Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Cik skaista ir šī sieviete! — iesaucās Hofmanis tik skaļi, ka blakus sēdošie un arī pati dejotāja to dzirdēja.

Bet tā, kura bija izpelnījusies šo apbrīnu, pameta acis uz jauno cilvēku, kurš neviļus bija iesaucies, un Hofmanim likās, ka tā ar skatienu viņam pateicās. Viņš nosarka un nodrebēja, it kā to būtu skārusi elektriskā dzirksts.

Dejotāja Arsēna, kuras vārdu bija pieminējis sirmgalvis, patiesi bija brīnišķīgs radījums, tikai viņas skaistumam nebija nekā kopēja ar parasto skaistuma jēdzienu.

Viņa bija slaida, brīnišķīgi noaugusi, un caur sarkanā smiņķa kārtu, kas sedza tās vaigus, atplaiksnījās ādas caurspīdīgais bālums. Kājas tai bija pavisam mazas, un kad viņa soļoja, likās, ka tās balstās uz mākoņa, jo nebija dzirdams ne mazākais troksnis. Viņas stāvs bija tik slaids un vijīgs, ka pat čūska nevarētu tik veikli griezties riņķī kā šī sieviete. Ikreiz, kad vīdamies tās ķermenis noliecās uz priekšu, varēja domāt, ka viņas korsete tūdaļ plīsīs.

Spriežot pēc dejā ieliktas enerģijas, ķermeņa drošajām kustībām un sava neatvairāmā skaistuma apziņas, bija jaušams, ka šis kaislais raksturs, tāpat kā antīkā Mesalīna, varēja gan dažreiz pagurt, bet apmierināties — nekad. Viņa nesmaidīja, kā parasti smaida dejotājas, viņas purpursarkanās lūpas gandrīz vai nekad nepavērās nevis tāpēc, ka tai vajadzētu slēpt savus sliktos zobus, nē, jo kad viņa uzsmaidīja Hofmanim, kurš tik vientiesīgi skaļi bija izteicis savu apbrīnu, mūsu dzejnieks varēja redzēt divas tik baltas, tik tīras pērļu virknes, ka viņa tās bez šaubām paslēpa aiz savām lūpām, lai gaisa iespaids nesabojātu to spīdumu.

Viņas zilgani melnajos, spīdīgajos matos bija iepītas platas akantes lapas un nokarājās vīnogu ķekari, kuru ēna gūlās uz viņas kailajiem pleciem. Acis tai bija lielas, melnas, spodras ar tādu mirdzumu, kas apstaroja visu, un, ja viņa dejotu tumsā, Arsēnas acis būtu apgaismojušas dejas vietu. Kas vēl vairāk pavairoja šīs meitenas oriģinalitāti, bija tas, ka bez kādas vajadzības šinī nimfas lomā, kuru tā tēloja, vai, pareizāk sakot, dejoja, viņa bija aplikusi mazu, melnu samta apkakli, kas bija sasprausta ar saktu, vai ar kādu saktai līdzīgu, ar dimantiem izrotātu priekšmetu, kas mirdzēja žilbinošās ugunīs.

Ieurbies ar skatienu šinī sievietē, mediķis, neuzdrošinādamies pat elpot, ar visu sirdi un dvēseli skatījās dejotājā, pie kam šī dvēsele, ja vien tāda viņam bija, likās saistīta pie jaunās sievietes ķermeņa lidojuma.

Tad Hofmanis ievēroja šādu pārsteidzošu lietu: vai viņa gāja pa kreisi vai pa labi, uz priekšu vai atpakaļ, nekad viņas acis nenovērsās no daktera acīm un starp abiem skatieniem pastāvēja redzams sakars. Vēl vairāk — Hofmanis redzēja, ka Arsēnas melno samta apkakli saturošās saktas mestie stari un tāpat arī tie, ko atstaroja daktera miroņgalva, taisnā līnijā sastapās pusceļā, saskārās, atgrūdās un pamirdzēdami saplūda par sarkanu, baltu un zeltaini mirdzošu staru kūli.

— Monsieur, vai jūs man neiedotu savu lorneti? — dziļi elpodams un nepagriezis galvu, ierunājās Hofmanis, jo arī viņam nebija iespējams atraut skatienu no Arsēnas.

Mediķis pastiepa roku Hofmanim, pat nepakustinājis galvu, tā kā abu skatītāju rokas kādu brīdi tukšumā meklēja viena otru, kamēr sastapās.

Beidzot Hofmanis satvēra lorneti un piespieda to pie acīm.

— Tas ir savādi, — viņš nomurmināja.

— Kas tad?

— Nekas, nekas, — atbildēja Hofmanis, kurš gribēja piegriezt visu vērību tam, ko viņš redzēja; un tas, ko viņš redzēja, patiesi bija kaut kas neparasts.

Lornete tik lielā mērā tuvināja priekšmetus viņa acīm, ka Hofmanis divas vai trīs reizes izstiepa roku, cerēdams satvert Arsēnu, kas likās vairs neatradās aiz rampas, bet starp abiem lornetes stikliem.

Tādā kārtā mūsu vācietis nezaudēja ne mazākā sīkuma no dejotājas daiļuma; viņa skatieni tik dedzīgi jau iztālim apņēma viņas pieri it kā ar ugunīgu loku un lika asinīm kaist viņa deniņu dzīslās.

Jaunā cilvēka dvēsele viņa ķermeni trakoja.

— Kas ir šī sieviete? — viņš jautāja nedrošā balsī, nekustēdamies un neatraudamies no lornetes.

— Es jau jums teicu, — tā ir Arsēna, — atbildēja ārsts, kuram likās tikai vienīgi lūpas bija dzīvas un kura nekustīgais skatiens joprojām bija piekalts dejotājai.

— Šai sievietei, bez šaubām, ir savs mīļākais?

— Jā.

— Un viņa to mīl?

— Tā stāsta.

— Vai viņš ir bagāts?

— Ļoti.

— Kurš tas ir?

— Paskatāties pa kreisi apakšējā balkona avanscēnā.

— Es nevaru pagriezt galvu.

— Papūlaties.

Bet šī papūlēšanās Hofmanim bija tik sāpīga, ka viņš iekliedzās, it kā viņa kakla nervi būtu pārvērtušies marmorā un šinī brīdī sadruptu.

Viņš pameta skatienu uz apakšējo balkonu. Tajā bija tikai viens cilvēks, bet šis cilvēks, kurš kā lauva bija nogūlies uz balustrādes, likās viens pats piepildīja visu balkonu.

Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit vai trīsdesmit trīs gadi, un viņa seja bija kaislību izvagota. Varēja pat teikt, ka ne melnās bakas, bet kāda vulkāniska erupcija ir izrāvusi tās plaisas, kuru dziļumi šķērsojās šīs saplosītās miesas audos. Viņa acis, patiesībā mazas, bija plaši ieplestas aiz kaut kādām iekšķīgām dvēseles mokām; brīžiem tās bija tukšas un bez dzīvības, kā izdzisuši krāteri, brīžiem atkal izmeta liesmas — kā pamodies vulkāns. Viņš neaplaudēja, sizdams delnas vienu pret otru, viņš aplaudēja, dauzīdams balkona margas, tā ka pie katra aplausa dārdēja visa zāle.

— O, — ierunājās Hofmanis, — vai tas maz ir cilvēks, ko es tur redzu?

— Jā gan, tas ir cilvēks, un pat varens cilvēks.

— Kā viņu sauc?

— Vai jūs to nepazīstat?

— Nē, es tikai vakar ierados.

— Ak tā, tas ir Dantons.

— Dantons! — drebēdams nomurmināja Hofmanis. — O, un viņš ir Arsēnas mīļākais?

— Viņš ir tās mīļākais.

— Un viņš to patiesi mīl?

— Kā bez prāta. Viņš ir mežonīgi greizsirdīgs.

Bet lai cik interesanti bija redzēt Dantonu, Hofmanis jau atkal bija pievērsies Arsēnai, kuras klusajā dejā bija kaut kas fantastisks.

— Vēl vienu paskaidrojumu, monsieur.

— Runājiet.

— Pēc kādas formas ir veidota viņas sakta, ar kuru sasprausta apkakle?

— Pēc giljotiņas.

— Pēc giljotīnas!

— Jā, tās tiek ļoti glīti izgatavotas un katrs mūsu frants nēsā vismaz vienu tādu. Tā, ko valkā Arsēna, ir Dantona dāvana.

— , Giljotīna, giljotina pie dejotājas kakla! — murmināja Hofmanis. Viņš juta, ka tā smadzenes izplešas. — Kāpēc goljotīna?..

Un mūsu vācietis, kuru varēja noturēt par traku, izstiepa rokas uz priekšu, it kā gribētu satvert kādu ķermeni, jo, pateicoties savādajam optiskajam efektam, atstatums starp viņu un Arsēnu bija uz īsu brīdi pazudis un Hofmanim šķita, ka viņš jūt dejotājas elpu uz savas pieres, dzird kā tā izlaužas no šīm puskailajām krūtīm, kas cilājās kā kaislos skāvienos.

Hofmanis bija sasniedzis to aizrautības pakāpi, kad mums liekas, ka mēs izelpojam uguni un mūsu ķermenis draud pārplīst aiz jūtu sprieguma.

— Pietiek, pietiek! — viņš murmināja.

Bet deja turpinājās un ilūzija bija tāda, ka, sakausējot abus šos šīsdie­nas visstiprākos iespaidus, Hofmaņa fantāzija piesaistīja dejai atmiņas no Revolūcijas laukuma, un viņam brīžiem šķita, ka tas redz Dibarī bālu un bez galvas dejojam Arsēnas vietā, brīžiem atkal tas redzēja Arsēnu aizdejojam līdz giljotīnai un iedejojam bendes rokās.