Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— O! — iesaucās Hofmanis, — tas nav iespējams. Es jums saku, ka aizvakar redzēju zāli, kas bija pilna ziedu smaržas, kurā mirdzēja greznas tualetes, staroja dimanti, un kurā šo vienkāršo ļaužu vietā bija eleganta publika; es jums saku, ka jums bija kurpes ar dimanta sprādzēm, pirkstos dimanta gredzeni un no dimantiem veidota miroņgalva uz jūsu tabakas kārbas, es jums saku…

— Bet es, jaunais cilvēk, savukārt jums saku, — turpināja cilvēks melnā, — es jums saku, ka viņas klātbūtne apgaismoja visu, viņas elpa lika raisīties jūsu iztēles rozēm, starot rotām un mirdzēt jūsu fantāzijas dimantiem. Es jums saku, ka jūs to mīlat, jaunais cilvēk, un ka jūs redzējāt redzējāt zāli caur jūsu mīlas prizmu. Arsēnas še vairs nav, jūsu sirds ir mirusi, jūsu acis vairs neaizplīvuro burvība un jūs redzat moletonu katūnu, rupjus audumus, sarkanas cepures, netīras rokas un nekoptus matus. Jūs redzat pasauli, kāda tā ir, un lietas, kādas tās ir.

— Ak, Dievs! — izsaucās Hofmanis, paslēpdams galvu rokās, — vai tas viss ir taisnība un vai es tiešām sāku zaudēt prātu?

Tikai tad, kad Hofmanis juta kādu roku pieskārāmies savam plecam, viņš pamodās no šā letarģiskā miega un pacēla galvu.

Viss ap to bija tumšs un tukšs: teātris bez gaismas viņam likās kā tā teātra līķis, kuru tas nesen vēl bija redzējis; sardzes kareivis tajā pastaigājās vientuļš un kluss kā pašas nāves sargs; nebija vairs ne lustru, ne orķestra, ne čalas, ne mirdzuma.

Tikai kāda balss murmināja tam pie pašas auss:

— Pilsoni, pilsoni, ko jūs te darāt? Pilsoni, jūs esat Operā; ir tiesa, še snauž, bet še neguļ.

Beidzot Hofmanis paskatījās uz to pusi, no kurienes nāca šī balss, un ieraudzīja kādu vecenīti, kas viņu raustīja aiz svārku apkakles.

Tā bija orķestra slēdzēja, kas, nezinādama šā ietiepīgā skatītāja nolūkus, negribēja atstāt orķestri, pirms nebija redzējusi viņu aizejam.

Bet, atmodies no savas letarģijas, Hofmanis pat nedomāja pretoties; viņš dziļi nopūtās un piecēlās murminādams:

— Arsēna!

— Ak, jā, Arsēna, — ierunājās mazā vecenīte. — Arī jūs, jaunais cilvēk, esat viņā iemīlējies, tāpat kā visi citi. Tas ir liels zaudējums Operai, bet sevišķi mums slēdzējām.

— Jums slēdzējām 9 — jautāja Hofmanis, priecīgs, ka atradis kādu, kas ar viņu runā par dejotāju, — kāpēc tas jums ir zaudējums, kad Arsēnas vairs nav teātrī?

— Ak, tas ir ļoti viegli saprotams: vispirms, katru reizi, kad viņa dejoja, zāle bija pārpildīta, tad bija pieprasījums pēc krēsliem, taburetēm un soliņiem, un tā bija mūsu mazā blakuspeļņa. Es saku mazā, — šķelmīgi piebilda slēdzēja, — bet jūs saprotat, pilsoni, ka bez tās pagadījās arī lielāka.

— Lielāka peļņa?

— Jā.

Un vecā nozīmīgi pamirkšķināja.

— Bet sakiet man, labā sieviņ, kur tad jums radās šī lielākā peļņa?

— Nu, no visiem tiem, kas gribēja nodot viņai vēstulītes, vai gribēja par viņu ko uzzināt, piemēram, tās adresi. Jūs saprotat, par visu bija

4. 3aKa3 Ne 333

noteikta cena: tik un tik par adresi, bija sava mazā apgrozība un dzīvojām pieklājīgi.

Un vecā nopūtās tik smagi, kā Hofmanis šā dialoga sākumā.

— Ak tā, — ierunājās Hofmanis, — jūs norādījāt adresi, sniedzāt paskaidrojumus, nodevāt vēstulītes. Vai jūs to darāt vēl tagad?

— Ak, monsieur, paskaidrojumi, ko es tagad sniegtu, jums tik un tā nekas nederētu; neviens vairs nezina Arsēnas adresi un viņai nododamā vēstulīte nesasniegtu mērķi. Ja jūs gribat kādai citai — Vestrī kundzei, Bigotīnī jaunkundzei, vai…

— Pateicos, sieviņ, pateicos, es tikai gribēju zināt par Arsēnu, — un izņēmis no kabatas sīkas naudas gabalu, Hofmanis to pasniedza vecītei.

— Ņemiet, tas par jūsu pūlēm, ka jūs mani pamodinājāt.

Atvadījies no vecās, viņš lēniem soļiem aizgāja pa bulvāri, gribēdams

ieturēt to pašu ceļu kā vakar, bet šoreiz instinkts bija izgaisis.

Viņa iespaidi bija ļoti pretešķīgi un tas atspoguļojās viņa gaitā. Tanī vakarā viņš gāja kā cilvēks, kurš dzenas pakaļ cerībai, neapdomādams, ka Dievs tai ir devis Zefīra spārnus, lai cilvēki to nekad nepanāktu. Toreiz viņa atvērtās lūpas elpoja strauji, galva bija augsti pacelta, rokas izstieptas uz priekšu. Šoreiz, pavisam otrādi, viņš gāja lēniem soļiem — kā cilvēks, kurš, dzīdamies pakaļ cerībai, beidzot pazaudējis to no acīm; viņa lūpas bija cieši sakniebtas, galva nodurta un rokas nolaistas gar sāniem. Toreiz viņam pietika ar piecām minūtēm, lai no Sentmartina vārtiem nokļūtu līdz Monmartras ielai; šoreiz pagāja vesela stunda un vēl otra, kamēr viņš no Monmartras ielas nonāca līdz savai viesnīcai; tanī nomāktībā, kas to bija pārņēmusi, viņam bija gluži vienaldzīgi, vai viņš atgriezās agrāk vai vēlāk, vai viņš vispār atgriežas.

Teic, ka esot savs dzērāju dievs un savs mīlētāju dievs, kurš, bez šaubām, bija par Hofmani nomodā. Tas viņam lika izvairīties no patruļām, atrast krasta ielas, tiltus un, beidzot, viņa viesnīcu, kur tas par lielu nepatikšanu savai saimniecei atgriezās pulkstens divos no rīta.

Tomēr visu šo laiku mazs zelta stariņš spīdēja Hofmaņa fantāzijā — kā malduguntiņa naktī. Mediķis viņam bija teicis, ja šis mediķis vispār eksistēja un nebija viņa prāta un iztēles uzburts māns, tātad šis mediķis bija teicis, ka Arsēnu no teātra aizvedis viņas mīļākais, kas kļuvis greizsirdīgs uz kādu jaunu cilvēku orķestra ložā, ar kuru tā esot apmainīju­sies pārāk maigiem skatieniem.

Bez tam vēl mediķis bija teicis, ka tas, kurš bija pamodinājis, tirānā visniknāko greizsirdību, tas ir, šis pats jaunais cilvēks, bija redzēts stāvam pretī aktieru ieejas durvīm un ka šis pats jaunais cilvēks neatlaidīgi dzinies pakaļ karietei. Bet nu šis jaunais cilvēks, kas orķestra ložā bija apmainījis kaislīgus skatienus ar Arsēnu, bija taču viņš, Hofmanis.

Tāpat arī jaunais cilvēks aktieru izejas priekšā arī bija viņš; un beidzot, cilvēks, kas neatlaidīgi bija dzinies pakaļ karietei, tāpat bija viņš — Hofmanis. Tātad Arsēna bija viņu ievērojusi un tagad cieta viņa dēļ; viņš bija iegājis daiļās dejotājas dzīvē pa ciešanu durvīm, bet viņš bija iegājis, un tas bija pats galvenais, tagad viņam tikai atlika mēģināt tur noturēties. Bet kā? Ar kādiem līdzekļiem? Kādā veidā sazināties ar Arsēnu, dot viņai kādu ziņu par sevi, kā viņai pateikt, ka viņš to mīl? Pat dzimušam parīzietim jau būtu bijis grūts uzdevums atrast skaisto dejotāju šinī bezgalīgajā pilsētā, bet Hofmanim, kurš bija ieradies tikai pirms trim dienām un labi, ja prata atrast ceļu uz savu dzīvokli, tas bija pilnīgi neiespējams.

Tāpēc arī viņš pat nepapūlējās to atrast, viņš saprata, ka var palīdzēt vienīgi gadījums. Abas nākamās dienas viņš pētīja Operas afišas un viņam ar skumjām vajadzēja redzēt, ka Pariss taisa savu spriedumu, kaut gan nebija klāt tā, kura bija cienīgāka nekā Venēra saņemt ābolu.

No tā laika viņš vairs nedomāja apmeklēt Operu. Reiz viņam ienāca prātā aiziet uz Konventu un arī uz Franciskāņu klubu, lai nokļūtu uz Dantona pēdām un lai, viņu dienu un nakti izspiegojot, beidzot izpētītu, kur tas paslēpis daiļo dejotāju. Viņš aizgāja uz Konventu, viņš aizgāja arī uz Franciskāņu klubu, bet Dantona tur nebija: jau septiņas vai astoņasm dienas viņš tur vairs nebija redzēts. Noguris no cīņas, kuru tas veda jau divus gadus, ne tik daudz sava izcilā stāvokļa, bet gan vairāk garlaicības mākts, Dantons likās bija aizgājis no politisko cīņu arēnas.