Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI

Un kad Hofmanis uzspieda, viņa piebilda:

— Es nevarēšu norīt.

— Nu, tad dzersim!

Viņa pasniedza glāzi:

— Jā, dzersim.

Hofmanis bija izsalcis un izslāpis; viņš ēda un dzēra.

Visvairāk viņš dzēra, jo juta, ka vajag dūšas; ne tāpēc, ka Arsēna kā toreiz varbūt gribētu viņam pretoties vai nu ar spēku, vai ar nicināšanu, bet tāpēc, ka no skaistās galda biedres izstaroja savāds aukstums.

Jo vairāk viņš dzēra, jo vairāk, vismaz viņam tā likās, Arsēna atdzīvo­jās; bet kad tā, savukārt, iztukšoja glāzi, no viņas samta apkaklītes apakšas noritēja dažas sārtas lāses uz dejotājas krūtīm. Hofmanis skatījās nekā nesaprazdams, tad, zem melnā samta nojauzdams kaut ko mistisku un briesmīgu, viņš apspieda iekšējās trīsas, pavairodams tostus, ko uzsauca gan daiļās dejotājas lūpām, gan rokām, gan acīm.

Viņa nepalika tam parādā un, dzerdama tāpat kā viņš, likās, atdzīvojās arvien vairāk — nt no tā vīna, ko pati izdzēra, bet no tā, ko dzēra Hofmanis.

Pēkšņi no uguns izkrita degoša pagale.

Hofmanis ar acīm sekoja liesmas virzienam, kas agrāk neapstājās, kamēr uguns nebija nonākusi līdz Arsēnas kailajai kājai.

Bez šaubām, lai sasildītos, Arsēna bija novilkusi kurpes un zeķes; savas marmorbaltās kājiņas viņa bija uzlikusi uz kamīna marmora, kas tikpat balts likās pilnīgi saplūda kopā ar tām.

Hofmanis iekliedzās:

— Sargieties, Arsēna, sargieties!

— No kā? — jautāja dejotāja.

— Šī pagale… pagale pie jūsu kājām…

Un patiesi — tā līdz pusei apklāja dejotājas kājiņu.

— Noņemiet, — viņa teica pavisam mierīgi.

Hofmanis noliecās, pacēla pagali un ar šausmām redzēja, ka nevis ugunspagale bija apdedzinājusi dejotājas kāju, bet jaunās meitenes kāja bija noslāpējusi uguni.

— Dzersim! — viņš teica.

— Dzersim! — atbildēja Arsēna.

Un viņa pastiepa tam savu glāzi.

Otrā pudele bija jau iztukšota.

Tomēr Hofmanis juta, ka ar vīnu vien nepietiek.

Viņš ieraudzīja pianīnu.

— Labi, — viņš iesaucās.

Hofmanis saprata, cik daudz vairāk viņam var dot apreibināšanās ar mūziku.

Tāpēc viņš metās pie pianīna.

Gluži dabīgi, ka zem viņa pirkstiem tūdaļ raisījās ārija, pie kuras skaņām Arsēna bija dejojusi Operā, kad viņš to pirmo reizi redzēja.

Tikai Hofmanim likās, ka pianīna stīgas būtu no tērauda. Instruments viens pats skanēja kā vesels orķestris.

— Ah, — noteica Hofmanis, — sāksim!

Šinīs skaņās viņš atrada visu to reibumu, ko meklēja; Arsēna piecēlās pēc pirmajiem akordiem.

Likās, ka šie akordi nolīst kā uguns pār visu viņas būtni.

Tālu viņa aizsvieda sarkanā damasta priekškaru, un savādi, kā uz skatuves neizprotami notiek visādas maģiskas pārvērtības, tāpat arī bija noticis ar viņu: sava pelēkā tērpa vietā viņa pēkšņi parādījās Floras kostīmā, kas greznots ar ziediem, gaisīgā tērpā un kaislē dreboša.

Hofmanis iekliedzās un, divkāršodams sparu, likās izvilināja pašus varenos elles spēkus no pianīna krūtīm, kurās dārdēja visas viņa tērauda šķiedras.

Un atkal tas pats māņu tēls mulsināja Hofmaņa prātu. Šī dejojošā sieviete, kas pamazām it kā atdzīvojās, vilka viņu pie sevis ar neatvairāmu spēku. Viņas skatuve bijp visa telpa no klavierēm līdz alkovam, un no

priekškaru sarkanā fona viņa atdalījās kā kaut kāda elles parādība. Katru reizi, kad viņa tuvojās Hofmanim, tas savā krēslā piecēlās, bet kad viņa attālinājās, viņš juta, ka viņu velk līdzi.

Beidzot, viņš pats neatjauta, kā tas notiek, viņa pirkstu kustība mainījās; tā vairs nebija ārija, kuru viņš bija dzirdējis spēlējam; tas bija valsis un šis valsis bija Bēthovena „Vēlēšanās", kurš tagad plūda zem viņa pirkstiem kā viņa domu izpausme. Arī Arsēna no savas puses bija mainījusi takti: sākumā viņa griezās uz vietas, tad, pamazām paplašinādama loku, viņa tuvojās Hofmanim. Ar aizraujošu elpu Hofmanis juta viņu nākam, juta viņu tuvojamies un zināja, ka pēdējā lokā viņa tam pieskārsies un tad vajadzēs celties un piedalīties šinī kvēlajā dejā.

Viņš izjuta to kā vēlēšanos, un vienlaikus arī kā bailes. Beidzot Arsēna, garām slīdot, izstiepa roku un ar pirkstu galiņiem viņu aizskāra. Hofmanis iekliedzās, uzlēca kājās, it kā viņu būtu skārusi elektriskā dzirkstele, devās pakaļ dejotājai, panāca to un ieslēdza savās rokās, turpinādams domās īstenībā pārtraukto mūziku un spiezdams pie savām krūtīm šo ķermeni, kas atkal bija atguvis visu savu elastību, uzsūkdams sevi šo acu skatienu, šo elpu, šo kaklu, šos plecus, šīs rokas, griezdamies līdzi ar to ne vairs parastā gaisotnē, bet liesmojošā atmosfērā, kas, iespiezdamās abu dejotāju krūtīs līdz pašiem dzijumiem, nometa tos neprāta reibumā elsojošus uz gultas, kas viņus jau gaidīja…

Kad Hofmanis nākamajā rītā pamodās, ausa bāla Parīzes ziemas diena un pa logu, no kura bija norauts priekškars, tā aizzgās līdz gultai. Viņš palūkojās visapkārt, lāga neapjauzdams, kur atrodas, un juta, ka viņa kreisajai rokai uzgūlis kaut kāds smagums; viņš pagriezās uz to pusi, no kuras nāca stindzinošas tirpas un ieraudzīja sev līdzās ne vairs skaisto dejotāju, bet bālo, jauno meiteni no Revolūcijas laukuma.

Tagad viņš visu atcerējās. Izvilcis no stīvā ķermeņa apakšas savu sastingušo roku un redzēdams, ka ķermenis joprojām nekustās, tas satvēra svečturi, kurā vēl dega piecas sveces, un tagad sveču un dienas gaismā viņš redzēja, ka Arsēna gulēja ar aizvērtām acīm, bāla un bez mazākās kustības.

Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nogurums būs bijis stiprāks par mīlu, vēlēšanos un gribu un ka jaunā meitene ir paģībusi. Viņš satvēra tās roku — tā bija auksta kā ledus; viņš klausījās tās sirdspukstus — sirds vairs nesita.

Kā zibens viņa galvā pazibēja briesmīga nojauta. Hofmanis sagrāba zvana auklu, kas pārtrūka viņa rokā, tad metās uz durvīm un, tās atrāvis, skriešus noskrēja pa trepēm, saukdams:

— Palīgā! Palīgā!

Tanī paša brīdi, kad Hofmanis devās lejup pa trepēm, pa tām augšā kāpa maza auguma melni ģērbies kungs. Viņš pacēla galvu. Hofmanis iekliedzās, jo pazina Operas ārstu.

— Ā, tas esat jūs, monsieur, — teica dakteris, savukārt atcerēdamiejs Hofmani, — kas noticis? Kāpēc šis troksnis?

— Nāciet, nāciet! — iesaucās Hofmanis, nemaz nemēģinādams kaut ko tuvāk paskaidrot un cerēdams, ka Arsēnas nedzīvais ķermenis atstās uz ārstu lielāku iespaidu nekā visi viņa paskaidrojumi. — Nāciet!

Un viņš to vilkšus ievilka istabā.

Tad, aizvilcis viņu līdz gultai, Hofmanis ar. otru roku sagrāba svečturi un, to pievirzījis Arsēnas sejai, teica:

— Lūk, skatieties!

Bet mediķis liekas nebija ne pārsteigts, ne izbijies.

— Ā, tas ir krietni no jums, jaunais cilvēk, ka jūs esat izpircis viņas miesu, lai tas netrūdētu kopējā kapā… Ļoti labi, jaunais cilvēk, ļoti labi!

— Viņas miesu… — murmināja Hofmanis, — izpircis?., kopējā kapā?.. Mans Dievs! Ko jūs runājat?

— Es saku, ka mūsu nabaga Arsēnai, kuru apcietināja vakar pulkstens astoņos, pēcpusdienā pulkstens četros tika izpildīts nāvessods.

Hofmanim likās, ka viņš jūk prātā, un tas sagrāba dakteri aiz rīkles, fl

— Notiesāta! Vakar pulkstens četros! — viņš kliedza, pats būdams ;! tuvu nosmakšanai. — Arsēna notiesāta!

Un viņš sāka smieties tik savādiem, spalgiem smiekliem, kas pavisam 1 nelīdzinājās cilvēcīgiem smiekliem, ka ārsts to gandrīz vai ar izbailēm uzskatīja.