdā gulošu putniņu.