Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

— Vai jūs par to šaubāties? — viņš prasīja.

— Kā! — iekliedzās Hofmanis, — vai es par to šaubos? Es domāju gan. Mēs ēdām vakariņas, es ar to vēl tiku dejojis un visu nakti pavadīju kopā ar viņu.

— Tad tas ir brīnišķīgs gadījums, ko es atzīmēšu medicīnas anālēs, — teica dakteris, — un jūs to parakstīsit tiesas protokolā, vai nē?

— Bet es to neparakstīšu tāpēc, ka jums neticu, tāpēc, ka tas ir neiespējami, tāpēc, ka tas tā nav.

— Ak, jūs apgalvojat, ka tas tā nav, — teica mediķis, — un to jūs sakāt man, cietuma ārstam; man, kurš darīja visu, lai viņu glābtu, un tomēr nespēja sodu aizkavēt; man, kurš viņai vēl pie šaretes teica pēdējās ardievas! Un jūs sakāt, ka tas tā nav! Pagaidiet!

Ārsta izstiepa roku un satvēris dimanta rotu, kas kā sakta saturēja melno samta apkakli, viņš piespieda nelielu atsperi un pavilka samtu.

Hofmanis izgrūda briesmīgu kliedzienu. Tagad, kad vienīgā saite, kas to vēl turēja uz pleciem bija noņemta, notiesātās galva noripoja no gultas zemē, un apstājās tikai tad, kad bija atsitusies pret Hofmaņa kurpi, tāpat kā apstājās degošā pagale, aizripojusi līdz Arsēnas kājai.

Jaunais cilvēks atlēca atpakaļ un metās skriet lejup pa trepēm, necilvēcīgi kaukdams:

— Es esmu traks! Es esmu traks!

Šinī Hofmaņa kliedzienā nebija nekā pārspīlēta: plānie starpaudi, kas dzejnieka smadzenēs ļāva izplesties viņa garīgajām spējām pāri pār mēru, šie plānie starpaudi, kas norobežo iztēli no ārprāta un dažreiz var pārplīst, pašlaik Hofmaņa galvā plaisāja ar tādu troksni, it kā sabruktu.

Bet tanīs laikos nevarēja skraidīt ilgi apkārt pa Parīzes ielām, nepaskaidrojot šādas skriešanas iemeslus. Tā Kunga žēlastības 1793.gadā parīzieši bija kļuvuši visai ziņkārīgi un ik reizi, kad ielās parādījās skrejošs cilvēks, tas tika apstādināts, lai uzzinātu, kam viņš dzenas pakaļ vai kas tam dzenas pakaļ.

Hofmanis tika aizturēts pie Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas, kur atradās sardzes postenis, un viņu aizveda pie sardzes priekšnieka.

Tur Hofmanis drīz vien saprata, kādas briesmas viņam draud: vieni to noturēja par aristokrātu, kas bēg, lai tiktu pāri robežai; otri sauca, ka viņš ir Pita vai Koburga spiegs; trešie kliedza: „Pie laternas arī to!" — kas nemaz nebija tik jauki. Un citi vēl sauca: „Uz revolūcijas tribunālu!", un tas jau pavisam vairs nebija patīkami. No laternas vēl dažreiz varēja izglābties, kā to liecina gadījums ar abatu Morē, bet no revolūcijas tribunāla — nekad.

Hofmanis mēģināja izskaidrot visu, kas kopš vakar vakara bija noticis. Viņš izstāstīja par spēli, par laimestu. Kā viņš ķešas pilnas ar zeltu bija skrējis uz Hanovejras ielu; kā viņš tur vairs nebija atradis meklēto sievieti; kā viņš, savas kvēlās kaisles tirdīts, tad skrējis pa Parīzes ielām; kā viņš, ejot pāri Revolūcijas laukumam, atradis šo sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; kā viņā to bija aizvedusi uz viesnīcu Sentonorē ielā; un kā viņš pēc mīlas baudās pavadītās nakts bija atradis savās rokās ne tik vien nedzīvu sievieti, bet sievieti ar nocirstu galvu.

Tas viss izklausījās pārāk neticami, un tā arī Hofmaņa stāstam reti kāds noticēja: fantastiskākie patiesības draugi kliedza, ka tie esot meli, bet mērenākie teica, ka viņš vienkārši esot jucis prātā.

Tad šajās sarunās kāds no klātesošiem nāca ar visprātīgāko priekšli­kumu:

— Jūs sakāt, ka esot pavadījis nakti kādā hotelī Sentonorē ielā?

— Jā.

— Esat ēdis vakariņas un gulējis ar sievieti, kuras galva, noripojusi pie jūsu kājām, iedvesusi jums tās lielās šausmas, kas jūs vēl bija pārņēmušas, kad mēs jūs aizturējām?

— Jā.

— Nu, labi, uzmeklēsim šo viesnīcu, un ja arī tur vairs neatradīsim zeltu, tad katrā ziņā tur vēl atradīsies sievietes ķermenis.

— Jā, — iekliedzās viss pūlis, — meklēsim, meklēsim!

Kaut arī Hofmanis nebūtu gribējis to meklēt, bet viņam vajadzēja padoties, pūļa neaprobežotajai gribai, kas izteicās vārdā „meklēsim".

Viņš izgāja no baznīcas un devās pa Sentonorē ielu uz leju, meklēdams viesnīcu.

Attālums no Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas līdz Karaļa ielai nebija visai liels.

Sākumā Hofmanis meklēja diezgan nevērīgi, tad jau ar lielāku uzmanību, un beidzot ļoti vēlēdamies to sameklēt. Bet lai arī kā viņš pūlējās, tas neatrada nekā tāda, kas viņam atgādinātu viesnīcu, kur tas vakar vakarā bija iegājis un kurā pavadījis nakti un nesen iznācis. Kā tās pasaku pilis, kas pazūd, tiklīdz režisoram tā vairs nav vajadzīga, bija pazudusi arī Sentonorē ielas viesnīca, tiklīdz bija nospēlēts velnišķais inscenējums, par kuru jau stāstījām.

Bet pūlim, kas pavadīja Hofmani, par to visu nebija nekādas daļas, tas gribēja šādu vai tādu atrisinājumu, un šis atrisinājums varēja būt vai nu Arsēnas līķa atrašana, vai arī Hofmanim, kā aizdomīgai personai, vajadzēja no jauna tikt arestētam.

Un tā kā Arsēnas līķis netika atrasts, sākās atkal runas par Hofmaņa arestu. Bet tad pēkšņi ielas galā tas pamanīja mazo, melno kungu, un piesauca to palīgā, atsaukdamies uz viņu kā uz liecinieku par sava stāsta pareizību.

Ārsta spriedumam uz pūli vienmēr ir liels iespaids. Viņš apstiprināja savu profesiju un to pielaida pie Hofmaņa.

— Ak, nabaga jaunais cilvēks, — ārsts teica, saņemdams Hofmani aiz rokas, it kā gribētu palūkot viņa pulsu, bet patiesībā, lai ar zīmīgu rokas spiedienu, dotu tam mājienu neuzstāties pret viņa apgalvojumiem, — nabaga jaunais cilvēks, viņš tomēr ir izbēdzis.

— Izbēdzis? No kurienes? — apmēram divdesmit balsis vienlaikus iesaucās.

— Jā, no kurienes tad es esmu izbēdzis? — jautāja Hofmanis, negribēdams pieņemt daktera piedāvāto iespēju glābties, jo uzskatīja to par pazemojošu.

— Velns lai parauj! — iesaucās ārsts. — Nu, taču no iestādes!

— No iestādes! — iesaucās tās pašas balsis. — No kādas iestādes?

— No vājprātīgo iestādes!

— Ak, dakter, dakter, — iesaucās Hofmanis, — netaisiet nu jokus!

— Nabaga puisis! — iesaucās ārsts, nelikdamies ne dzirdot Hofmaņa vārdus, — nabaga puisis laikam būs pazaudējis uz ešafota kādu mīļoto sievieti.

— O, jā, jā, — teica Hofmanis, — es viņu ļoti mīlēju, bet ne tā kā Antoniju.

— Nabaga zēns, — dzirdēja sakām dažas sievietes, kurām Hofmani jau sāka palikt žēl.

— Jā, un no tā laika, — turpināja dakteris, — viņš atrodas briesmīgā rēga varā; viņam liekas, ka tas spēlē… ka viņš laimē un ka viņš ir laimējis. Tas cer iegūt mīļoto sievieti; ar pilnām ķešām zelta viņš skrien pa ielām, tad atrod kādu sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; to viņš aizved kādā lepnā pilī, kādā greznā viesnīcā, kur kopā pavada visu nakti dzerdams, dziedādams un muzicēdams. Pēc tam viņš atrod to mirušu. Vai viņš jums tā nestāstīja?

— Jā, jā, — sauca pūlis, — vārdu pa vārdam!

— Tā, tā! — iesaucās Hofmanis zvērojošām acīm, — un jūs, dakter, sakāt, ka tā nav tiesa? Jūs, kurš pats atvērāt dimanta saktu, kas saturēja viņas samta apkakli? O, man jau toreiz vajadzēja kaut ko nojaust, kad es redzēju šampānieti lāsojam caur viņas apkakli un kad es redzēju degošu pagali uzkrītam tai uz kailās kājas, un viņas kailā, viņas nedzīvā kāja nevis apdega, bet gan nodzēsa uguns pagali.

— Nu, lūk, nu, lūk, — teica dakteris ar dziļu līdzjūtību balsī, — jau atkal tam uzmācas ārprāts.