Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Nebija viegla lieta Hofmanim izkļūt no šā ielu labirinta, kas, sākot no Sv.Eistahija ielas līdz Čuguna krastam izveido gandrīz vai necaurejamu ielu režģi.

Beidzot, pateicoties daudzajām patruļām, kas apstaigāja ielas, pateicoties saviem vislabākā kārtībā esošiem dokumentiem un tam apstāklim, ka viņš tikai vakar bija ieradies, kam par pierādījumu noderēja barjeras sardzes izdotā vīza, viņš dabūja no pilsoņu milicijas tik vērtīgus norādījumus.

Un viņam beidzot izdevās atrast viesnīcu un nokļūt savā mazajā istabiņā, kur viņš ieslēdzās šķietami viens, bet patiesībā kopā ar šā vakara spilgtajām atmiņām.

Sākot no šā brīža Hofmanis atradās divu vīziju varā; viena no tām pamazām kļuva bālāka, bet otra atkal pieņēma arvien reljefākas kontūras.

Otrā vīzija, kas kļuva arvien reālāka, bija dzīvības pilnais un smaidošais dejotājas tēls, kas lēkāja no skatuves dziļumiem līdz rampai un viesuļoja gar rampu no vienas avanscēnas uz otru.

Ar visiem spēkiem Hofmanis centās atbrīvoties no šīs vīzijas. Viņš izvilka no savas ceļasomas otas un sāka gleznot; viņš izņēma no kārbas savu vijoli un spēlēja; viņš palūdza tinti un spalvu un rakstīja dzejas.

Bet pantos, kurus sacerēja, viņš slavināja Arsēnu; ārija, kuru tas spēlēja, bija tā pati, pie kuras skaņām viņa bija parādījusies un kuras lēkājošais motīvs to pacēla, it kā būtu viņas spārni.

Un beidzot, visi skicējumi, kurus tas uzmeta, bija viņas atveidi ar to pašu savādo greznojumu ap Arsēnas kaklu — samta apkakli ar tik neparasta veida saktu.

Visu nakti, visu nākamo dienu, tad vēl visu nākamo nakti un visu parītdienu Hofmanis citu neko neredzēja, kā tikai vienu vai, patiesību sakot, divi lietas: pirmkārt, fantastisko dejotāju un, otrkārt, ne mazāk fantastisko dakteri. Starp abām šīm būtnēm pastāvēja tāda savstarpēja attiecība, ka Hofmanis nesaprata vienu bez otras.

Tāpēc arī savās fantāzijas māņu ainās viņš vienmēr redzēja Arsēnu lēkājošu uz saktuves.

Orķestris šalca viņam ausīs, nē, ne orķestris — tā bija daktera klusā dungošana, tie bija viņa pirkstu ritmiskie sitieni pa melnkoka tabakas kārbu.

Tad laiku pa laikam gar viņa acīm nostiepās zibens, apžilbinādams to ar veselu dzirksteļu šļāci; tas bija divkāršais stars, kas pazibēja no daktera tabakas kārbas un no dejotājas samta apkaklītes.

Tā bija simpātiju tuvināšanās tieksme starp šo dimanta giljotīnu un dimanta miroņgalvu.

Un, beidzot, tas bija daktera acu sastingušais skatiens, kas ar savu gribasspēku te atgrūda te pievilka skaisto dejotāju, kā čūskas acs pievelk un atgrūž apstulbināto putnu.

Divdesmit, simts, un tūkstoš reizes Hofmanim ienāca prātā doties uz Operu, bet tā stunda vēl nebija pienākusi un Hofmanis bija cieši apņēmies nepadoties kārdināšanai. Visādiem līdzekļiem viņš cīnījās ar šo kārdināšanu, vispirms griezdamies pie sava medaljona, tad atkal mēģinādams rakstīt Antonijai.

Bet Antonijas ģīmetne viņam likās bija pieņēmusi.tik skumju izteiksmi, ka viņš atkal aizvēra medaljonu, tiklīdz to bija atvēris. Un katras iesāktās vēstules pirmās rindas bija tik juceklīgas, ka viņš saplēsa desmit vēstuļu, pirms vēl bija uzrakstījis pirmo lapu līdz pusei.

Beidzot pienāca svarīgā parītdiena, beidzot pienāca izrādes laiks, beidzot pulkstenis nosita septiņi un līdz ar šo pēdējo aicinājumu Hofmanis pats pret savu gribu piecēlās, skriešus noskrēja pa trepēm un aizsteidzās Sentmartina ielas virzienā.

Šoreiz nepagāja ne ceturtdaļstundas, šoreiz tam nevajadzēja nevienam prasīt ceļu, šoreiz it kā kāds neredzams gids būtu radījis viņam pareizo virzienu, viņš mazāk nekā desmit minūtēs nonāca pie Operas durvīm.

Bet savāda lieta! — pie durvīm vairs nedrūzmējās skatītāju pūlis, kā pirms divām dienām: vai nu kāds Hofmanim nezināms apstāklis bija padarījis izrādi mazāk pievilcīgu, vai arī skatītāji jau atradās teātrī. Hofmanis uzmeta naudu kasierim priekšā, dabūja savu biļeti un steidzās uz zāli. Bet zāles izskats bija ļoti pārmainījies.

Vispirms tā bija aizņemta tikai pa pusei; tad apburošo dāmu un eleganto kungu vietā, ko tas bija cerējis ieraudzīt, viņš redzēja tikai sievietes lētos tērpos un vīriešus kamzoļos; ne vēsts vairs no rotām,

ziediem un kailām krūtīm, kas cēlās un grima kaisles pilnajā aristokrātiskā teātra atmosfērā. Apaļas, sarkanas cepures, izgreznotas ar milzīgām nacionālām kokardēm; drūmas krāsas apģērbos, un pāri visiem, kā tumšs mākonis; zāles abējās puses divas neglītas bistes, divas ņirdzīgas galvas, viena — smieklu, otra — sāpju personifikācija: Voltērs un Marats.

Pirmajā balkonā bija redzams vāji apgaismots caurums — tumšs un tukšs. Krātiņš bija palicis, bet lauvas tanī vairs nebija. Orķestrī bija divas tukšas vietas, abas līdzās. Hofmanis ieņēma vienu no tām, tā bija tā pati, kurā viņš pirmo reizi bija sēdējis. Otra bija daktera vieta, bet kā jau mēs minējām, tā vēl nebija aizņemta. Pirmais cēliens tika nospēlēts, bez kā Hofmanis būtu piegriezis kādu vērību orķestrim vai noskatījies aktieros.

Viņš jau pazina šo orķestri un bija to novērtējis pēc pirmās reizes.

Aktieri viņu maz interesēja: viņš nebija nācis tos skatīties, bet gan — lai redzētu Arsēnu.

Priekškars pacēlās otru reizi un sākās balets. Viss jaunā cilvēka prāts, visa viņa dvēsele un sirds it kā sastinga.

Viņš gaidīja Arsēnas uznākšanu.

Pēkšņi Hofmanis iekliedzās.

Tā vairs nebija Arsēna, kas tēloja Floras lomu. Sieviete, kas parādījās uz skatuves, bija sveša sieviete, tāda pati kā visas citas.

Visi viņa ķermeņa sasprindzinātie audi atšļuka; dziļi nopūzdamies, Hofmanis saplaka sevī un paskatījās apkārt.

Mazais, melnā ģērbies cilvēks sēdēja savā vietā, tikai viņam vairs nebija ne dimanta sprādžu, ne dimanta gredzenu, ne tabakas kārbas ar dimanta miroņgalvu.

Viņa sprādzes bija no vara, gredzeni — apzeltīts sudrabs un tāpat arī sudraba tabakas kārba.

Viņš vairs nedungāja un arī vairs nesita takti.

Kā viņš še bija ieradies? Hofmanis nekā nezināja. Viņš nebija jutis to ne nākam, ne ejam.

— O, monsieurl — iesaucās Hofmanis.

— Sakiet, pilson, mans jaunais draugs, un labāk uzrunājiet mani ar tu, ja tas jums iespējams, — atbildēja cilvēks melnā, — vai jūs panāksit to, ka man nogriezīs galvu, un jums tāpat.

— Bet kur viņa ir? — jautāja Hofmanis.

— Ā, lūk, kā!.. Kur viņa ir? Liekas, ka viņas tīģeris, kurš no tās acu nenolaiž, būs pamanījis, ka aizvakar vakarā viņa apmainījās zīmēm ar kādu jaunu cilvēku no orķestra ložas; un liekas, ka šis jaunais cilvēks ir

vēl skrējis pakaļ karietei. Tāpēc, lūk, viņš vakar ir anulējis Arsēnas angažementu un Arsēna vairs nav pie teātra.

— Bet kā direktors varēja to pieļaut?

— Mans jaunais draugs, direktors grib saglabāt savu galvu uz pleciem, kaut arī tā būtu diezgan nelietīga galva; bet viņš pastāv uz to, ka viņš pie tās ir pieradis un ka kāda cita , smukāka, nepiestāvētu viņa kaklam.

— Ak, Dievs, tad, lūk, kāpēc zāle tik skumja! — izsaucās Hofmanis. — Lūk, kāpēc tajā vairs nav ne ziedu, ne rotu, ne dimantu! Lūk, kāpēc jums vairs nav jūsu dimanta sprādžu, gredzenu un jūsu tabakas kārbas! Lūk, kāpēc, beidzot, abās pusēs skatuvei Terpsihoras un Apolona statuju vietā redz šīs divas briesmīgās bistes! Fuj!

— Bet ko jūs runājat? — jautāja dakteris. — Kur jūs esat redzējis tādu zāli? Kad jūs man esat redzējis dimanta sprādzes, gredzenus un tabakas kārbu? Un, beidzot, kur jūs esat redzējis Apolona un Terpsihoras bistes? Nu jau divus gadus puķes nezied, dimanti ir pārvērsti asignācijās un rotas ir ziedotas uz tēvijas altāra. Kas attiecas uz mani, tad, paldies Dievam, man nekad nav bijis citu sprādžu kā šīs pašas vara sprādzes, ne citu gredzenu kā vienīgi šis apzeltītais, nekādas citas tabakas kārbas kā tikai šī nabaga sudraba tabakas kārba. Bet kas attiecas uz Apolona un Terpsihoras bistēm, tad tādas ir gan reiz bijušas, bet cilvēcības draugi atnāca, satrieca Apolona bisti un tās vietā nolika apustuli Voltēru; tāpat atnāca tautas draugi, satrieca Terpsihores bisti un tās vietā uzcēla Maratu.