Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Tad, pārliecinājies, ka neviens viņu nevar redzēt, lai ar nekautrīgu skatienu aptumšotu mīļo tēlu, ko viņš turēja rokā, Hofmanis izņēma jaunās meitenes portretu, pacēla to pie acīm un, uzmetis pielūdzēja skatienu, to maigi piespieda pie lūpām.

Tad viņš no jauna paslēpa to pie savas sirds tā, ka neviens nevarēja iedomāties to prieku, ko, iebāzdams roku vestes kabatā, bija pārdzīvojis šis jauneklis ar bālo seju un melnajiem matiem.

Šinī brīdī atskanēja signāls un pirmās uvertīras skaņas jautri aizlidoja zālē — kā ķildīgu zīlīšu bars birztalā.

Mēģinādams kļūt līdzīgs visiem citiem, tas ir, par uzmanīgu skatītāju, Hofmanis apsēdās un ar abām ausīm sāka klausīties.

Bet pēc minūtēm viņš vairs neklausījās un arī negribēja klausīties: tā nebija mūzika, kas varētu saistīt Hofmaņa uzmanību, jo vairāk tāpēc, ka viņš to dzirdēja jau otro reizi: viņa kaimiņš, acīmredzot kārtīgs Operas apmeklētājs, Haidna, Pleiela un Mehila cienītājs, pusbalsī un aplamā falsetā, bet pilnīgi pareizā ritmā dungoja līdzi visu šo autoru melodijām. Šim mutiskajam pavadījumam diletants pievienoja vēl pirkstu pavadījumu, apbrīnojami veikli ar saviem garajiem, plānajiem nagiem sizdams takti uz tabakas dozes, kuru turēja kreisajā rokā.

Hofmanis ar visiem novērotājiem piemītošu ziņkārību sāka aplūkot šo cilvēku, kuram bija pašam savs orķestris, kas atdarināja kopējo.

Šī persona tiešām bija ievērības cienīga.

Iedomājaties neliela auguma cilvēku, kas ģērbies melnās biksēs, frakā un vestē, ar baltu pletkreklu un baltu kaklasaiti, pie kam šis baltums bija acīm gandrīz vai tikpat nepanesams kā sniega sudrabotā vizma.

Uzmauciet līdz pusei uz šā cilvēka rokām, kas bija vājas, caurspīdīgas kā vasks un tik spilgti atdalījās no melnajām biksēm, it kā būtu apgaismotas no iekšienes, uzmauciet uz šīm rokām ar vislielāko rūpību ieflisētas smalka batista aproces, lokanas kā liliju lapiņas, un jūs būsit guvuši pilnīgu kopainu.

Tagad apskatiet viņa galvu, bet apskatiet tā, kā to darīja Hofmanis, tas ir, ar izbrīnās pilnu ziņkāri. Iedomājaties ovālas formas seju un kā ziloņkauls spīdīgu pieri ar retiem iesarkanu matu kumšķiem, kas vietvietām rēgojās kā krūmu skupsnas līdzenumā.

Noskujiet uzacis un drusku zemāk ietaisiet divus caurumus, ielieciet tajos aukstas kā stikls acis, kuru skatiens gandrīz vai vienmēr ir sastindzis un kuras tāpēc jo vairāk likās bez dzīvības, ka tajās velti bija meklēt to dzirkstošo punktu, ko Dievs ir ielicis cilvēka acī kā dzirksteli no dzīvības mūžīgās liesmas.

Šīs acis ir zilas kā safīri — bez maiguma, bez asuma. Tās, protams, redz, bet tās neskatās. Sausnējais, smalkais deguns ir garš un smails, mute maza, ar pusatvērtām lūpām un zobiem, kurus nevar saukt par baltiem, jo tiem ir tā pati vaska krāsa kā ādai, it kā uz tiem būtu nogūlies bezkrāsas asiņu filtrējums. Smalkais smakrs rūpīgi noskūts, izcili vaigu kauli, bet abi vaigi tik dziļi iekrituši, ka to iedobēs varētu ielikt riekstu. Tādas bija Hofmaņa kaimiņa raksturīgās pazīmes.

Šim cilvēkam tikpat labi varēja būt piecdesmit kā trīsdesmit gadu. Un ja viņam būtu astoņdesmit, tas nebūtu nekas sevišķs, tāpat kā nebūtu mazāk ticams, ja tam nebūtu vairāk par divpadsmit. Likās, ka, ierodoties pasaulē, viņam vajadzēja izskatīties tieši tāpat kā tagad.

Nebija šaubu, ka viņš nekad nav izskatījies jaunāks, un tāpat varēja pieņemt, ka viņš arī nekad nekļūs vecāks.

Bija ticams, ka, pieskaroties viņa ādai, varētu sajust tādu pašu aukstumu, kā pieskaroties čūskai vai mironim.

Un tomēr likās, ka viņš ļoti mīl mūziku. Laiku pa laikam muzikālas saldkaisles iespaidā viņa mute mazliet pavērās un trīs sīkas krunciņas, abās pusēs gluži vienādas, ievilka pusloku viņa lūpu kaktiņos, palika tur minūtes piecas un atkal pamazām izlīdzinājās, kā izlīdzinās akmens sviediena ūdenī radīti riņķi, kas aizgulst arvien plašākos lokos, kamēr beidzot saplūst ar ūdens līmeni.

Hofmanis nevarēja beigt skatīties uz šo cilvēku, kurš gan juta, ka viņu novēro, bet tomēr tāpēc nekustējās.

Mūsu dzejnieks, kurš jau tai laikā nesa sevī tās iztēles dīgļus, kas vēlāk radīja „Kapeliusu", atbalstījās ar abām rokām uz priekšējā krēsla atzveltnes, noliecās uz priekšu, tad pagrieza galvu uz labo pusi, lai ieskatītos tieši sejā tam, kuru līdz šim bija vērojis tikai no sāniem.

Mazais cilvēks bez kādas izbrīnās pavērās Hofmanī, draudzīgi sveicinā­dams, uzsmaidīja tam, tad atkal novērsa savas acis uz kādu, vienīgi viņam redzamu punktu un turpināja savu orķestra pavadījumu.

— Cik savādi! — nomurmināja Hofmanis apsēzdamies, — es būtu bijis gatavs derēt, ka viņš nemaz nav dzīvs.

Kaut gan viņš redzēja savu kaimiņu kustinām galvu, bet it kā nebūtu vēl īsti pārliecināts, ka arī pārējais ķermenis ir dzīvs, jaunais cilvēks atkal pameta skatienu uz šīs personas rokām.

Te viņam krita acīs tas, ka uz melnkoka tabakas dozes, ar kuru spēlējās svešinieka roka, laistījās miniatūrs, no dimantiem veidots galvaskauss.

Tanī dienā Hofmaņa acīs viss šķita pieņemam fantastiskus veidus, bet viņš tomēr bija nolēmis iet līdz galam un, noliecies uz leju tāpat, kā nule bija noliecies uz priekšu, viņš tā ieurbās ar skatienu šinī tabakas dozē, ka viņa lūpas gandrīz vai pieskārās rokai, kas to turēja.

Cilvēks, kurš tādā mērā bija saistījis Hofmaņa uzmanību, redzēdams, ka viņa kaimiņš tik ļoti interesējas par tā tabakas dozi, klusēdams to pasniedza, lai viņš labi varētu apskatīt.

Hofmanis-paņēma tabakas dozi, apgrieza to kādas divdesmit reizes riņķī un tad atvēra.

Iekšā bija tabaka.

Ar vislielāko uzmanību apskatījis tabakas dozi, Hofmanis, ar klusu galvas mājienu pateikdamies, atdeva to īpašniekam, uz ko pēdējais atbildēja ar tikpat pieklājīgu, tikai varbūt vēl klusāku zīmi.

„Redzēsim tagad, vai viņš runās," nodomāja Hofmanis un pagriezies pret savu kaimiņu teica:

— Atvainojiet, monsieur, par manu uzbāzību, bet man bija jāpabrinas par šo no dimantiem veidoto miroņgalvu, kas rotā jūsu tabakas dozi, jo tabakas doze tas ir tiešām neparasts greznojums.

— Tas tiesa, un man šķiet, ka šis te ir vienīgais, — atbildēja svešais ar metālisku balss pieskaņu, kas atgādināja troksni, kāds rodas, liekot vienu uz otra sudraba naudas gabalus, — tā man no atzinīgiem manti­niekiem, kuru tēvu es tiku ārstējis.

— Jūs esat ārsts?

— Jā, monsieur.

— Un jūs izārstējāt šo jauno cilvēku tēvu?

— Gluži otrādi, monsieur, mums bija tā nelaime viņu pazaudēt.

— Es tagad saprotu, ko nozīmē vārds atzinība.

Mediķis sāka smieties.

Saruna tam tomēr netraucēja dungāt, un dungādams viņš turpināja:

— Jā, man liekas, ka es to veco būšu nogalinājis.

— Kā nogalinājis?

— Es pie viņa izmēģināju kādu jaunu ārstniecības līdzekli, bet, ak, Dievs, pēc stundas viņš jau bija miris! Tas gan bija jocīgi.

Un viņš atkal sāka dungāt.

— Jūs, monsieur, liekas, ļoti mīlat mūziku? — jautāja Hofmanis.

— Jā, mīlu, sevišķi šo.

„Velns lai parauj," nodomāja Hofmanis, „lūk, cilvēks, kas tikpat maz sajēdz no mūzikas kā no medicīnas!"

Šinī brīdī pacēlās priekškars.

Savādais doktors iešņūca krietnu šnaucienu tabakas un apsēdās krēslā pēc iespējas ērtāk — kā cilvēks, kas negrib nekā zaudēt no izrādes, kuru noskatās.